Rīga +9°C 
Mazliet vēstures
Šis mērķis –1,5 °C – tika oficiāli noformulēts 2015. gada 12. decembrī, kad 196 valstis ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros pieņēma tā dēvēto Parīzes nolīgumu.
Tajā valstis vienojās ierobežot globālās vidējās temperatūras pieaugumu «… krietni zem 2 °C kopš pirmsindustriālā līmeņa un vienlaikus tiekties to ierobežot līdz 1,5 °C». Vēlāk, 2018. gadā, tika publicēts īpašais ziņojums Global Warming of 1.5 °C, kurā zinātniski un detalizēti tas pamatots.
Tātad, runājot par 1,5 °C, tas ir salīdzinājums ar pagātni, par atskaites punktu ņemot tā dēvēto pirmsindustriālo periodu, kas ir ap 1850.– 1900. gadu, kad cilvēki vēl masveidā nededzināja ogles, naftu un gāzi. 1,5 °C nozīmē, ka Zemes vidējai temperatūrai nevajadzētu pieaugt vairāk par pusotru grādu salīdzinājumā ar šo laiku. Šis apzīmējums mēdz radīt apmulsumu, un cilvēki, piemēram, saka: «Paskaties! Kāda klimata sasilšana? Bija tik auksta ziema!»
Jāsaprot, ka, runājot par globālo sasilšanu un šo pusotru grādu, netiek domāts par laikapstākļiem vienā dienā vai kādā konkrētā vietā. Tas ir visas planētas vidējais rādītājs, kas aprēķināts no mērījumiem atmosfērā.
Šobrīd zinātnieki lēš, ka pasaule jau ir sasilusi par apmēram 1,2 °C
Kāpēc tieši 1,5 °C?
Mēs visi zinām, kā jūtamies, ja mūsu ķermeņa temperatūra no ierastajiem 36,6 ir uzkāpusi līdz 38,1, tātad par 1,5 °C. Sajūta ir riebīga – esam miegaini, drusku īgni, stipri svīstam, taču liekas, ka salstam, varbūt sāp muskuļi vai galva… Un ja nu šāda paaugstināta temperatūra mums turētos ilgi? Strādāt un veikt ikdienas pienākumus būtu tikpat kā neiespējami, vai ne?
Lūk, tagad iedomāsimies, ka arī mūsu planēta Zeme ir liels, dzīvs organisms ar savu normālo ķermeņa temperatūru. Tādu, kāda tai bija pirms vairāk nekā 150 gadiem, kad vēl neeksistēja tik daudz rūpnīcu, mašīnu, nenotika tik intensīva lauksaimniecība, bet lidmašīnas vēl pat nebija izgudrotas. Un tad pamazām, pamazām, mums, cilvēkiem, Zemi apdzīvojot, apbūvējot un izmantojot tās resursus aizvien vairāk, dedzinot ogles, naftu un gāzi, Zemes kopējā temperatūra kāpa.
Tēlaini izsakoties, arī Zemei sākās drudzis. Un, gluži kā cilvēkam, tas neizpaužas vienā veidā. Tipisks simptoms ir karstuma viļņi. Ik gadu ziņās dzirdam, ka atkal pārspēti karstuma rekordi Spānijā, Itālijā, Dienvidfrancijā, kur gaisa temperatūra ilgstoši noturas virs 40 °C, gandrīz 50 °C. Pilsētās kļūst gandrīz neiespējami uzturēties, jo sakarst ēkas, ielas un gaiss un pat naktīs temperatūra nekrītas pietiekami, lai atveldzētos. Sevišķi slikti jūtas seniori un mazi bērni. Pilsētām jādomā par speciālām atdzesētām telpām, kur cilvēkiem ar trauslāku veselību patverties.
Tas izklausās baisi – bet tiešām katru gadu civilizētās zemēs, modernās pilsētās cilvēki mirst it kā vienkārši karstuma dēļ.
Izrādās, tajā nav nekā vienkārša. Arī Latvijā arvien biežāk piedzīvojam periodus, kad temperatūra vairākas dienas pēc kārtas pārsniedz 30 °C, kas mūsu klimatam agrāk bija retums. Pat pagājušais gads, kas šķita salīdzinoši lietains, tomēr pēc datiem redzams, ka augusts bija viens no siltākajiem, kāds jebkad pie mums bijis.
Šiem lielajiem, ilgajiem karstumiem nāk līdzi ūdens trūkums, kas gan ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi, gan lauksaimniekiem un zemniekiem rada milzīgus zaudējumus, kas tālāk izraisa pārtikas trūkumu. Vienlaikus citos reģionos Zemes drudzis izpaužas kā pēkšņas spēcīgas lietusgāzes un plūdi. Kūst ledāji un polārais ledus, ceļas jūras līmenis, un piekrastes teritorijas pamazām top apdraudētas. Uz šīm izmaiņām reaģē arī citas dabas sistēmas – meži izžūst, tiek nopostīti ugunsgrēkos, koraļļu rifi izbalē un mirst, mainās dzīvnieku un augu izplatība. Sanāk, ka Zemes drudzis nav vienkārši siltāks laiks, par kuru var pajokot – ak, man patīk karstums! Tas ir kopējais līdzsvara zudums, kas vienlaikus izpaužas kā karstums, sausums, vētras, plūdi un pārmaiņas dabā. Un, tāpat kā cilvēkam, arī planētai – jo ilgāk drudzis turas, jo grūtāk atgriezties normālā stāvoklī. Tāpēc ir aprēķināts, ka 1,5 °C ir robeža, cik daudz Zeme var sasilt, lai tā joprojām būtu droša dzīvošanai.
Kas to izraisa?
Noteikti ir dzirdēts par siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm jeb emisijām un oglekļa dioksīdu jeb CO2 kā vispostošāko. Bet kā tas īsti darbojas un kāpēc sakarsē Zemi?
CO2 pats par sevi nav nekas slikts, tā ir dabiska gāze, kas palīdz uzturēt Zemi pietiekami siltu, lai uz tās varētu pastāvēt dzīvība. Problēma rodas, kad šīs gāzes kļūst par daudz.
Mēs jau iztēlojāmies Zemi kā ķermeni, tad, lūk, CO2 darbojas kā sega. Ja tā ir atbilstoša apstākļiem, tā uztur komfortablu temperatūru un neļauj nosalt. Bet, ja patīkamai segai uzmet pa virsu vēl vienu? Kļūst pārāk karsti, jo ķermenis nevar atdot lieko siltumu prom.
Cilvēku darbība, īpaši fosilo kurināmo dedzināšana un mežu izciršana, šo Zemes oglekļa dioksīda segu pēdējo desmitgadu laikā ir būtiski sabiezinājusi, pārvirzot oglekli, kas gadu miljonus bija krājies zemes dzīlēs, uz atmosfēru. Rezultātā siltums vairs netiek pietiekami izstarots atpakaļ kosmosā un mūsu planēta lēnām pārkarst, un tas kļūst par vienu no galvenajiem klimata pārmaiņu virzītājiem.
Ko darīt?
Skaidrs, ka, lai ierobežotu temperatūras kāpumu, nav viena maģiska risinājuma. Ir vajadzīga politiskā griba un rīcība, sabiedrības kopīgas aktivitātes un arī mūsu katra paša izvēļu maiņa. Sabiedrības līmenī tas nozīmē: pārveidot enerģētiku, pārejot uz atjaunojamiem resursiem – saules, vēja un hidroenerģiju, siltumsūkņiem; attīstīt sabiedrisko transportu un infrastruktūru, kas ļauj pārvietoties ar mazāku emisiju apjomu; veidot politiku, kas atbalsta ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu.
Taču šīs pārmaiņas nav iespējamas bez cilvēku līdzdalības – tās sākas ikdienas izvēlēs, un vislielākā ietekme koncentrējas trijās jomās: pārvietošanās, mājoklis un pārtika.
Var šķist, vai tad tiešām šo tik milzīgo problēmu var ietekmēt mana rīcība? Vai tas nebūs vien piliens okeānā? Bet tieši no pilieniem sastāv okeāns.
Tiek lēsts, ka aptuveni 70 procenti globālo emisiju ir saistītas ar mājsaimniecību patēriņu. Tātad tieši mūsu katra paša individuālās izvēles, summētas kopā, rada vislielākos draudus mūsu planētai. Skaidrs, ka darāmā ir daudz: lai sasniegtu 1,5 °C mērķi, attīstītajās valstīs emisijas uz vienu iedzīvotāju līdz 2050. gadam jāsamazina par 80 līdz 90 procentiem, Latvijā – ap 88 procentiem.
Katram no mums tas nozīmētu apzināties savu ietekmi uz vidi, ko raksturo oglekļa pēdas nospiedums – rādītājs, kas parāda, cik daudz siltumnīcefekta gāzu mēs radām savās ikdienas izvēlēs. Internetā viegli var atrast oglekļa pēdas kalkulatorus (meklējot angliski – carbon footprint) un aprēķināt, kāda ir tavas ikdienas izvēļu ietekme uz planētas sasilšanu. Viens no tiem – kalkulators. zalabriviba.lv.
Zinātnieki lēš, ka dzīvesveida maiņa – izvēloties videi saudzīgāku pārvietošanos un samazinot dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu – var nodrošināt pat 20–50 procentu emisiju samazinājumu, vienlaikus uzlabojot arī paša cilvēka dzīves kvalitāti. Piemēram, pārvietošanās ar velosipēdu, nevis privāto auto ir ieguvums gan dabai, gan sev, jo tā nodrošina arī fizisku aktivitāti. Savukārt uzturs ar mazāku dzīvnieku izcelsmes produktu daudzumu (gaļa, sviests, krējums) ir gan videi saudzīgāks, gan veselībai labvēlīgāks.
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
