Rīga +13°C 
Gada plāniņš kā dāvana
Kārlis Kazāks, mūziķis, Latvijas Radio 5 programmas direktors
«Ir kāda dāvana, ko saņēmu no sievas un, kuru ieraugot, sākotnēji nemaz tik priecīgs nebiju. Un tikai pēc tam atklājās, ka tā ir ļoti īpaša dāvana. Redzēju kaut ko, iesaiņotu it kā grāmatas formātā, bet grāmata – tā vienmēr var būt mazliet vilšanās, jo otram grūti precīzi uzminēt, kādu grāmatu tu vēlētos saņemt. Dāvanu izsaiņojot, redzēju, ka tas patiesībā ir ļoti skaists plānotājs: glīts dizains, Latvijā ražots, paldies! Plānotāja lielāko vērtību uzzināju tikai vēlāk – kad ieraudzīju, ka tajā ierakstītas mūsu kopīgi darāmās lietas un satikšanās reizes. Izrādījās, kā tā saplānots viss gads! Plānotājā bija ierakstītas gan foršas kopīgas aktivitātes, gan arī, piemēram, tas, kurā dienā man tiks izcepti siera cepumi!
Un šīs ieplānotās lietas tiešām notika! Varbūt tieši tā bija vislielākā dāvana.
Bet, ja man jāatceras, ko pats īpašu esmu dāvinājis, tad jāatzīst, ka nevaru izcelt kādu vienu dāvanu. Ziedi – tas ir pašsaprotami, bet neesmu no tiem vīriešiem, kas sievai dāvina smaržas vai veļu. Arī no rotaslietām atļaujos dāvināt tikai auskarus – tā, manuprāt, no rotaslietām ir visdrošākā izvēle, te grūti kļūdīties, bet pārējais jau ir otra personīgā pasaule, kur citam, pat tuvam cilvēkam, iejaukties nemaz nevajag.»
Pamanīt, kas otram sagādā prieku
Andrejs Ēķis, kinorežisors, producents
«Būsim godīgi – ikviens cilvēks visvairāk mīl sevi, tāpēc brīdī, kad saproti, ka otrs gatavs tev atdot visu, tas ir vislielākais kaifs, kāds vien var būt. Un vislielākā dāvana. Rakstniekam O. Henrijam bija stāsts par pāri, kas gribēja viens otru iepriecināt. Tāpēc sieviete nogrieza savus garos matus, lai par tiem dabūtu naudu un nopirktu pulksteni, ar ko iepriecināt vīrieti. Savukārt viņš, lai iepriecinātu sievieti, bija nolēmis uzdāvināt matu ķemmi viņas garajiem matiem… Nopirkt un uzdāvināt var jebko, vissvarīgākais ir, vai esi pamanījis, kas otram patiešām sagādātu prieku!
Manā vecumā mani ir ļoti grūti iepriecināt ar dāvanu, bet pirms trim gadiem ar mani notika tā, kā dažreiz var redzēt amerikāņu filmās, kur kādam ir dzimšanas diena, viņš negrib neko svinēt, bet atnāk mājās, un tur pēkšņi – surprise! Tādu dāvanu man Daina pasniedza pirms trim gadiem, kad man palika sešdesmit, un tas mani ļoti samulsināja, jo neesmu svinējis ne piecdesmit, ne piecdesmit piecu gadu jubileju. Bet tieši tas bija vislielākais kaifs! Viņa bija saaicinājusi bērnus, draugus…
Nāc mājās noguris, pa ceļam vēl domā: nu, neko, iešu gulēt, bet tur – tāds pārsteigums, ka adrenalīns iesit galvā! Lūk, tā ir uzmanība!
Kāda ir mana īpašā dāvana Dainai? Kad tikko iepazināmies, iepriekš nebrīdinot, aizvedu viņu uz lidostu. Biju noīrējis mazu vienmotora privāto lidmašīnu, kas smirdēja pēc benzīna, un aizlidojām uz Roņu salu. Mums arī kāzas bija netipiskas – otro reizi precoties, vairs negribas neko no tā, kas bijis pirmoreiz. Mēs nemaz neteicām viesiem, ka precamies, teicām: satiekamies pie kinoteātra Rīga, brauksim skatīties briežus. Un pēkšņi visi attapās zagsā, kur operdziedātājs Miervaldis Jenčs, kas tur vada laulību ceremonijas, nodziedāja mūsu kāzu ceremonijas runu!
