Rūdolfs Blaumanis visu mūžu ilgojās pēc mājām…

Leģenda
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
6. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

R. Blaumaņa memoriālais muzejs Braki
R. Blaumaņa memoriālais muzejs Braki
Kur nu lai mana dvēsele sildās?… Tā kādā dzejolī jautā Rūdolfs Blaumanis. Visu mūžu viņš ilgojās pēc mājām, ģimenes, tuva cilvēka blakām, palīdzēja draugiem un visaugstākā vērtē turēja godu un tautu. Vai dzīves laikā Blaumanis varēja iedomāties, ka pat pēc vairāk nekā simts gadiem viņš vēl arvien būs savas tautas mīlētākais rakstnieks?

Sargeņģeļi

Es tomēr nekļuvu

Nešķīsts un ļauns,

Jo mani sargāja

Nabadzība

Un kauns.

Tā 1903. gadā Blaumanis rakstīja veltījuma dzejolī savam draugam Aleksandram Būmanim – žurnālistam, juristam un komponistam, kurš sarakstījis mūziku viņa komēdijām Skroderdienas Silmačos un Trīnes grēki. Pirmais un uzticamākais sargeņģelis visa mūža garumā Rūdolfam ir viņa māte. Karlīne Paulīne Šūberga, agri zaudējusi vecākus, vēlākā dzīvē vienmēr atkārtoja, ka jaunībā viņai grūti gājis. Nodota dienestā pie vecām vācu dāmām, kurām jāpiepalīdz saimniecībā, meitene iemācās vācu valodu, lai gan skolā nav laista. Guvusi vācisku audzināšanu, tiek pieņemta Ērgļu muižā par dienestmeitu. Spriganā un dzīvespriecīgā istabene iekrīt acīs muižas pavāram Matīsam Blaumanim, dievbijīgam, laba rakstura vīram, kuram precību gadi jau aiz muguras, bet Karlīnes jaunība un pievilcība nojauc iesīkstējušos ieradumus, un Matīss Blaumanis trīsdesmit astoņu gadu vecumā Ērgļu baznīcā salaulājas ar divdesmit divus gadus jauno Karlīni Paulīni Šūbergu. Viņu raksturus un laulāto attiecības Rūdolfs Blaumanis ierakstījis vairākās novelēs un stāstos. Matīss ir Vēju saimnieks stāstā Brīnuma zālīte, vecais Dalda novelē Nāves ēnā.

Tēva vecumdienas Blaumanis rāda stāstiņos Pie aizbirušā avota un Atvadīšanās, un visos tēlos tas ir krietns cilvēks ar labu sirdi.

Rūdolfa brālis Arvīds Blaumanis atmiņās bija atcerējies tēva sarunu ar mācītāju, kad viņš jau bijis pie miršanas. Kad mācītājs aicinājis Matīsu nožēlot grēkus, viņš atbildējis, ka nekā tāda neatceroties, ko vajadzētu nožēlot: viņš neesot neko tādu darījis, ko varētu par grēku saukt.

Karlīnei gan ļaužu valodās kāds grēks ir pierakstīts, kas nav pierādīts. Kad divarpus gadus pēc Matīsa un Karlīnes laulībām, 1863. gada 1. janvārī (pēc vecā stila – 1862. gada 20. decembrī) piedzimst viņu pirmdzimtais – Kārlis Rūdolfs Leonīds –, Ērgļu muižas īpašnieks Rūdolfs fon Tranzejs sava pavāra dēlam sarīko grandiozu kristību ceremoniju, kurā piedalās piecpadsmit kristību liecinieki – lielākais skaits, kāds jebkad piedzīvots Ērgļu draudzes pastāvēšanas laikā. Galvenie kristību liecinieki ir pats Rūdolfs fon Tranzejs ar kundzi Doroteju fon Tranzeju.

