Bieza dzemdes gļotāda — ko tālāk?

Dzemde
Santa.lv
7. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Tā tev pēdējā ultrasonogrāfijā pateica ginekoloģe. Kāpēc? Ja mēnešreižu tev vairs nav un tu jūties labi?! SKAIDRO Dr. med. RONALDS MAČUKS Onkoginekologs un ķirurgs Onkoklīnikā. Pirms tam strādājis Latvijas Onkoloģijas centra Ginekoloģijas nodaļā. Specializējies endometrija un olnīcu vēža ārstēšanā. Stažējies Baškentas Klīniskajā universitātes slimnīcā Turcijā, Charite klīnikā Vācijā, Oslo slimnīcā Norvēģijā un Upsālas Klīniskajā universitātes slimnīcā Zviedrijā.

Dzemdes iekšējo gļotādas slānīti medicīniski sauc par endometriju, bet situāciju, kad tas izaug biezāks, nekā vajadzētu, par hiperplāziju. Tātad – hiper, par daudz! Iespējams, daktere tā arī sacīja – izskatās pēc endometrija hiperplāzijas… Paskaidrošu, kāpēc tāda rodas!

Dzemdes sieniņa – olnīcu spogulis

Kamēr sieviete ir reproduktīvā vecumā – tātad auglīga –, endometrijs katru mēnesi noārdās un izvadās no dzemdes mēnešreižu izdalījumu veidā. Ja sieviete grib bērniņu un paliek stāvoklī, dzemdes iekšējais slānītis ir kā gultiņa, kur implantēties, piestiprināties, apaugļotajai olšūnai un kur deviņus mēnešus augt bērniņam. Savukārt, kad auglīgais dzīves posms ir beidzies, dzemdes iekšējai sieniņai jākļūst atrofiskai – jo savu uzdevumu tā jau dzīves laikā ir izpildījusi, un tai vairs nevajadzētu par sevi nekādi liecināt.

Bet – tā ne vienmēr notiek, jo, tuvojoties menopauzei, sievietes organisms ir pakļauts ļoti spēcīgām hormonālām izmaiņām. Olnīcu funkcija pamazām aizmieg, mēnešreizes kļūst retākas vai vispār beidzas, un potenciāli šajā brīdī ir visaugstākais risks, kad var rasties arī endometrija problēmas. Būtībā tas notiek hormonu iespaidā, jo endometrija situācija ir tikai rezultāts, kas atspoguļo notikumus hormonālajā līmenī, tātad – olnīcās.

Galvenā problēma ir tā, ka, tuvojoties menopauzei, jeb, kā mēs, ārsti, sakām, premenopauzes periodā, ap 50 gadu vecumu, olnīcu funkcija sāk samazināties, un tās vairs nespēj atbildēt uz kairinājumiem, kas nāk no galvas smadzenēm.

Konkrēti – no hipofīzes, kas olnīcām sūta signālu izstrādāt luteinizējošo hormonu, kurš savukārt nepieciešams, lai notiktu ovulācija. Piepeši šī hormonu ķēdīte vairs nenoris kā jaunībā – luteinizējošais hormons neizstrādājas, un arī ovulācija nenotiek. Ja mēnešreizes jau beigušās un šajā brīdī olnīcas nez kādu iemeslu turpina aktīvi ražot sievišķos hormonus estrogēnus, dzemdes gļotādas slānītis turpina augt.

Un rodas tas, ko mēs, ārsti, saucam par endometrija hiperplāziju. Līdzīgi var notikt arī auglīgajā vecumā – stresa, pārslodzes dēļ sievietēm nereti ir anovulatori cikli jeb, vienkāršākiem vārdiem sakot, cikls bez ovulācijas. Tad mēdz būt tā, ka ikmēneša cikls ir neregulārs, neparedzams, un tā gļotādas kārtiņa, kam ik mēnesi būtu jānoārdās un jāizvadās, paliek dzemdē un – sabiezējas. Teorētiski tas ne vienmēr nozīmē kaut ko bīstamu, bet parasti tas mēdz sagādāt neērtības…

Var būt smērēšanās, spēcīgas, sāpīgas un garas mēnešreizes, var sākties spontāna smērēšanās vai asiņošana, neskatoties uz to, ka mēnešreižu tev vairs nav. Vārdu sakot – dažādas raizes! Tiesa, mēdz būt situācijas, kad endometrija hiperplāzija norit bez īpašām sūdzībām.

Ar atipiju vai – bez?

Būtiskākais iemesls, kāpēc par pārāk biezu dzemdes gļotādas slānīti nevajadzētu nelikties ne zinis, ir tas, ka tas ir viens no endometrija vēža attīstības riskiem. Tiesa, ne visām sievietēm, kam konstatēta endometrija hiperplāzija, tiešām attīstās vēzis, bet – risks pastāv, un to nekad iepriekš nevar zināt. Tāpēc, ja sieviete vēršas pie manis tādā situācijā, galvenais ir visus sliktumus, kas varētu būt, izslēgt.

Vispār endometrija hiperplāzija var būt dažāda… Agrāk Pasaules Veselības organizācija izdalīja četras kategorijas: vienkārša, salikta, vienkārša ar atipiju un salikta ar atipiju.

