Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
35
-
0
-
1
-
1
-
0
-
2
-
0
-
– Dakter, es jums ieminējos par kolēģes māsu, kurai ir 30 gadi, sāp celis un kurai vietējās poliklīnikas traumatologs ieteicis dabīgo locītavu nomainīt pret mākslīgo. Un jūs, tiklīdz izdzirdējāt, ka jauns cilvēks, uzreiz kļuvāt tramīgs.
– Nē, ne tramīgs, man tikai nepatīk jauniem cilvēkiem likt ceļu protēzes. Un ir daži, kas viņus uz to orientē, pat ārsti. Tas notiek nepilnīgas informācijas dēļ. Viņiem šķiet, ka protēze atrisina visas pacienta problēmas. Bet tā nav. Nevajag jauniem cilvēkiem likt ceļu protēzes, lai gan ceļa locītavas protezēšana skaitās ekonomiski izdevīgākā un no visiem aspektiem visveiksmīgākā ārstēšanas metode. Tomēr ir daudz citu ārstēšanās veidu, kuri būtu jāpamēģina pirms protezēšanas. Tā būtu jāveic pacientiem ap sešdesmit gadu vecumu un vecākiem. Protams, ja ir pamatots iemesls piecdesmit vai četrdesmit piecos gados – ja nav cita ceļa, tad, jā, operējam. Bet šī noteikti nav kā izvēles metode, ārstējot osteoartrītu jaunam cilvēkam.
– Kāpēc?
– Vienkārša aritmētika. Ceļa protēze locītavā stāv vidēji desmit gadus, un tad tā nodilst.
– Tikai desmit?!
– Vidēji. Ja viss norit labi, ja nepiemetas nekādas komplikācijas, kādam ceļa protēze nokalpo divpadsmit, kādam septiņpadsmit gadus, bet – tas nav visu atlikušo dzīvi. Un bieži vien ārsts cilvēkam to nepasaka. Varbūt arī pats pacients negrib to dzirdēt, jo cer, ka ļaus sev izoperēt celi un pārējo mūža daļu viņam būs baigi forši. Te man nāk prātā līdzība ar brillēm… Mums izraksta pirmās brilles lasīšanai, taču tās nekalpo visu dzīvi. Paiet gads, divi, trīs, mums brilles jāmaina. Brilles nokrīt zemē, saplīst – tās ir jāmaina. Uzsēžamies virsū, brilles jāmaina. Tāpat ir ar jebkuru mākslīgu iekšēju medicīnisku ierīci. Protēze izdilst, un tad tā jāmaina, kas atkal nozīmē operāciju. Cilvēks pa šo laiku ir kļuvis vecāks, slimāks, revīzijas operācijas apjoms ir lielāks nekā pirmās ceļa protezēšanas laikā. Šīs visas likumsakarības jāņem vērā. Un rezultāts pēc atkārtotām operācijām pārsvarā nav tāds kā pēc pirmās.
– Atkal gribas vaicāt – kāpēc?
– Mākslīgajai locītavai ir divas metāla daļas un pa vidu polietilēns, ļoti kvalitatīvs, izturīgs materiāls. Bet tas tik un tā dilst, polietilēna daļiņas peld pa locītavas kapsulu un ielien starp protēzi – cementu – un kaulu, un bieži vien tajā izveido dobumus, cistas, tukšumus. Kauls zem protēzes pazūd. Kad cilvēks pēc 10–15 gadiem atnāk uz revīzijas operāciju, mēs izņemam veco protēzi, un atklājas baigā traģēdija, ka apakšā nav kaula. Nav uz kā uzlikt nākamo protēzi! Šodien, protams, ir arī dažādi revīzijas varianti, mēs liekam stienīšus ciskas kaulā līdz gūžas locītavai un lielajā liela kaulā līdz papēdim, uz kuriem būvējam nākamo lego, nākamo konstrukciju, lai varētu uzlikt divas mākslīgās locītavas virsmas.
– Nekas iepriecinošs neizklausās.
– Katra nākamā operācija parasti ir sarežģītāka, ilgāka, riskantāka, grūtāka pacientam un ar sliktāku iznākumu nekā primārā. Tas arī ir iemesls, kāpēc mēģinām jaunus cilvēkus atrunāt no ceļu protezēšanas. Lai viņi nāk pēc šīm lietām vēlāk! Man ir daži reimatisma pacienti, kas divdesmit gados operēti, cilvēkam tagad ir četrdesmit, jāveic smagas revīzijas operācijas. Bet viņš taču nodzīvos vēl kādu brīdi… Četrdesmit gados mēs viņu saglābjam, bet kas notiks tālāk? Cerība uz to, ka nākotnē medicīna attīstīsies un varbūt kāds izdomās ko citu. Varbūt pratīs kolbā izaudzēt jaunu kāju vai jaunu kaulu. Grūti pateikt. Zinātne jau strādā šajos virzienos.
– Ko darīt, lai pirmās protēzes kalpošanas laiku pagarinātu?
– Pirmais noteikums ir neuzrauties uz pusapzinātām komplikācijām.
Protezētais celis jebkurā vecumā vispirms ir domāts, lai cilvēks varētu aiziet uz tualeti, uz virtuvi, iekāpt vannā, aiziet uz veikalu pēc maizes un piena, aiziet uz teātri, pie draugiem, nejūtot sāpes un nelietojot pretsāpju un pretiekaisuma zāles ikdienā, lai nesabeigtu kuņģi un aknas. Bet tad, kad viņš ir ieguvis šo protēzi, cilvēkam jau nekad nav labi, viņam vajag vēl. Viņš drusciņ paskrien pakaļ trolejbusam un redz: «O, tik daudz es varu un nekas slikts nenotika. Mēģināšu vēl!» Bet ir robeža, ko drīkst un ko nedrīkst ar protezētu celi. Nevajadzētu lēkāt un skriet. Ceļa protēze nav tam domāta. Lai gan daži pacienti nodarbojas pat ar kādu aktīvu sporta veidu.
– Jā, esmu dzirdējusi, ka traumatologi pirms ceļa protezēšanas vaicā, vai cilvēks sportos, un tad ieliek atbilstošu, stingrāku protēzi, lai gan dārgāku…
– Gūžu protēzēm ir zināmas atšķirības, bet, ja runājam par ceļa protēzēm, tad šis labāks, dārgāks, īpašāks nedarbojas. Patiesībā ceļu protēzes, kuras traumatologi Latvijā izmanto, ražo tikai divas lielas pasaules mēroga kompānijas, un tās visas funkcionāli ir labas. Šīs protēzes liek visiem pacientiem gan Eiropā, gan ASV, un ar tām nedrīkst skriet, nedrīkst lēkt.
Vajadzētu sekot līdzi visiem procesiem organismā, kas veicina iekaisumu. Nedrīkst pieļaut hroniskus iekaisumus, un, ja, nedod die’s, kāds piemetas, tad pret to vajag izturēties ar visu nopietnību un uzreiz uzsākt adekvātu ārstēšanu.
– Tas attiecas arī uz cauriem zobiem un angīnu?
– Protams. Arī plaušu karsoni. Jo ar asinīm un limfātiskā ceļā mikrobi var nokļūt ceļa locītavā no jebkuras ķermeņa vietas. To mēs redzam ikdienā. Veicot mikrobioloģiskās analīzes materiālam, ko iegūstam no bojātās locītavas, atklājas mikrobi, kuri dzīvo cilvēka urīnpūslī vai zarnās, vai plaušās, vai mandelēs.
Kā vēl pagarināt ceļa locītavas protēzes mūžu? Ja pacients būtiski – tātad par 5 procentiem un vairāk – samazina savu ķermeņa masu, viņš ļoti aktīvi piedalās sava osteoartrīta ārstēšanā. Tas pats attiecas uz protēzi. Ja cilvēkam mazāka ķermeņa masa, viņš celi mazāk slogo, mākslīgā locītava mazāk dilst, un protēze kalpos ilgāk.
– Kad celī ieliek protēzi, tas vairs nesāp?
– Tā mēs visi gribētu domāt. Bet – neviens ārsts nevienam pacientam ar šo operāciju neatgriež jaunību. Ieliekot protēzi, locītava automātiski nekļūst jauna, tas nav vesels celis. Mēs mēģinām, cik nu labi varam, mazināt sāpes, saglabāt kustības, izlabot kājas asi. Tās ir lietas, ko var izdarīt. Bet to mēs darām ar galdnieka instrumentiem – kaltu, zāģi, āmuru. Primārā protēze balstās uz lielā lielakaula un ciskas kaula, kuru galus piezāģējam tā, lai varētu nosegt locītavu virsmas ar mākslīgajiem materiāliem, tam visam jābūt salāgotam precīzos leņķos, un tad protēzes konstrukcija strādā. Un tomēr tas viss kopā nav tik foršs kā jaunībā pašam savs celis.