Ērglēnieši meklē izskaidrojumu tādai visai bargā un sīkstulīgā muižkunga labvēlībai pret saviem dienestniekiem un domā, ka Blaumaņu pirmdzimtais varētu būt fon Tranzeja bērns. Bet vai arī viņa kundze tad izrādītu tādu labvēlību? Šo noslēpumu mēģinājuši atklāt literatūrzinātnieki Jānis Upītis, Antons Birkerts, vēlāk Līvija Volkova. Grāmatā Blaumanis tuvplānā, kas ir rakstnieka biogrāfijas apkopojums, kurā visas viņa dzīves versijas no dažādu autoru un laiku publikācijām kopā savilkusi ilggadējā Braku muzeja vadītāja Anna Kuzina, atrodams minējums par kādu, iespējams, romantisku Karlīnes satikšanos agrā jaunībā.

Ērgļu kaimiņmuiža – Cirstu muiža – piederēja baronam Magnusam Štrandmanim, par kuru cirstēnieši saglabājuši atmiņas kā par labo kungu – pretēji fon Tranzejam. Štrandmanis ciemojās gan Jumurdas muižā, kas piederēja fon Tranzeja brālim, gan pie Ērgļu muižkunga, kur viesus apkalpoja vācisku audzināšanu guvusī pievilcīgā Karlīne, kas, augusi muižā, saprata smalkas manieres un grieza vērību uz ārējo formu. Un ja nu starp viņu un Magnusu radās jūtas? Vai viņu mīlestība nevarēja turpināties arī pēc Karlīnes apprecēšanās ar Matīsu Blaumani, ko viņa darījusi negribīgi, paveco vīru karsti nemīlēdama, bet, viņu cienīdama un, praktiska būdama, domājot par nākotni? Tie ir tikai minējumi. Blaumanis šīs runas zināja, uz ko reiz savam draugam, Ērgļu pagasta rakstvedim un dzejniekam Pēterim Blauam, bija sacījis: «Tu pats esi man pasē ierakstījis, kā mani sauc. Tas ir dokuments, pie tā jāpaliek.»

Visticamāk, ka Blaumanis patiesību mātei nekad nav jautājis.

Viņa tam visu dzīvi bija vistuvākais cilvēks. Blaumaņa brāļasieva Anna savās atmiņās par Karlīni teikusi: «Savus dēlus viņa mīlēja bezgalīgi. To labā nekas viņai nebij par grūtu, nekas par daudz. Gudra māte bij. Kad gadījās kādas ciešanas, viņa prata savaldīties, smaidīt, kad sirds bij sāpju pilna.»

Es atkal biju mazs, mazs puika…

Savu skolas laiku rakstnieks atcerējies stāstā Sarkanais jātnieks, lai gan par bērnības iespaidiem viņš runā skopi. Tie vairāk palikuši citu atmiņās, kuras pierakstījuši Blaumaņa bibliogrāfi un pētnieki.

Māte ir pirmā Rūdolfa skolotāja. Līdz deviņu gadu vecumam dzīvojot mājās, Rūdolfs skolojas mājmācībā pie mātes, kas viņam iemāca lasīt, rakstīt, rēķināt un labi runāt vāciski. Viņa savam dēlam grib labu izglītību un aizsūta uz Annas Rubīnas meiteņu privātskolu, kur mācības notiek vācu valodā. Skola atrodas sešpadsmit kilometrus no Brakiem, kurus savam pavāram iznomājis Ērgļu muižkungs fon Tranzejs, un Blaumaņu ģimene tagad dzīvo tur.

Katru dienu mājās nevar tikt, tāpēc Rūdolfam ir sarunāta vieta pansijā pie Rubīniem. Skolā uzņem arī puikas, bet viņiem jābūt sevišķi godīgiem un kārtīgiem, un Blaumaņa laikā tādi ir četri. Kāda sevišķi tuva drauga skolā viņam nebija. Draudzējās ar meitenēm – tēva drauga, muižas dārznieka Jura Porieša, meitām Matildi Alvīni Aleksandru un Šarloti Mariju, starp kurām sēdēja klases solā, un Annu Pakalnieti, kuras vecāki bija turīgi saimnieki Kaukēnos kaimiņu pagastā Taurupē.

