«Mani hokejā interesē cilvēks, nevis rezultāts.» Sporta žurnālists Dāvids Ernštreits
Turpinās tradicionālais hokeja pavasaris. Šķiet, kurš gan par to zina vēl labāk kā sporta žurnālists. Tāpēc uz sarunu aicināju DĀVIDU ERNŠTREITU LTV1 raidījuma Sporta studija vadītāju.
Ilze Vītola-Grūzīte
Foto: Matīss Markovskis
Bet Dāvids pārsteidz jau sarunas sākumā, atzīstot, ka par hokeju interesējas ne vairāk kā par citiem sporta veidiem. Viņa «cietajā diskā» jeb atmiņā vajadzīga vieta svarīgākām lietām. Piemēram, cilvēkam aiz sporta ziņu rezultāta. Tādēļ viņš veido dokumentālās filmas un stāsta sportistu dzīvesstāstus.
Un pašam viņam ir daudz neatbildētu un neatbildamu jautājumu sev. Dāvidam šovasar būs piecdesmit gadu. Šī dzimšanas diena viņam daudz nozīmē.
Kā es varu nedomāt ar vecumu, ja mans tēvs nomira piecdesmit gadu vecumā? Šis skaitlis manā galvā ir kopš bērnības.
Hokejs ir mūsu nacionālais sporta veids?
Loģiskāk būtu, ja tas būtu basketbols, bet, jā, tā īpatnēji izveidojies. Hokeja renesanse Latvijā sākās drūmākajos stagnācijas laikos, septiņdesmitajos gados, kad no Maskavas atbrauca treneris Viktors Tihonovs. Despots. Jauns, ambiciozs. Un, dzenājot labsajūtā ieslīgušus vidējās paaudzes sportistiņus, aizdzina viņus līdz PSRS čempionāta augstākajam līmenim. Protams, Latvija arī savulaik ir spēlējusi hokeju un pirms kara kā neatkarīga valsts pat piedalījusies olimpiskajās spēlēs, bet pirmais atkārtotais grūdiens bija 70. gados.
Vairums, kas spēlēja Latvijas izlasē agrāk, bija krievi. Atceros, kādreiz čempionātā man ar izlasi bija jārunā krieviski, izlasē varbūt bija septiņi sportisti, ko varēja intervēt latviski. Kā tas viss ir mainījies! Par to liels prieks!
Katrai paaudzei ir savi hokejisti. Kuru no jaunajiem šobrīd tu izceltu, lai pievēršam uzmanību?