Attīstītās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, divdesmit procenti pacientu ar protezētiem ceļiem pēc tam ir neapmierināti ar rezultātu, viņi sūdzas par sāpēm. Latvijā šādu pētījumu nav, un man gribētos domāt, ka mums šādu pacientu ir mazāk. Jo mēs operējam tiešām ļoti, ļoti slimus ceļus. Un kontrasts, sāpju samazinājums, kā cilvēks jutās pirms tam un pēc protezēšanas, ir pietiekami liels. Turklāt mūsu cilvēki, man šķiet, ir arī ļoti pacietīgi. Iespējams, ka cilvēkam saglabājas sāpes arī pēc protezēšanas, bet tās ir cita rakstura.
Uz operēto kāju var atstaroties sāpes arī no muguras jostas daļas, no slimas gūžu locītavas. Kāja var sāpēt tāpēc, ka tajā ir slimi asinsvadi.
Bet jebkurā gadījumā gados jauniem pacientiem ar sākotnējo artrozi jāizmanto visu veidu konservatīvā terapija, kas tagad plaši pieejama.
– Un tas būtu!
– Fizikālās procedūras – sildīšana ar dažādiem elektriskajiem aparātiem. Lai brauc ar velosipēdu, trenažieri, lai iet uz baseinu peldēt, lai vingro un mēģina saglabāt kustību apjomu. Bet, kādā veidā, par to būtu jāizrunājas ar ārstu rehabilitologu vai fizioterapeitu, jo aerobika, lēkāšana, smaguma nēsāšana celim nodarīs ļaunumu. Staigāšana ar sāpošu celi izdarīs ļaunumu, nevis labu. Kustināšanai jābūt bez slodzes – sēdus, guļus, baseinā. Tur tas āķis.
Nākamā lieta, kas ietekmē ceļa locītavas veselību, ir slodzes samazināšana. Tātad svarīgi, ko mēs ēdam. Sekot līdzi savam ķermeņa masas indeksam, samazināt ķermeņa svaru, tas būtiski mazinās sāpes celī.
– Tātad atkal tievēšana…
– Tas ir grūti, jā. Un brīžiem pat ļoti. Liela daļa nespēj to izdarīt. Bet – vienam otram mans ieteikums aizķeras. Daļa pacientu, kam tas lielais svars, pārtaisa kuņģus. Operācija nepopulāra, bet – kādu brīdi darbojas. Man tagad nodaļā guļ paciente, 2006. gadā viņa svēra 156 kilogramus. Slimības vēsturē lasu, ka sievietei 2006. gadā veikta kuņģa rekonstrukcija, samazināšana. Prasu, kā bija pēc tam? «Nodzinu svaru līdz 95 kilogramiem. Neko nevar ieēst, pāris karotes un viss – vēders pilns…» Jāēd sešas reizes dienā kā pēc citām kuņģa operācijām.
Pa druskai sākusi ēst un ēst, un ēst, un tagad, kad divpadsmit gadi pagājuši, paciente atnāca uz ceļa locītavas protezēšanu, un viņai ir 120 kilogrami. Nepalika pie saviem deviņdesmit pieciem. Bet – tie vairs nav simtu sešdesmit! Un viņa atnāca uz ceļa operāciju pēc divpadsmit gadiem. Tātad protēze ir vienu termiņu nostāvējusi plauktā neizmantota, kas ir labi.
Stokholmas diēta, kas tagad tik populāra… Es ilgi domāju, kur tas noslēpums? Parunājos tepat, mūsu slimnīcā, ar vienu kolēģi – viņš trijos mēnešos septiņpadsmit kilogramus nometis. «Ko tu tādu dari?!» – «Nedzeru saldu tēju un saldu kafiju, nelietoju medu un cukuru, pēc sešiem neēdu. Drusku mazākas porcijas…» Bet es uztvēru tieši to, ka viņš pirms katras ēdienreizes izdzer glāzi ūdens. Un man galvā iešāvās ķecerīga doma! Štrunts ar visu Stokholmas diētu, par kuru atkal maksājam naudu, bet – kad baigi gribas ēst, iedzer glāzi ūdens un kādu brīdi ēst vairs negribēsies. Tā tiek mehāniski aizņemta telpa kuņģī, kurā mēs vairs nevaram iedabūt tik daudz pārtikas kā agrāk. Un ūdens mūs neuzbaros. Esmu gandrīz ar mieru pamēģināt to uz sevis. Jo man jau arī nekaitētu, ja būtu piecus vai septiņus kilogramus mazāks svars.
Nākamā artrozes ārstēšanas metode – lokālā terapija slimā ceļa rajonā, visas pretsāpju un pretiekaisuma ziedes.