Pa svētdienām Blaumanis bieži palicis skolā un braucis ciemoties uz Kaukēniem, kur cienāts ar bliņām. Viņa skolas biedrs Kārlis Jagars par Rūdolfu stāstījis: «Meitenes viņu mīlēja. Skolā mācīja rokdarbus, un Blaumanis kopā ar meitenēm izšuva uz kanvas, adīja, tamborēja.

Kādus sevišķus talantus skolā Blaumanim vēl nemanīja, bet viņš mīlēja mūziku, labprāt spēlēja klavieres.

Viņš labi peldēja un kopā ar zēniem katru dienu gāja uz Ogri mazgāties. Kādreiz viņš mani izglāba no slīkšanas.»

Par Annas Rubīnas privātskolas iespaidu uz Rūdolfu izteicies viņa brālis Arvīds: «No turienes nācis Blaumaņa feministiskais iespaids. Viņš braucis pat ar leļļiem uz skolu, kā māte par to stāstījusi. Sieviešu roku darbus viņš iemācījies tik labi, ka varējis vēlāk mātei pat paraugus tamborēt.»

Kad Rūdolfs četrpadsmit gadu vecumā pabeidz Annas Rubīnas privātskolu, vecāki ir nolēmuši skolot dēlu dzīvei noderīgā, praktiskā profesijā. Blaumanis aizbrauc uz Rīgu un iestājas 2. Rīgas vācu apriņķa tirdzniecības skolā. Vienīgais mācību priekšmets, kurā viņam īsti neiet, ir matemātika, bet viņš raksta labus domrakstus. Stundas notiek vācu valodā, skolā māca arī angļu, franču un krievu valodu, bet latviešu valodas nav. Visus sešus skolas gadus Blaumanis dzīvo pansijā Vendtas kundzes namā, iedraudzējas ar viņas meitu Olgu, kas ir trīs gadus jaunāka par Rūdolfu.

Viņas atmiņās palicis, ka Blaumanis bijis nopietns un ļoti daudz lasījis.

Jau toreiz rakstījis un dzejojis, bet savus sacerējumus nevienam nav rādījis. Nemīlējis izpriecas – negājis ne uz slidotavu, ne dejām. Reiz rājis Olgu Vendtu, kad viņa nākusi no slidotavas, ka viņa sportam nodoties drusciņ par daudz un nekaitētu šad tad arī grāmatas palasīt.

Blaumanis bijis ļoti taupīgs, un Olga nav varējusi saprast, kā cilvēks var būt tik taupīgs. Viņš mēdzis katru baltu papīra gabaliņu izmantot rakstīšanai. Teicis, ka apstākļi to viņam iemācījuši.

Trūcīgā iztikšana pansijā un dzejnieciskās dzīves nepraktiskums atstāj iespaidu uz Blaumaņa veselību, kas vēlāk arvien vairāk pasliktinās.

Man Ērgļu negribas atstāt…

«Es biju spiests strādāt darbu, kas man riebtin riebās, un mana jau no laika gala ne visai stiprā veselība sabruka,» Blaumanis raksta nepabeigtajā stāstā Aleksis, un nojaušams, ka to viņš teicis par sevi. Viņa pirmais darba devējs ir apiņu tirgotājs Fārbahs, kura veikalā Blaumanis iestājas par mācekli. Darbs Blaumanim nepavisam nepatīk, viņa dzejiskajā dvēselē nemājo tirgotājs, kas pārdod parķi un bukstiņu. Blaumanim ir deviņpadsmit gadi, un kā neizdevies komersants viņš atgriežas Brakos. Vecākiem tas nepatīk, sevišķi māte nesaprot dēla nodomus pievērsties rakstniecībai, rāj par grāmatām iztērēto naudu, aizrāda, ka, vakaros lasīdams, viņš nodedzinot pārāk daudz sveču.

Brālim Arvīdam tolaik ir septiņi gadi, Rūdolfs palīdz viņam sagatavoties skolai, kopā ar Braku ļaudīm strādā tīrumā, bet Braki nav Blaumaņu īpašums, tikai rentes saimniecība.

