11 bērnu mamma Ivita Kļaviņa: Audzinām Anci, kuru četru mēnešu vecumā piekāva viņas mamma…
«Kad cilvēki vaicā, kādēļ kaut ko darīt un kādam palīdzēt, man gribas atbildēt – bet kādēļ gan to nedarīt?» saka mālupiete un vienpadsmit bērnu – četru savu un septiņu audžubērnu – mamma IVITA KĻAVIŅA. Iespējams, tieši šī dzīves pārliecība spēcinājusi viņu uzņemties rūpes arī par Anci – meitenīti, kura četru mēnešu vecumā smagi cietusi no vecāku vardarbības un, lai gan piedzima vesela, tagad nestaigā, nerunā un neredz. Taču man gribas domāt, ka Ance noteikti jūt maigumu un mīlestību, kas virmo Ivitas ģimenē un mājā.
Foto: Matīss Markovskis. Stils – Lolita Graudiņa
Pieredzējušais Latvijas Televīzijas operators Ivans Milovs kādā sižetā, daloties par nesen iznākušās dokumentālās filmas Ļauj man būt tapšanu, atzinās, ka šī ir pirmā reize, kad viņš nav spējis norobežoties no emocijām un filmējot ļāvis vaļu asarām. Filma ir par Anci. Atzīšos, arī es, klausoties Ivitā, nespēju pretoties asarām. Bet ne aiz skumjām. Drīzāk aiz gaišuma un apjausmas par to, cik skaidra un plaša var būt cilvēka sirds. Mātes sirds.
Daudzi Ivitu pirmoreiz iepazina pirms pāris gadiem, kad viņas kuplā saime ieguva Latvijas lepnuma balvu nominācijā Ģimene. Jau tolaik viņas ģimenē auga četri savi un pieci audžubērni, no kuriem vairākiem diagnosticētas nopietnas veselības problēmas, tostarp garīga rakstura. Nu pulciņš kļuvis vēl kuplāks – pusaudžiem Nikam un Marinai, kuri ģimenē aug jau ilgi, kā arī sešgadniecei Ancei pievienojušās māsiņas divgadniece Rebeka un piecgadniece Keita, viņu brālītis Aksels, kuram ir vien seši mēneši, un divgadīgais Tomasiņš. Ivita ir pilnas slodzes mamma un izbauda gan šīs lomas laimītes, gan grūtumus.
Lasīju visus slimnīcas izrakstus un ar savu mediķa izglītību sapratu: ir tik slikti, cik vien var būt… Domāju: kā kaut kas tāds vispār var būt savienojams ar maza bērniņa dzīvību? Bet piedzima Ance vesela…