– Tās taču, uzsmērējot uz ādas, līdz ceļa locītavai nenonāk!
– Kā nu ne?! Cits jautājums, ka ziede neatgriež jaunību, pilnīgi veselu locītavu un neaizvieto ceļa protēzi. Respektīvi, mēs bieži vien no ziedes gaidām vairāk, nekā tā ir spējīga dot. Mēs no tās par daudz prasām! Sākotnējās stadijās ziedes savu darbu padara. Bet, ja efekta nav, tas nozīmē, ka slimības stadija vairs nav tā, kurā ziede vēl varēja palīdzēt.
Nākamais princips – ja nepalīdz lokālā terapija, tad ķeramies klāt nespecifiskajiem pretiekaisuma un pretsāpju preparātiem, ko lieto tablešu vai injekciju veidā. Bet pienāk brīdis, kad nelīdz arī visdārgākās atsāpinošās zāles, un tad mēs varam runāt par protezēšanu. Nevis pie sākotnēja osteoartrīta, kad nav izieta visa šī ārstēšanas ķēde.
– Tātad moku ceļš priekšā!
– Bet pārsvarā jau cilvēks pats sevi tam nolemj.
No locītavu slimībām osteoartrīts ir visbiežāk sastopamā. Kurā brīdī tas sākas? Kad izzūd kāds mums ārēji neredzams līdzsvars starp skrimšļu un kaulu dilšanas un atjaunošanās procesiem, sākas ceļu locītavu deformācijas, papildu kaulaudu jeb osteofītu augšana, bet tas viss kaut kādā veidā saistīts ar mūsu dzīvi. Ar darbu, kādas kustības ikdienā veicam, kādos laikapstākļos, kāda ir mūsu ķermeņa masa, kādus smagumus cilājam. Viss saplusojas. To sauc par primāro osteoartrītu jeb idiopātisko osteoartrītu, kuram nav viena redzama iemesla – tā ir visa mūsu iepriekšējā dzīve piecdesmit vai sešdesmit gadu garumā. Mums ir parādījušās krunciņas ap acīm, sirmi mati, brilles uz deguna, un arī locītavas vienkārši noveco.
Ir arī sekundārais osteoartrīts, kas saistīts pārsvarā ar menisku un krustveida saišu traumatiskiem bojājumiem, ar pēctraumu parādībām. Aktīvie sportiskie cilvēki, kas sevi jau ir, es atvainojos, sačakarējuši. Jāsaprot tas, ka viņus šodien ārstē ar tiešām saudzīgām ķirurģijas metodēm – artroskopiju, krustenisko saišu plastiku –, bet šie pacienti ir predisponēti uz ceļu protezēšanu ātrāk nekā pārējie, kuri nav dzīves laikā sabojājuši savas ceļu locītavas. Jebkura trauma paātrina šo procesu. Tā ir atbilde uz jautājumu, ko profilaktiski darīt. Nenokļūt tādās situācijās. Sports veselības uzturēšanai ir vajadzīgs jebkuram – lai izkustētos un labāk justos, lai locītavas būtu brīvākas, stabilākas, taču profesionālais sports ļoti bieži sabeidz locītavas. Kā jūs iedomājaties vienu svarcēlāju bez pārslodzēm uz ceļiem? Viņi visi pēc tam ir invalīdi.
– Latvijā tiek piedāvāts ap tūkstoti dažādu nosaukumu pārtikas piedevu, daudzas reklamē locītavu veselībai.
– Baigi grūti orientēties. Kaimiņiene lieto, man arī jāpalieto…
Pirmkārt, ja mēs uztveram savu kaulu veselību par pamatlietu, lai nesapētu ceļu locītavas, tad, manuprāt, D vitamīna līmeni vajadzētu pārbaudīt katram un noteikti ikvienai sievietei pēc menopauzes iestāšanās. Vajag uzturā lietot produktus, kurus iesaka endokrinologi, – Latvijā augušās baravikas, tunci, lasi, konservētas sardīnes, tie satur D vitamīnu. Iesakāms atvaļinājums siltajās zemēs. Sauļoties vismaz trīsdesmit minūtes katru dienu ar atklātu seju, apakšdelmiem un apakšstilbiem un tajā brīdī nelietot saules aizsargkrēmus, lai ādā veidojas D vitamīns.
Otrkārt, jēga varētu būt no pārtikas piedevām vai medikamentiem, kas palīdz atjaunoties skrimšļaudiem, kuri sedz locītavas. Šodien modernākais preparāts ar zinātniski pieradītu iedarbību ir Piascledine. Gatavots no avokado eļļas un sojas pupiņu eļļas, jālieto kursu veidā vismaz trīs vai labāk sešus mēnešus pa vienai kapsulai dienā. Līdzīgs ir Arthryl. Var lietot glikozamīna preparātus. Tie arī vairāk vai mazāk iedarbojas uz locītavu skrimsli un mazina sāpes. Bet – ne tad, kad jau redzamas kājas deformācijas, bet gan pie sākotnējiem osteoartrītiem.
Kapitālisms medicīnā! Tagad visi, kas nav slinki, laiž celī injekcijas – ģimenes ārsti, neirologi, reimatologi, traumatologi…
Turklāt jāņem vērā, ka pastāv vairākas atšķirīgas glikozamīna formas: glikozamīna sulfāts, glikozamīna hidrohlorīds un N-acetil-glikozamīns. Glikozamīna sulfāts šobrīd ir visvairāk izpētītais un ārstēšanas vadlīnijās rekomendētais preparāts. Tas satur līdz pat 74 procentiem glikozamīna un ir pieejams kā medikaments, nevis uztura bagātinātājs. Kursa ilgums ir trīs mēneši, un tādus vajag divas reizes gadā. Vēl jāņem vērā, ka glikozamīna sulfāts ir nestabils savienojums, tāpēc tam pievieno sāļus – nātrija hlorīdu (vārāmo sāli) vai kālija hlorīdu. Šis aspekts ir svarīgs pacientiem ar paaugstinātu asinsspiedienu vai ar nieru slimībām. Nātrija joniem piemīt tieksme aizturēt ūdeni organismā, tādējādi ilgstoši terapijas kursi šiem pacientiem nav vēlami.
Savukārt glikozamīna hidrohlorīds satur līdz pat 88 procentiem glikozamīna. Pateicoties samērā nelielam molekulārajam svaram un labai šķīstamībai, tas līdz pat 95 procentiem uzsūcas gremošanas traktā (glikozamīna sulfāts – līdz 80 procentiem). Hidrohlorīds ir stabils savienojums un pēc pēdējiem datiem ir piemērots ilgstošiem terapijas kursiem līdz pat 6 mēnešiem. N-acetil-glikozamīns ir vismazāk izpētītais un ražošanas izmaksu ziņā visdārgākais glikozamīna preparāts. Tomēr, pēc zinātniskajiem datiem, tā efektivitāte ir līdzīga vai tikai nedaudz labāka par placebo.
– Kam jāpievērš uzmanība, ja celis jau ir protezēts?
– Ik pēc laika jāatnāk pie sava ārsta atrādīties. Ideāli būtu – ik pēc diviem trim gadiem arī tad, ja sūdzību nav. Jāuztaisa rentgena uzņēmums, ja tas nav darīts pēdējo astoņu gadu laikā. Jāpaskatās, vai nav saslimis arī otrs celis.
– Tas nozīmē, ka rentgens jātaisa abiem ceļiem.
– Jā. Un, ja mēs cilvēkam varam ieteikt konservatīvu ārstēšanu, tad tā arī darām. «Jūsu rinda uz otra ceļa protezēšanu ir pienākusi, jūs varētu operēties, jums ir garantēta valsts nauda, bet es jūsu vietā to nedarītu. Jums vēl pagaidām nav tik slikti, ka bez operācijas nevarētu iztikt.»
– Vai cilvēks rindu nezaudē?
– Nē. Cilvēki bieži vien, vadoties pēc padomju laika instinktiem, baidās, ka – nedod die’s, mana rinda aizies garām, viss! Mēs, ortopēdi, savā slimnīcā esam tajā statusā, ka mums darba pietiek, mums nevajag vilināt pacientus tikai tādēļ, ka nav ko darīt, un tad tādus relatīvi veselus, vēl nenobriedušus pacientus pierunāt uz operāciju. Nē, locītavu nomainīs vēlāk.
– Un tomēr, kāpēc ārstiem atšķiras viedokļi par vajadzību protezēt celi arī cilvēkiem gados?
– Ja jūs gribat, lai uzšuj jaunu kleitu, jūs taču ejat pie tā skrodera, kas to dara ikdienā. Bet kāpēc, ja mēs runājam par tik trauslu lietu kā veselība, bieži vien izvēlas ārstam prasīt padomu jautājumos, ar kuriem viņš ikdienā nenodarbojas? Proti, ja cilvēks specializējies kažoku šūšanā un jūs lūgsiet, lai viņš kaut ko iesaka par apakšveļu, diezin vai tas būs profesionāli. Šodien medicīnā ir ļoti izteikta specializācija, un tas, ka, piemēram, ģimenes ārsts visās niansēs neorientējas, ir pilnīgi dabiski. Mēs no viņiem brīžiem prasām stipri par daudz.
– Bet arī traumatologi domā atšķirīgi.
– Nejauksim ar tiem cilvēkiem, kas strādā maksas medicīnā, kam ir degoši kredīti, kuriem, iespējams, nav pietiekami daudz klientu – es tagad nerunāju ne par vienu konkrēti, bet pieļauju domu, ka šādā situācijā var mēģināt pacientu izoperēt ātrāk, domājot arī par sava kredīta nomaksu. Izoperē nevis pilnīgi bez indikācijām, bet – ātrāk. Arī tādēļ ieteikumi kādreiz var atšķirties.
Šodien visā pasaulē moderna lieta ir otrā un trešā ārsta viedoklis par vienu un to pašu jautājumu. Pacienti kļuvuši izglītotāki un prasīgāki, un viņi bieži nāk pēc otrā viedokļa.
Vakar poliklīnikā uz pieņemšanu ieradās paciente, kura – es saskaitīju – bija apmeklējusi septiņus ortopēdus ar jautājums: «Ko man darīt? Ļauties, lai operē, vai neļauties? Viens man teica tā, otrs šitā…» Visi bija cienījami kolēģi, zinoši speciālisti, un visi bija mēģinājuši kundzei palīdzēt, bet viņai tā diagnoze ar’ bija no grūtajām, kur solīt labu rezultātu nav viegli. Jo var būt arī neveiksme pie vislabākajiem mēģinājumiem palīdzēt. Tādēļ arī bija tādi piesardzīgi kolēģu izteicieni, bet cilvēks nesaprot, ko viņam darīt.
Es viņai uzskicēju variantu, kā mēs rīkosimies, ja nelīdzēs tas, ko viņai šajā brīdī piedāvā. Sievietei ir četrdesmit gadi un slims celis, viņu var ārstēt arī ar koriģējošo osteotomiju.
– Kas tas ir?
– Kaula mākslīga pārlaušana, pārzāģēšana uz operāciju galda, un tad kaulu attiecīgā leņķī saliek kopā, saskrūvē, lai izlabotu kājas asi un uzlabotu ceļa locītavas funkciju. Jo tagad kāja ir šķība. Ja mums veicas, tad gadus desmit mēs ar šo operāciju varam vinnēt un ceļa protēze būs jāliek vēlāk. Bet to nedrīkst darīt visiem ar visa veida deformācijām, to nedrīkst darīt jebkurā vecumā, operācijai ir zināmas šauras indikācijas. Ja koriģējošā osteotomija neizdodas, tad vairs neko darīt – jāliek ceļa protēze. Bet, ja man būtu iespēja mēģināt šo operāciju – 50 pret 50 – ja man būtu četrdesmit gadi un ja es zinātu par ceļa protēzēm tik daudz, cik zinu, es ļoti apsvērtu šo jautājumu. Varbūt tomēr noriskēt, pamēģināt operāciju, kas saglabā manus kaulus, kas saglabā manu locītavu, un pēc tam, kad tas viss sadzīst, es varētu nodzīvot ar mazākām sāpēm gadus desmit un tikai tad atgriezties pie jautājuma par ceļa protezēšanu. Jā, es mēģinātu riskēt. Tikai tas ļoti rūpīgi jāizver un jāiet pie speciālista, kas ar to ikdienā nodarbojas, nevis pie jebkura. Daži skroderi taču ir labāki nekā citi.
– Kāpēc sieviete šaubījās?
– Pēcoperācijas periods ir apmēram pusgads, kamēr kauli saaug un funkcija daudzmaz atjaunojas. Tas nav viegli.
Protezēto pacientu mēs otrā dienā pēc operācijas pieceļam kājās un liekam viņam kāpt uz operētās kājas. Bet ar koriģējošo osteotomiju divus mēnešus jālēkā uz kruķiem, kāju pielikt pie zemes var, bet kāpt uz tās ar slodzi nedrīkst. Proti, pēcoperācijas periods pacientam ir grūtāks un garāks. Un vēl riebīgais naudas jautājums – kas par to maksās. Ja ceļu protezēšana tagad ir valsts apmaksājamo pakalpojumu programmā, tad koriģējošā osteotomija ne vienmēr.
– Tātad kaut kad ir un kaut kad nav?
– Es pacientiem ieteiktu doties uz ārstu konsiliju, lai tas būtu speciālistu kolektīvs lēmums, un tad koriģējošo osteotomiju var arī veikt par valsts naudu. Ja atrodam, ka ir iedzimtas deformācijas un ārstēšanas metode, kas cilvēkam piemērota, ir tieši šī. Tad lēmums skaisti jānoformulē, jāatrod argumenti. Bet vieglāk, protams, ir cilvēkam pateikt: «Stājies rindā, protezēsim!»
Ķirurģiskās ārstēšanas metodes pirms ceļu protezēšanas arī ir vairākas. Piemēram, artroskopija, kas ir mazinvazīva operācija, kuras laikā veic divus vai trīs aptuveni centimetru platus dūrienveida griezienus ceļa locītavā. Šodien ar artroskopijas metodi ārstē meniska plīsumus, krustenisko saišu plīsumus, kas saistīti ar pēctraumas izmaiņām. Mēģina pārstādīt skrimsli locītavā, tas vairs nav nekas jauns. Paņem turpat no paša pacienta ceļa locītavas skrimsli un veic tā saucamo mozaīkveida plastiku. Bet rezultāti ir apspriežami. Matus jau arī vienam otram pārstāda – bet vai daudz vīriešu mums ir ar baigi kupliem matiem?! Ja tas būt tik vienkārši un cerīgi un visiem tas tā rullētu, tad būtu vairāk cilvēku ar kuplām frizūrām. Ja pacients ir jauns, ja kājas ass ir taisna, ja viss pārējais celī ir kārtībā, tikai no viena punktiņa pazudis skrimslis, tad var mēģināt. Bet, ja kāja ir šķība, greiza, nepareiza un cilvēkam ir vairāk gadu, tad šādas skrimšļa plastikas ir neracionālas.
– Ceļa locītavā laiž arī visādus medikamentus, locītavu eļļotājus, plazmas preparātus. Ko jūs par tiem sakāt?
– Pacienti man bieži to jautā, tad cenšos skaidrot: «Ja jums būtu trīsdesmit gadi, sākotnējs osteoartrīts, mēs nenoliedzami varētu mēģināt šādus preparātus ievadīt jūsu celī – pēc tam, kad esat izgājis visus iepriekšējos etapus, – un cerēt, ka skrimslis mazliet atjaunosies un jums būs vieglāka dzīve. Bet, ja jums ir sešdesmit, septiņdesmit gadi, ja ir izmainījusies kājas ass un rentgenā redzams, ka celī uz visām pusēm saauguši osteofīti, cerēt uz to, ka, ielaižot celī šo preparātu, locītava kļūs normāla – manā prātā tādu cerību nav.» Bet zinu, ka viens otrs ārsts to kādam pacientam nepasaka, orientē nepareizi un tad izsniedz rēķinu: preparāts maksā tik un tik (no 5 līdz 500 eiro), injicēšana – tik un tik… Turklāt pastāv 1,5–2 procentus liels risks, ka celī ar injekcijas adatu ienes infekciju. Pagājušajā vasarā mūsu slimnīcā ārstējās vairāki pacienti no kādas jūras piekrastes pilsētas ar sastrutojušiem ceļiem un ar mikrofloru, kas nejutīga pret antibiotikām. Es no gaisa nerunāju, viss dzīvē ir bijis… Tāpēc esmu mazliet nīgrs pret špricētājiem, kas to dara pa labi un pa kreisi.
– Bet cilvēks gājis uz medicīnas iestādi, ārsta praksi, kur viss sterili…
– Protams. Tā no ārsta puses nav speciāla nelietība, vienkārši… jauno tehnoloģiju piemērošana ne tajos apstākļos un savu zināšanu pārvērtēšana. Plus vēlme nopelnīt naudu, tā arī diemžēl kaut kur fonā vīd. Kapitālisms medicīnā! Tagad visi, kas nav slinki, laiž celī injekcijas – ģimenes ārsti, neirologi, reimatologi, traumatologi…
– Ko jūs iesakāt vietā?
– Vingrot. Sekot D vitamīna rādītājam. Ēst to, kas jāēd. Aizvākt lieko svaru. Domāt labas domas un netērēt naudu šādām lietām.
– Tomēr. Atkal.
– Vienmēr jāsāk ar vienkāršāko, ar lētāko, sasniedzamo. Kāds saka, ka tās ir visgrūtāk izdarāmās lietas – vingrot un nomest svaru. Bet tās ir visefektīvākās. Tieši šīs, visas pārējās maksā laiku un naudu un nav tik efektīvas. Ja cilvēks mentāli nav gatavs sevi spīdzināt, proti, vingrot, bet ir gatavs tikai maksāt naudu, kur mēs nonākam? Tad jau viņš arī pēc protezēšanas operācijas to celi nekustinās. Un man uzreiz pacientam rodas šāds jautājums: «Labi, jūs tagad esat ar savām kājām, neoperētām, un es jūs šobrīd pierunāt uz vingrošanu nespēju. Bet pirmais noteikums pēc protēzes ievietošanas – jums ir jāsāk vingrot pirmajā pēcoperācijas rītā. Jo celis jādabū taisns. Protēze tā uzbūvēta, ka iztaisnota kāja ir stabila un nesāpīga. Ja celis paliek pussaliektā stāvoklī, kas ar vingrošanu nav izstrādāts, tas, ejot pa kāpnēm, būs nestabils un sāpēs. Kā tad jūs to izdarīsiet? Ar nesagrieztu celi es jūs nevaru pierunāt vingrot, bet ar sagrieztu celi jūs pēkšņi kļūsiet par citu cilvēku? Tad, kad tas būs vēl grūtāk?»
– Nobeigumā varbūt vēlreiz pasakiet, kad celi vajag protezēt…
– Ar sāpīgu, nobrukušu gūžu nevar dzīvot – simts punkti – jāoperē, jāmaina, bet ar sāpīgiem ceļiem mēs vēl varam savu dzīvi nodzīvot. Brīžiem taisni brīnums – vecs tantuks, kājas kā zirgu loki izliekušies, bet viņa iet pa ielu žigli kā atsperīte. Viņa dzīvo un neoperējas. Tāpēc ar ceļiem katrs gadījums ir individuāls. Sāpju sajūta atšķiras, tāpēc vienam ir grūti sadzīvot ar pirmās stadijas artrozi, bet cits ar stipri deformētām kājām rāpjas kalnos.
– Nokavēt ceļu protezēšanu nevar?
– Gandrīz nekad. Ir pacienti, kuriem ir tik izteikta kājas deformācija, locītavas deformācija, ka sāk dilt locītavu veidojošie kauli. Un, ja nodilst kauli, uz kuriem jāliek protēze un vairs nevaram izzāģēt defektus, tad protezēšanas laiks ir nokavēts. Tādu pacientu nav ļoti daudz, bet ir. Viņiem jāliek revīzijas protēzes jau pirmās operācijas laikā. Cilvēki pārgaidījuši savu laiku.
– Tie ir pacietīgie vai neinformētie?
– Gan bailīgie, gan pacietīgie, gan neinformētie. Visādi dzīvesstāsti.
– Vecākais cilvēks, kuram esat pirmo reizi mainījis ceļa locītavu…
– Pāri simts gadiem. Patiesībā vecumam nav nozīmes, svarīgs ir kopējais veselības stāvoklis. Vakar no slimnīcas uz mājām izrakstījās kundze, viņai bija tikai 93 gadi. Ielikām celī pirmo protēzi. Nūūū, bet viņa ir azbesta tante – no piektā stāva dragā lejā pati savām kājām. Un tagad izdomājiet argumentu – kāpēc šim cilvēkam nelikt ceļa protēzi? Viņa dzīves laikā nav slimojusi, sirsniņa vesela, tikai drusciņ novecojusi, lēnāka domāšana, nu un tad?!
KAS ir KAS?
- Artroze – locītavu veidojošo skrimšļu virsmas kļūst nelīdzenas, tiek bojāti arī meniski.
- Osteoartroze – artrozei progresējot, parādās izmaiņas arī kaulos. Locītavas skrimslis nodilst, un veidojas jauni kaula izaugumi osteofīti.
- Osteoartrīts – ar gadiem skrimslis, kas pārklāj locītavu kustīgās virsmas, nolietojas, kaulu gali sāk berzties viens pret otru, un veidojas vietējs iekaisums, kustību ierobežojums un sāpes.
- Zinātnieki vēl strīdas, kādā veidā formulēt izmaiņas celī – osteroartroze vai osteoartrīts? Ikdienā lieto abas diagnozes un slimības vēsturē raksta saīsinājumu: ceļa locītavas OA.
Kas veicina osteoartrītu?
- Nodzīvotie gadi.
- Laiks pēc menopauzes.
- Liekā ķermeņa masa.
- Ceļu traumas pieaugušā vecumā.
- Regulāra locītavu pārpūle.
- Slimības, kas saistītas ar vielmaiņas traucējumiem.
- Reimatoīdais artrīts.
- Iedzimtība.