Blaumaņiem ienākot Brakos, tās ir iepriekšējo rentnieku, kas nebija aizrāvušies ar sētas kopšanu, nolaistas.

Mājas – sensenas, apjumtas ar salmu jumtiem, pieplakušas zemei, stāvēja uz plika kalna, pakļautas visiem vējiem. No Arvīda stāstītā: «Brālis nevarēja ieredzēt mājas bez kokiem. Par māju bez kokiem viņš teica: «Plika kā pakaļa.» Rūdolfs meklēja mežābeles, tās pārstādīja pie mājas, ierīkoja dārzu. Dēstījot dažādus kokus, kas nebij ne augļu, ne lietas koki, viņš smējās: «Ja kāds saimnieks pēc manis ienāks Brakos, tas cirtīs tos kokus, mani lādēdams.»»

«Te ir varen jauki, un te es arī vislabāk varu rakstīt,» tā vēstulē no Brakiem, kur sētā ved liepu aleja, pagalmu sargā dzīvžogs un sētsvidū zied balto mežrozīšu krūms – viss paša stādīts, dzejniekam Kārlim Štrālam raksta Blaumanis, bet tas ir divdesmit gadus vēlāk, kad viņš iztiku pelna jau kā zināms rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs un tulkotājs. Aiz muguras laiks, kad dzīvi rakstniecībā viņš sācis kā žurnālists, rakstīdams dažādiem izdevumiem, mētādamies Rīgā pa īrētiem kaktiem un pieticīgām istabām. Apjomīgajā Blaumaņa dzīves pētījumā Blaumaņa zelts literatūrzinātniece Līvija Volkova raksta: «Saskaitot visus Rīgā nodzīvotos laika posmus, kopā iznāk pāri par desmit gadiem. Bet nevienā no pilsētas adrešu grāmatām Rūdolfa Blaumaņa vārds nav atrodams. Tas nozīmē, ka rakstniekam nekad mūžā nav bijis sava dzīvokļa.

Nav iespējams noteikt, cik pajumtes Blaumanis Rīgā ir izmantojis.

Viņš īrēja mēbelētas istabas gan svešos, gan paziņu un draugu dzīvokļos. «Visur tu dzīvo, bet nekur neiedzīvojies,» Skroderdienās Silmačos saka Dūdars, arī klīzdams no mājas uz māju.

Mājas ir un paliek tā vieta, kur Rūdolfs Blaumanis vislabāk var rakstīt. Braku kalnā tapis absolūtais vairums viņa prozas un dramatisko darbu. Bet lielie, pazīstamākie, klasikā iegājušie – visi.»

«Kad es būšu bagāts, mēs celsim še trīs mājas: vienu tev, otru man, trešo Akurateram. Tad mēs varēsim satikties katru dienu un netraucēti strādāt,» tādu nākotnes sapņu ainu, raugoties uz gleznaino apkārtni no Braku kalna, vēstulē draugam dzejniekam Kārlim Skalbem zīmē Blaumanis. Tas nepiepildās, bet piepildās vārdi, kas rakstīti Kārlim Štrālam: «Man Ērgļu negribas atstāt – es negribētu citur mirt kā te.»

«Rakstnieka mūžs tika sadeldēts četrdesmit piecos gados. Un lielā mērā šis process norisinājās tajā pasaules daļā, kurā viņš bija mūžīgais apakšīrnieks,» raksta Līvija Volkova. Diemžēl arī Braki rakstnieka dzīves laikā nekļuva par viņa īpašumu. Ērgļu barons fon Tranzejs stūrgalvīgi nepārdeva nevienu savu rentes māju. Tikai 1909. gadā – gadu pēc rakstnieka nāves – Brakus izpērk Rūdolfa brālis Arvīds. Viņa un vēlāk dēla ģimene te saimniekoja līdz 1939. gadam, kad mājas un zemi pārdod Lauksaimniecības kamerai, tāpēc Arvīda Blaumaņa mazdēli – žurnālists Juris Blaumanis un operdziedātājs Andris Blaumanis – Brakos, sava vectēva un tēva sētā, viesojās kā ciemiņi, nevis mantinieki.

 Mans liktenis man sagrauza sirdi

«Es zinu arī, ka viskarstākā mīlestība beigās ir pārvarama. Es no sava 16. gada nesu vienu apkārt līdz savam 22. gadam, cietu vislielākās mokas, kad viņa apņēma citu, un – pāra gadu jau pēc viņas kāzām biju gluži salts…» 1906. gada 11. novembrī Blaumanis raksta sava drauga Jāņa Grestes brālim Ādolfam, mēģinot viņu atrunāt no precēšanās.

Savas nelaimīgās mīlestības vārdu Blaumanis nemin, tāpat kā to nav minējis 1889. gada 12. oktobrī dzejniekam Pēterim Blauam (mana vecvectēva brālim) rakstītajā vēstulē, kurā atzīstas, ka vienreiz savā mūžā esot mīlējis. Blaus domā, ka tā varētu būt bijusi Aleksandra Poriete, muižas dārznieka meita, ar kuru Rūdolfs kopš agras bērnības kopā rotaļājās muižā, kur Blaumanis dzīvoja pirmos piecus gadus līdz pāriešanai uz Brakiem, vēlāk abi mācījās Annas Rubīnas privātskolā. «To tiku redzējis kā glītu, cēlu, slaidi noaugušu jaunavu. Jaunavai apprecoties, Blaumanis pārcietis grūtas dienas,» savās atmiņās raksta Pēteris Blaus. Pēc skolas gadiem Aleksandra aizbrauc uz Rīgu, tur iepazīstas ar Annas Rubīnas māsas vīra radinieku – vācieti Georgu Hugo Nakunstu, kas strādā par grāmatvedi vīna tirgotavā. Kad Nakunsts Sašu ved pie altāra, viņai ir astoņpadsmit gadi. Tikpat arī Blaumanim.

Viņš ir lūgts kāzās, bet neierodas.

Bet varbūt tā, kuru Blaumanis nesa sirdī no sava sešpadsmitā gada, bija Olga Vendta, kuras mātes pansijā, mācīdamies Rīgā tirdzniecības skolā, Rūdolfs dzīvoja? Tas sakrīt ar vēstulē minēto laiku, kad viņa dvēsele cietusi vislielākās mokas. Olgai ļoti patikusi visāda iztrakošanās. Viņa kopā ar citām meitenēm mēģinājusi iemācīt Blaumani dejot, bet nekas no tā neiznācis. Blaumaņa devīze bijusi: «Das Leben ist kein Tanz und Spiel.» (Dzīve nav nekāda deja un rotaļa.) Savukārt Olgas devīze gluži pretēja: «Das Leben ist nur Tanz un Spiel.» (Dzīve ir tikai deja un rotaļa.)

Kad Olga septiņpadsmit gadu vecumā apprecas, Rūdolfam ir divdesmit.

Par vienvienīgās, kurai veltīts dzejolis Pagalam, kandidāti der arī Anna Pakalniete, kuras mājās skolas gados Blaumanis bieži ciemojās, Kaukēnos allaž laipni uzņemts. Vēlāk, kad Blaumanis, būdams jau atzīts rakstnieks, atgriezies Brakos, Pēteris Blaus ved viņu precībās pie Annas Pakalnietes uz Kaukēniem. Vēlāk par šo braucienu Blaumanis viņam teicis: «Bet to gan varu teikt – šis bij mans pirmais precībās braukums un paliks arī pēdējais.» Blaumanis bildinājumu Annai neizsaka, jo nemaz neieiet istabā, bet jau pagalmā liek Blauam griezt kamanas atpakaļ.

Sava loma Blaumaņa sirds lietās ir arī Ernestīnei Pētersonei, kuru viņš satiek 1900. gadā Cēsīs, ciemojoties pie brāļa Arvīda, kurš tolaik strādā par skolotāju Cēsu draudzes skolā. Cēsīs notiek rosīga kultūras dzīve, un Blaumanis, tur uzturēdamies, ar savu sirsnību, asprātību, spēju radīt ap sevi gaišu noskaņu, ir gaidīts inteliģences sabiedrībā. «Mēs bijām ar Rūdolfu lieli draugi. Reiz viņam teicu, ka viņš laikam nav nekāds lāga dzejnieks, ka viņš var arvien tāds jautrs būt. Es nedzejiska, turpretī esmu daudzreiz pavisam sērīga un nezinu kāpēc. Viņš paskatījās mīļi acīs un nopūtās, bet neteica nekā,» savās atmiņās par Blaumani 1929. gada rudenī rakstīja Ernestīne Poruka, tolaik jau astoņpadsmit gadus dzejnieka Jāņa Poruka atraitne.

Atcerējās, kā tajā Cēsu vasarā Blaumanis viņu bildinājis un viņa lielā apjukumā pajautājusi, kura pēc skaita viņa ir – vai simts pirmā?

«Rūdolfs uz mani paskatījās tik sāpīgi, es apklusu; sirds man sažņaudzās. Es jau nebūt negribēju viņu apvainot, tikai kaut ko teikt, lai nebūtu tas mocošais klusums.» Viņa savos divdesmit gados nav bijusi gatava precēties ar trīsdesmit piecus gadus veco Blaumani. Divus gadus vēlāk – 1902. gada 9. augustā – Ernestīne apprecas ar Poruku, lai gan dzejniekam jau tad jūtamas nervu saslimšanas izpausmes un Ernestīnes māte lūdz meitu nesaistīt ar viņu dzīvi. Pirms tam Rīgā uz ielas Ernestīne nejauši ir satikusi Blaumani. «Kā viņš bija pārvērties – dzeltens, vaigi iekrituši! Mēs stāvējām uz ielas, un mums nebija nekā, ko teikt. Vājš rokas spiediens, un mēs ejam katrs savam liktenim pretī, viņš – šausmīgai nāvei, un es ne mazāk šausmīgai dzīvei.»

Še roka, lūko atkal piecelties!

Nevar nepieminēt vēl kādu Blaumaņa dzīves posmu, un tad ir jāatgriežas krietni senākā pagātnē. Kad, pametis darbu Fārbaha apiņu tirgotavā, Blaumanis atgriežas Brakos, pēc mātes lūguma Ērgļu dārznieks Porietis sarunā Rūdolfam skrīvera vietu Kokneses muižā, kur tās pārvaldnieks Krastiņš apsola viņu apmācīt arī lauksaimniecībā, kā māte vēlējusies, domādama, ka dēls nākotnē varētu vadīt Braku saimniecību. Blaumanim ir divdesmit trīs gadi, un Koknesē viņš sadraudzējas ar muižas iesalnieka meitu Madi Svili, muižas klētnieka meitu istabeni Madi Kapmali un staļļa puisi Pēteri Jirgensonu. Šai draudzībai un diviem gadiem Kokneses muižā ir liela nozīme ne vien Blaumaņa personiskajā dzīvē, bet arī viņa tālākajā literārajā darbībā. Koknesē sākas viņa rakstnieka ceļš, un tur noskatīti prototipi vairākiem spilgtiem raksturiem – noveles Purva bridējs un lugas Ugunī personāžiem – Kristīnei, Edgaram, Horsta madāmai, baronam, muižkungam Frišvagaram.

Blaumanis nav slēpis, ka skrīvera Aldera tēlu viņš norakstījis no sevis.

«Zem skrīverīša maskas iet apkārt viens lepns nebēdnieks. Tas nezina nekāda cita augstuma, kā tikai to, kurā krietnums paceļ, un pazīst tikai vienu zemumu, to, kurā nekrietnība nogāž. Viņš tuvojas tam, kas pakritis, un saka: «Še roka, lūko atkal piecelties!» šos vārdus Alders lugā Ugunī saka Horsta madāmai. Tā roka, kuru Alders sniedz, ir pastiepta Edgaram, bet dzīvē Blaumanis lūkoja piecelt savu draugu Pēteri Jirgensonu – staltu, brašu, nebēdnīgu, sirsnīgu, dvēselē labu, bet uzdzīves kāru puisi. Blaumaņa nodoms bija izraut Pičuku no posta dzīves. To gribēja arī Pētera iemīļotā Made Kapmale. Viņi apprecas, piedzimst puisītis, bet Pētera griba ir vājāka par apņemšanos. Viņš dzer, pēc dažiem gadiem kaut kur Latgalē iet bojā, saslimst un nomirst arī Made. Blaumanis esot gribējis savu draugu dēliņu adoptēt, bet tas nav noticis.

Kad nav vairs Mades Kapmales un arī Blaumanis miris, par Kristīnes prototipu uzdodas otra Made – Svile-Peņģerote, kura apprecas ar savu bērnības draugu, piedzimst trīs bērni, bet tas nekavē viņai izdomāt leģendu par sevi kā Kristīni un Blaumaņa kluso mīlestību, uzdodama dzejoli Vienvienīgā kā veltījumu sev. Šo leģendu viņa pārliecinoši spēlē līdz mūža galam, un tikai 1958. gadā to apšauba literatūrzinātnieks Kārlis Egle, savos pētījumos atklājot, ka īstā Kristīne bijusi Made Kapmale.

Es runāt gribētu uz visu zemi…

Pirmizrādi Ugunī piedzīvo 1905. gada 30. martā Rīgas Latviešu teātrī, kur notiek visi Blaumaņa lugu pirmiestudējumi. Ugunī iestudē režisors Jēkabs Duburs, Kristīnes lomā – Dace Akmentiņa, Edgars – Rūdolfs Bērziņš. Pēc pirmizrādes kritiķu atsauksmēs visaugstāk vērtēti galveno lomu tēlotāji, taču ne ar lugu, ne skatītāju pieticīgo atzinību Blaumanis nav apmierināts.

Kā visas iepriekšējās viņa lugas, arī drāmu Ugunī iestudē Ērgļos. 1906. gada Ziemassvētkos Labdarības mājā notiek pirmizrāde paša autora režijā. Kristīni spēlē rakstnieka brāļa sieva Anna Blaumane, Edgaru – Braku puisis Pēteris Līcītis. «Uz pirmizrādi ieradās ļoti daudz apmeklētāju. Pēc katra cēliena publika aplaudēja, un pats Blaumanis bija apmierināts ar iestudējumu un aktieru spēli. Vienīgi lugas pēdējā cēlienā, kad Kristīne noņēma miršu vainagu un līgavas šķidrautu, teikdama: «Es nolieku savas vieglās dienas, nesīsim kopīgi to krustu, kas mums uzlikts,» mirkli bija svinīgs klusums. Tad no skatītāju zāles atskanēja vārdi: «Mammīte!» Pāršalca smiekli. Izrādās, ka pirmajā rindā sēdēja rakstnieka māte Karlīne un līdzās viņai divgadīgais mazdēliņš Arvīds. Puisēns, kurš tik cītīgi skatījies izrādi, beidzot atpazinis savu mammu. Blaumanis ļoti pārdzīvoja šo notikumu, bija satraukts un nelaimīgs. Brālim Arvīdam uzkliedza: «Ko tu te dari ar savu puiku! Tu manu lugu izķēmo!» Arī otrajā dienā savējie vēl izjuta Blaumaņa dusmas,» tādu epizodi par teātra spēlēšanu Ērgļos grāmatā Teātris Blaumaņa zīmē aprakstījušas izdevuma sastādītājas – Braku muzeja vadītāja Zinta Saulīte un ilggadējā Ērgļu vidusskolas literatūras skolotāja Mārīte Breikša. Ugunī ir pēdējais Blaumaņa iestudējums viņa mīļajos Ērgļos. Viņa dzīvei bija atlikuši vairs tikai nepilni divi gadi. «Es runāt gribētu uz visu zemi, ar visu tautu vēlos tuvas saites,» šī nedaudz patētiskā Blaumaņa vēlēšanās piepildījās. Dzīvojis savai tautai, viņš tautā ir palicis.

Materiāls publicēts žurnāla Ievas Stāsti 2016. gada 16. numurā. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+