Tagad endometrija hiperplāzijas kategorijas ir noīsinātas uz vienkāršu hiperplāziju bez atipijas un hiperplāziju ar atipiju. Un abām šīm kategorijām ir savs malignizācijas risks. Proti, tas ir risks, ka desmit gadu laikā no endometrija hiperplāzijas varētu rasties dzemdes endometrija vēzis. Pie vienkāršas hiperplāzijas risks, ka nākamo desmit gadu laikā varētu attīstīties audzējs, ir aptuveni 10 procenti. Bet pie hiperplāzijas ar atipiju – 30 procenti. Tātad diezgan augsts!

Rīcības plāniņš

Būtībā, jau ultrasonogrāfiski aplūkojot dzemdes sieniņu, ārstam ir redzams, kāda ir gļotāda – cik bieza, vai tā ir gluda vai graudaina, vai dzemdē ir polipi… Bet pateikt – hiperplāzija ir vienkārša vai ar atipiju, vai varbūt jau attīstījies kāds slikts process – neviens ārsts simtprocentīgi ar aci nevar, jo izmaiņas ir šūnu līmenī. Tāpēc, lai to noskaidrotu, svarīgi veikt analīzes.

  • Parasti pirmais izmeklējums, ko tādā situācijā veic, ir – aspirāta jeb maza audu paraudziņa paņemšana no dzemdes iekšējā slānīša, ko nosūta histoloģiskai izmeklēšanai. Aspirāta paņemšana ir ambulatora procedūra, ko veic ginekoloģiskās apskates laikā, speciālā adatiņā ievelkot dzemdes dobuma saturu. Tiesa, tas nav nekas patīkams, var būt jūtams diskomforts, sāpes, vilkšanas sajūta, tāpēc ārstam, kurš veic manipulāciju, jāsaprot, vai sieviete to var izturēt. Ja tavs sāpju slieksnis ir zems, tev ļoti sāp, labāk aspirātu paņemt narkozē, pierakstoties uz procedūru slimnīcā citā dienā un laikā. Vēl variants – iedzert pretsāpju zāles un atnākt uz procedūru pēc pāris stundām, tad sāpēs mazāk. Analīžu rezultātos būs redzams – tieši kāda ir hiperplāzija un vai materiālā nav audzēja šūnu.
  • Otrs iespējamais izmeklējums ir histerorezektoskopija – to izmantojam situācijās, ja dzemdes gļotādas slānītis tiešām ir biezs, virs 10 milimetriem, un/vai dzemdes sieniņā ir arī polipi… Ar šo izmeklējumu endometriju iespējams izpētīt detalizētāk – ar īpašu optisku instrumentu ārsts caur dzemdes kakliņu ieiet dzemdes dobumā un kārtīgi aplūko dzemdes sieniņu. Ja kāda vieta šķiet aizdomīga, vienlaikus iespējams arī mērķtiecīgi paņemt audu gabaliņu analīzēm – arī tajā varēs redzēt, kāda tieši ir atipija un vai nav sliktu šūnu. Histerorezektoskopija notiek vispārējā narkozē, jo dzemdē jāievada 4 milimetrus plats instruments, kas sagādā daudz lielāku diskomfortu nekā aspirāta paņemšana. To var veikt gan privātās, gan valsts medicīnas iestādēs.

Gan aspirāta, gan histerorezektoskopijas analīžu rezultāti jāgaida vidēji 5–10 dienas. Bet nesatraucies – viena vai divas nedēļas, kamēr gaidīsi analīžu rezultātus, uz slikto pusi neko neietekmēs, par to tu vari būt droša!

Agrāk tādās situācijās vispār bija pieņemts izmantot proves abrāziju jeb, kā tautā mēdz teikt, dzemdes tīrīšanu vispārējā narkozē, vēlāk audu paraugus nosūtot laboratoriskai izpētei, bet mūsdienās tā uzskatāma jau par vēsturisku metodi. Pašlaik to veic vienīgi tad, ja sieviete, kurai ir endometrija hiperplāzija, nonāk slimnīcas uzņemšanas nodaļā ar pēkšņu, spontānu asiņošanu.

Ko tālāk?

Viss atkarīgs no tā, ko rāda veiktie izmeklējumi…

1. Vienkārša hiperplāzija
  • Ja esi auglīgā vecumā, vienkāršu hiperplāziju var ārstēt ar speciālu hormonu gestagēnu terapiju (tie ir hormoni, kas samazina dzemdes iekšējā slānīša augšanu), ko nozīmē ginekologs, vai ievietot dzemdē intrauterīno jeb hormonālo spirāli, piemēram, Mirena. Gan iekšķīgi lietotie gestagēni, gan hormoni no spirāles sakārtos organisma hormonālo foniņu, un dzemdes gļotādas slānīša augšana apstāsies. Ik pēc trim mēnešiem ieteicams veikt ginekoloģisko ultrasonogrāfiju, lai novērtētu, kāds ir ārstēšanas progress, bet, kad endometrija izmērs ir normalizējies, iesakām pacientēm padomāt par bērniņa plānošanu. Jo arī grūtniecības laikā dzemdes endometrijs neaug.
  • Ja tev jau ir sākusies menopauze, arī var lietot gestagēnu terapiju. Taču dažkārt, ja endometrijs ir biezs, iesakām dzemdes izoperēšanu.
2. Hiperplāzija ar atipiju
  • Šī situācija jau ir nopietnāka, un parasti šādi analīžu rezultāti liek domāt par radikālu ķirurģisku ārstēšanu, proti, dzemdes izņemšanu, jo atipija ir solis tuvāk endometrija vēzim, un no tā mēs, ārsti, jebkuru pacienti vēlamies pasargāt. Īpaši šāds risinājums tiek izskatīts sievietēm, kurām jau ir menopauze un kuras vairs nevēlēsies laist pasaulē bērniņu. 