Man patīk, ja lietas notiek negaidīti, manuprāt, tieši tādas dāvanas iepriecina!»
Veru vaļā un domāju: kas būs šoreiz?
Andris Bulis, aktieris
«Man ļoti svarīgas ir apsveikuma kartītes, ko Karīna (rakstniece Karīna Gleitnere, Andra mīļotā sieviete, – aut.) dāvina man svarīgos dzīves notikumos. Kartītēs, ko viņa dāvina man pirmizrādēs un svētku dienās, vienmēr ierakstīts kaut kas ļoti skaists, turklāt nekad nekas nav atkārtojies, tāpēc tās vienmēr gaidu. Veru vaļā un domāju: kas būs šoreiz? Kā jau rakstniece, viņa ir ļoti radoša, un Karīnas rakstītās kartītes krāju.
Karīnai gan kaut ko uzdāvināt nav vienkārši, jo viņa nesaka, ko vēlas! Sarežģī vīrietim dzīvi! (Smiekli.)
Dāvinu laiku – kad dažas brīvas dienas, atsakoties no darbiem, pavadām kopā.
Un vēl ir dāvana, ko jau gadus trīs četrus pasniedzu labākajam Salacgrīvas vidusskolas absolventam. Es dāvinu stipendiju. Salacgrīva ir mana dzimtā puse, un jaunietim, kam stipendiju dāvinu – un tā ir manis paša pelnīta nauda –, ne tikai labi jāmācās, bet arī jābūt sabiedriski aktīvam, tādam, kurš aizrauj sev līdzi arī citus. Cilvēkam, kurš skolas vārdu var nest tālāk.»
Dāvanā – piedzīvojumi
Kaspars Breidaks, pasākumu vadītājs
«Ir kāda epizode, ko atceros joprojām. Mācoties 9. klasē, kādā ballē visu vakaru biju kautrīgi nosēdējis uz beņķīša, skatoties, kā citi dejo. Pienāca meitene, uzlūdza dejot un nodejojām vienu deju. Tajā dzīves posmā tā man bija dāvana, jo viņa pamanīja, ka ir kāds, kurš nepiedalās priekā, kurā metušies visi pārējie. Šis gadījums pavēra acis uz to, ka vēlāk kādos spilgtos dzīves brīžos mēdz būt cilvēki, kas paliek malā, un tad ir forši viņiem pasniegt roku un ievilkt priekā.
Uzticēšanās ir vēl viena dāvana – to saku par gadījumu, kad sieva piekrita uz pusgadu paņemt pauzi no visa, kas bija Latvijā, lai kopā ar mani apceļotu Eiropu un piedzīvotu pasauli. Zināms risks tas bija, tāpēc uzskatu to par vērtīgu dāvanu.
Bet, protams, pirmā doma man ir – meitiņa! Vai kāds, kuram ir bērni, vispār spēj citādi atbildēt uz šo jautājumu? Tā ir mīlestība, kas arī ir dāvana, un te – mīlestība bērna veidolā. Meitiņa ir vislielākā dāvana, kam nekas cits pat nestāv blakus.
Mana dāvana sievai droši vien bijusi piedzīvojumu pieredze – visas riskantās lietas, ko esam kopā darījuši. Situācijas, par ko sākumā bijis grūti noticēt, ka tā vispār var un vajag darīt. Piemēram, uzdāvināju neparastu pieredzi: kā tas ir – trīs gadus ik pa sešiem mēnešiem mainīt dzīvesvietu. Izbaudīt sajūtu, kā ir – nepieķerties mājvietai un lietām, zinot, ka drīz atkal pārcelsies. Tā bija pilnīga avantūra, bet mēs to gribējām zināt. Lielākā daļa cilvēku dzīves laikā dzīvo divās, trijās mājvietās – tas ir ērti un forši, bet pamēģināsim, kā ir visu laiku dauzīties? Mainījās mūsu izpratne par mantisko lietu vērtību mūsu dzīvē, jo citādi apaugam ar krāmiem un nevajadzīgām lietām. Zinot, ka vietā, kur tagad esi, nepaliksi ilgi, kļūsti daudz elastīgāks, vairs nav pieraduma pie tā, ka dažu minūšu attālumā ir teātris vai mīļākā kafijas vietiņa, bet atklāj jaunas lietas un vietas. Tu nezini, kāda būs ikreiz jaunā vieta, bet ej un izpēti!»