    Ja esi gados jauna un vēl dzīvē apsvērsi iespēju kļūt par mammu, reizēm var piemērot ārstēšanu ar gestagēniem augstās devās. Taču līdztekus šai ārstēšanas metodei reizi trijos mēnešos nepieciešama kontrole – aspirāta paņemšana un histoloģiska izpēte. Ja divas kontroles reizes aspirāta analīzes neuzrāda atipiju, var uzskatīt, ka hiperplāzija ir apstādināta, un iesakām sievietei palikt stāvoklī.
3. Ja parādās audzēja šūnas
  • Tādā situācijā parasti nepieciešams papildus veikt datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi ar kontrastvielu vēdera dobuma orgāniem un mazajam iegurnim, lai novērtētu, vai audzēja attīstībā iesaistīti arī limfmezgli – no tā atkarīga tālākā taktika. Tādā situācijā iespējams tikt zaļajā koridorā un nokļūt uz valsts apmaksātu izmeklējumu 10 dienu laikā – to var veikt gan valsts slimnīcā, gan Veselības centrā 4 vai Medicīnas centrā ARS. Parasti primārā ārstēšana ir dzemdes izņemšanas operācija un, atkarībā no audzēja stadijas, arī ķīmijterapija un/vai starošana.
  • Dažkārt gados jaunām pacientēm, kas vēl vēlēsies grūtniecību, nozīmējam augstu devu gestagēnu terapiju un, kad tiek panākta remisija jeb slimība tiek apturēta, iesakām regulāras kontroles aspirāta analīzes ik pēc trim mēnešiem, un mudinām sievieti ķerties pie grūtniecības plānošanas. Un pēc tam, kad dzemdes misija ir izpildīta un bērniņš piedzimis, drošības nolūkos tomēr iesakām izņemt dzemdi.

5 riska faktori, kas veicina hiperplāziju

  • Liekais svars, aptaukošanās. Kāda tam saistība? Gluži vienkārša – tauku šūnas izstrādā estronu, kas ir viena no sievišķo hormonu estrogēnu frakcijām un kas stimulējoši iedarbojas uz endometriju. Tāpēc svars ir viena no būtiskākajām lietām, kam sekot līdzi, lai endometrija hiperplāzija nerastos. Normāls, veselīgs svars pavisam noteikti darbosies kā antihiperplāzijas faktors!
  • Policistisko olnīcu sindroms – šai ligai raksturīgs anovulators cikls, kad regulāri nenotiek ovulācija un ikmēneša asiņošana notiek nekontrolēti, neritmiski. Savukārt reizēs, kad mēnešreizes un ovulācija izkrīt, ir lielāks risks, ka dzemdes iekšējais slānītis, kam jānoārdās, izaug pārlieku liels.
  • Cukura diabēts.
  • Agrīna mēnešreižu sākšanās pusaudžu gados
  • Vēlīna menopauze

Ņem vērā!

  Ja tev jau sākusies menopauze un pēkšņi sākas asiņošana, nekādā gadījumā nekoķetē, ka atsākušās reizes, jo tā NAV jābūt. Tādā situācijā noteikti pieraksties pie ginekologa un uz ginekoloģisko ultrasonogrāfiju!

Kur un par cik?

  • Aspirāta analīzes un histerorezektoskopija ir maksas pakalpojumi.  Cenas: aspirāts – no 25 līdz 50 eiro; histerorezektoskopija – no 180 līdz 500 eiro.
  • Ja nepieciešama dzemdes izņemšana, to var veikt gan privātajās klīnikās par maksu (cenas – no 800 līdz 3000 eiro), gan valsts slimnīcās kvotu ietvaros (bet arī par maksu, cenas – līdz 900 eiro).
  • Ja tiek atklāts audzējs – turpmākos izmeklējumus un ārstēšanu apmaksā valsts.

Cik biezam jābūt endometrijam?

  • Pirms mēnešreizēm auglīgajā vecumā – nevajadzētu pārsniegt 15 mm.
  • Premenopauzē jeb laikā, kad parādās pirmie menopauzes simptomi, cikla 5.–10. dienā – 10 mm.
  • Menopauzē – ne vairāk kā 4 mm, bet labāk mazāk.
  • Sievietēm, kas krūts vēža ārstēšanai lieto tamoksifēnu – līdz 8 mm.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs