Bijušais Stendera īpašnieks Jānis Bērziņš: Man bija ļoti svarīgi, ka nepaliku nevienam parādā

Intervijas
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
21. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauma Kalniņa
Rit trešais gads, kopš kādreizējais Stendera īpašnieks, uzņēmējs JĀNIS BĒRZIŅŠ šo latviešu kosmētikas ikonu parādu dēļ pārdeva Ķīnas partneriem. Tagad Jānis atkal stāv jauna biznesa un pat attiecību krustcelēs. Krīzes un zaudējumi viņu iemācījuši nestresot un saglabāt iekšējo mieru.

Mēs runājamies Silakrogā meža ieskautā ražošanas ēkā pie liela betona galda. Vairs nekādi šampūni un ziepes – tagad Jāņa stihija ir betons.

– Tu esi uz jauna biznesa sliekšņa, bet pasaule Covid-19 dēļ nonākusi uz kārtīgas krīzes sliekšņa – ne pārāk veiksmīga sakritība. Kā to redzi tu, pieredzējis uzņēmējs?

– Esmu lielā jautājuma priekšā – vai kādam vispār būs vajadzīgs tas, ko esam iecerējuši, industriālais dizains un betona izstrādājumi? Tās tomēr vairāk ir ekskluzīvas lietas. Mēs turpinām darbu, bet šis jautājums atgriežas katru dienu, un es domāju – ko darīt tālāk? Varbūt vajag kaut ko pavisam citu?

– Betona bļodas – kur nu vēl tālāk no kosmētikas! Tīšām?

– Es arī gribēju tālāk no kosmētikas, jo biju no tās piekusis. Mums ir četru cilvēku komanda, visi četri nākam no Stendera, esam ilgu laiku strādājuši kopā, un mūsu priekšrocība ir milzīga pieredze zīmola veidošanā. Komandā esam mēs ar brāli, dizainere Guna un Baiba, kas veidoja mārketingu Stenderam. Mums ir arī otrs virziens – radošā aģentūra un mārketinga konsultācijas. Bet arī te rodas jautājums – kam tas pašlaik būs vajadzīgs?

Šis ir interesants meklējumu laiks.

Ar betonu ir tā – mums ļoti patīk radīt zīmolus, patīk industriālais dizains un betona sajūta, tāpēc nolēmām radīt lietas no tā. Betons ir gan auksts, gan silts. Tas ir arī izaicinošs materiāls – ja gribi no tā radīt ko smalku, tad jāzina, kā darīt, lai tas būtu pietiekami plāns, bet neplaisātu, lai nebūtu daudz gaisa burbuļu un varētu iegūt vajadzīgo krāsu. Es izlēmu sākt ar betona bļodām – ar šo pusapaļo formu var eksperimentēt, radīt puķupodu, ieliet sveci, izveidot lampu. Būs arī citas formas. Bet sākums ir grūts! Ik pa laikam nolaižas rokas. Betons ir spītīgs. Un nav mums to iemaņu, esam pārnākuši no pavisam citas nozares. Starp citu, mēs bieži gaužamies par to, ka cilvēki negrib palīdzēt un nedalās ar informāciju, bet man ir pavisam pretēji. Ir četri cilvēki, kuriem es lūdzu padomu un kuri ļoti daudz palīdzējuši, – paldies viņiem. Piemēram, Valmieras uzņēmējs Jānis Ošlejs, kurš internetā nodēvēts par betona karali. Viņš kopā ar partneri gatavo lielas betona flīzes fasādēm.

– Bijušais ziepju karalis konsultējās ar betona karali?

– Jā. (Smejas.) Vēl mēs no betona lejam galdus un izlietnes, bet to gan pagaidām tikai sev un pazīstamiem cilvēkiem.

Kad radījām Stenderu, mums ļoti paveicās ar īsto brīdi. Šajā brīdī situācija ir gaužām sarežģīta, grūti pateikt, kas notiks tālāk. Nesen runāju ar paziņu, kurš gatavo balvas, kausus, medaļas. Viņš saka – katastrofa! Viņam viss bizness balstās uz izklaidi un atpūtu. Bet šis ir arī ļoti interesants laiks. Vienmuļā dzīve beigusies, sākušies diezgan strauji pagriezieni.

– Tu vadīji lielu uzņēmumu laikā, kad sākās iepriekšējā krīze. Taču jūs tai cauri tikāt visai veiksmīgi?

– Toreiz mums bija priekšrocība – franšīzes uzņēmumi un liels tirgus: Ķīna, Eiropa, uz īsu brīdi arī Amerika. Krīze bija globāla, tomēr eksporta tirgus palīdzēja tikt cauri vieglāk. Bet tāpat bija algu un darbinieku skaita samazināšana.

– Vai tev ir kādas mācības, kas var noderēt tagad?

– Tagad krīze vēl tikai sākas, taču mēs redzam, cik ātri sāka atlaist cilvēkus. Tā uzņēmēji samazina izdevumus, jo bieži vien galvenie izdevumi uzņēmumā saistīti tieši ar darbiniekiem. Skarbi. Bet labi, ka tagad reaģē ātrāk. Tiek samazināti izdevumi, pat lielos uzņēmumos.

Svarīgi ir nestresot, jo stress nedod risinājumu. Saglabāt iekšējo mieru. Es pats pašlaik katru dienu pusstundu cenšos meditēt. Kas ir meditācija? Iespēja būt šajā mirklī, sevi tajā pēc iespējas ilgāk noturēt, domās neklīst pagātnē vai nākotnē, jo šajā brīdī nākotne ir vienkārši neprognozējama.

– Bija laiks, kad tavs uzņēmums bija parādā gandrīz trīs miljonus – kā tu tad nesajuki prātā?

– Nezinu, man nebija vispār nekāda stresa. Tas parādās, ja liekas, ka nav risinājuma. Mums visu laiku bija risinājumi, tikai nebija skaidrs, vai mēs to varēsim izdarīt. Tad ko tur uztraukties? Darām un skatāmies, vai sanāk.

Man arī tagad nav stresa. Mani tas pat mazliet biedē…

– Stāstot par Stendera grūtībām, tu esi jau atzinis, ka nevajadzēja atvērt biroju Filipīnās un veikalu Singapūrā, nevajadzēja klausīt franču ekspertu. Bet vai bija kāda būtiska pamatlieta, kur jūs kļūdījāties?

– Nav tādas pamatlietas. Tas bija dažādu nepareizi pieņemtu lēmumu kopums. Jebkurā procesā ir kļūdas, sevišķi, ja gribi radīt jo jaunu. Jautājums – cik tu esi šīm kļūdām gatavs un kā tiec galā? Ar mazu risku pamatīgi iegūt ir sarežģīti vai pat neiespējami. Tāpēc mēs riskējām.

Bet vajag saprast, kādi ir tavi resursi, kā tos izlietot iespējami veiksmīgāk, lai kļūdas gadījumā kaut kas tomēr paliek pāri. Tā ir galvenā atziņa. Mums tolaik bija resursi, un mēs visu likām uz lielām likmēm. Taisām veikalu Singapūrā un biroju Filipīnās, un visu uzreiz! Un – babāc – veikals ir garām, birojs arī garām! Tagad, pēc kaujas, jau ir cita bilde – skaidrs, ka nevajadzēja.

– Un tad pienāca tā diena, kad Stenders bija pārdots ķīniešu uzņēmējiem, bet tu saliki savas mantas kartona kastītē un aizgāji projām. Tev bija nauda un brīvība – ko tu darīji?

– Patiesībā bija nedaudz naudas un daudz brīvības. Pirmkārt, izbaudīju atvieglojumu, ka vispār esmu ticis ārā no tik sarežģītas situācijas. Atnāca viegluma sajūta, ka tas ir atrisināts, turklāt man bija ļoti svarīgi, ka nepaliku nevienam parādā.

Brīdī, kad situācija vēl nebija atrisinājusies, bet ļoti neskaidri iestrēgusi, mani uzaicināja kādā ceļojumā, un es sapratu, ka jābrauc. Es vairs neko ietekmēt nevarēju. Vai man bija nauda? Pēdējā! Bet braucām! Pēc tam, ar otro brīvības mēnesi, sāku domāt – kaut kas jādara. Un tad mēs iegādājāmies šīs telpas, pat nezinot, ko te darīsim.

– Tev pēc Stendera pārdošanas divus gadus bija aizliegums tuvoties kosmētikas nozarei. Ja nebūtu šā aizlieguma, tu būtu to mēģinājis?

– Nē, nē, nē, kosmētiku vairs nē! Jo tas solījums, kuru tu šajā industrijā dod cilvēkam, ir tik liels! Un tas ir jādod – ja tas būs mazāks nekā citiem, tavu produkciju nepirks. Bet produkts šo solījumu patiesībā ne tuvu nevar izpildīt! Tā ir ar jebkuru kosmētikas produktu. Un kādā brīdī mani tas ļoti nogurdināja. Zinu, ka cilvēkam nevaru atdot jaunību, bet man ir jāsola, ka grumbu būs mazāk, āda būs zīdaina un tā tālāk! Jā, āda būs tīra – bet vai tā būs zīdaina? Skaidrs, ka novecojot parādās grumbas.

Kaut ko jau kosmētika dod, bet solījums vienmēr ir lielāks.

Otra lieta – šis bizness ir ļoti sarežģīts, ir daudz regulu, un dažādās valstīs tās ir dažādas. Derīguma termiņi – es no tiem piekusu! Ja gribi eksportēt, jāražo produkts, kurš ilgi glabājams, bet līdz ar to tas kļūst dārgāks. Ir daudz jautājumu, kas prasa kompromisus. Ja gribi, lai ir labs dizains un iepakojums, beigās puse no cenas aiziet par iepakojumu. Ir skaisti, bet cena par augstu, neviens nepirks. Ja iepakojums būs lētāks un ne tik skaists – arī nepirks. Ko darīt? Tātad jāsamazina aktīvās izejvielas produktā. Bet solījumu saglabāsim to pašu? Saglabāsim. Visu laiku sarežģīti… Betonā tā nav. Ir betona galds, un viss! Jums patīk industriālais dizains? Lūdzu! Te ir bļoda. Nometīsiet – saplīsīs. Bet derīguma termiņa tai nav.

– Un tad tu šopavasar Superbingo loterijā laimēji 1750 eiro ar Simtgades loterijas biļeti… Tev dzīvē vajadzīgs brīnums?

– Jā! Kurš gan negrib dzīvē brīnumu? Ar loterijām ir tā, ka man patīk process – es ik pa brīdim nopērku loterijas biļeti, turklāt tieši Simtgades, jo šī nauda aiziet labiem mērķiem. Nopērku, ar draudzeni paņemam kafiju, apsēžamies, un es lēnām kasu nost. Tas ir rituāls.

– Kas notika ar šiem 1750 eiro?

– Aizgāja biznesā – nopirku izejvielas betonam.

– Mēs šajos mēnešos daudz spriežam par vīrusu, kas ieradās no Ķīnas, bet tev ar ķīniešiem saskare bijusi jau sen. Ko tu esi sapratis par viņu attieksmi, domāšanas veidu?

– Jāsaprot, ka ķīnieši ir auguši pilnīgi citā vidē, kur valda īsta konkurence. Milzīga. Lai pabeigtu skolu, lai izsistos. Viņi arī biznesu redz kā cīņu. Kad mēs ar saviem sadarbības partneriem satikāmies, es visu laiku jutos kā konkurents, nevis kā sadarbības vai franšīzes partneris. No tevis visu laiku mēģina izspiest vairāk. Sākumā mums tas šķita vienkārši dramatiski.

Kad notika tas nesmukums ar Stendera zīmolu, viņiem tas likās pilnīgi normāli.

– Tu runā par situāciju, kad, tev vēl esot īpašniekam, ķīniešu partneri vienkārši paslepeni piereģistrēja Stendera zīmolu?

– Jā, un es pārmetu: tu taču nozagi to zīmolu, tā nedrīkstēja darīt! Atbilde bija: līgumā bija, ka es nedrīkstu to zīmolu sev, taču es jau nereģistrēju sev, bet mātei, un es nodrošināju, lai kāds cits nepaņem to zīmolu… Tā viņi domā. Tā vienkārši ir.

– Tu esi izgājis cauri zaudējumiem – skaistās Rožmalas pie Bauskas ceļa, Emīla Gustava šokolāde, tava laulība, pēc tam Stenders. Vai ir kāda galvenā lieta, ko tu no tā visa esi iemācījies?

– Jā, esmu zaudējumu meistars. (Smejas.)

Galvenā lieta – esi mirklī, nedzīvo pagātnē, neko tur nevar iemācīties. Tikai jācenšas nepieļaut kļūdas, kuras esi pieļāvis, tomēr jārēķinās, ka būs citas. Jā, Rožmalas – tā mums bija katedrāle Mazpisānos! (Smejas.) To mums nevajadzēja. Arī Lasvegasa atrodas nekurienē, bet tur ir citi resursi.

No katra gadījuma nāk sava mācība. Rožmalās mums bija partnerattiecības, un tad ir svarīgi, lai sakrīt vibrācijas ar partneriem. Mums tās atšķīrās, un tad viss bremzējas. Biznesā partnerattiecības nodibināt ir trakāk nekā laulību, jo tu atbildi ne tikai par sevi, sievu un bērniem, bet par daudziem cilvēkiem. Svarīgi to atcerēties un nekāpt uz tā paša grābekļa. Kad es pēc Stendera pārdošanas meklēju nākamo biznesa virzienu, mēs ar vienu draugu gribējām sadarboties, lai ražotu mēbeles no bazalta. Bet tad es aptvēru, ka nevaram, jo mums ir pilnīgi atšķirīgi ritmi. Labi, ka mēs to sapratām pašā sākumā. Balstoties mūsu lielajā pieredzē, arī tapa mūsu aģentūra, kur esam gatavi palīdzēt citiem izvairīties no šādām kļūdām.

– Tomēr kādu brīdi biji arī uzvaru meistars. Tad, kad Stendera produkciju pārdeva 27 valstīs un uzņēmums nesa miljonu peļņu, tu kādā brīdī juties neievainojams?

– Tā gan neesmu juties. Uzņēmējdarbībā nekad nevar paredzēt, kas var notikt. Ja kādam vienā brīdī pieder lielākā ceļojumu sabiedrība Latvijā vai pat Eiropā – tad ko tas nozīmē, piemēram, tagad? To, ka viņam ir sasodīti lielas nepatikšanas.

Ir laba sajūta, kad tu ej uz darbu ar prieku, tev ir laba komanda, un tu radi produktu, kas pašam patīk. Man nekad nav bijusi sajūta, ka esmu izdarījis ko iespaidīgu. Pirmkārt, es to nekad nedarīju viens, otrkārt, līdz tādam pasaules mēroga uzņēmumam mums vēl tāls ceļš ejams. Man visu laiku bijusi sajūta, ka mums vēl ir ko rakt un rakt.

– Nesen kā liels kuģis nogrima cits lielais Latvijas kosmētikas ražotājs – Dzintars. Kādas bija tavas izjūtas par to?

– Žēl, ka viņš ir tik ietiepīgs, tas Iļja Gerčikovs! Viņš izdarīja daudz laba. Prieks, ka nepakļāvās tam trakumam, kad viss mainījās, – viņš varēja labi nopelnīt, uzņēmumu pārdodot, bet to neizdarīja, jo tā bija viņa dzīve, viņš bez kosmētikas ražošanas nevarēja. Taču tirgus ekonomika mainījās. Varēja būt citādi, ja Gerčikovs būtu atļāvis mārketinga cilvēkiem pareizāk pārdot tos tiešām labos un kvalitatīvos produktus!

Produkts labs, mārketings slikts, tas arī viss. Skumji.

– Starp citu, kāda kosmētika stāv tavā vannasistabā plauktiņā?

– Pārsvarā Niveja, bet ik pa laikam iemaldās Stenders. Tas nav sentiments, bet man bija vēl kādi atlikumi no senākiem laikiem. Un vēl kāds palaikam pamanās uzjautrināties, man kādu produktu uzdāvinot.

– Stendera laikā tavs jaunākais dēls izteica domu, ka labprāt kādreiz vadītu šo uzņēmumu. Vai dēlus centies iesaistīt savā biznesā?

– Jaunākais vēl mācās vidusskolā, viņam tikko palika 18, un lai pats izdomā, kāds būs viņa ceļš dzīvē. Vecākais ir vairāk kopā ar mammu viņas biznesā – šajā pašā ēkā veido silikona formas šokolādei un cukura ziediem, viņam te ir maza darbnīciņa. Bet, ja viņi gribētu, es teiktu – jā, labi!

– Tev ir komandas sajūta ar dēliem?

– Jā. Vecākais dzīvo atsevišķi, bet jaunākais dzīvo ar mani, kopā ejam uz sporta zāli un darām daudz ko citu.  Jaunākajam patīk tādas tehniskas lietas, viņam te ir kvadricikli, kurus viņš pārsvarā izjauc un atkal saliek.

– Tev personīgajās intervijās gandrīz vienmēr jautā par bijušo sievu Zani, ar kuru kopā reiz sākāt vārīt ziepes, taču pagājuši jau ilgi gadi kopš jūsu šķiršanās. Tu ļoti maz esi stāstījis par savu draudzeni Kristu. Kāda ir sieviete, kura tev blakus šobrīd?

– Šobrīd man blakus nav sievietes. Mēs esam pašķīrušies. Vairāk neko daudz nepastāstīšu. Bet, ja ejam pagātnē, tas laiks bija fantastisks, burvīgs, krāsains. Septiņi gadi kopā…

– Tu, būdams analītisks cilvēks, esi sapratis, kas starp jums notika?

– Mums bija gadu atšķirība. Un nedaudz atšķīrās konkrētā brīža dzīves mērķi.

– Tās ir tavas šābrīža krustceles – vai esi jau to izdzīvojis?

– Cenšamies izdzīvot.

– Kas tev palīdz? Darbs?

– Ļoti daudz tagad aizņem darbs. Meditācija, sports, dēli. Jo laiks piesātinātāks, jo vieglāk pārdzīvot šo periodu. Katru dienu cenšos kaut ko darīt – svaru zāle, skriešana, braukšana ar riteni. Man nav konkrēta mērķa noskriet maratonu vai ko citu, vienīgais uzdevums ir turēt ķermeni tonusā, labā tehniskā kārtībā. Tas arī viss. Esmu arī sācis elpot pēc Vima Hofa metodes. Viņam ir zinātnisks pamatojums, kā ar elpošanu uztrenēt imunitāti. Un to es tagad daru.

– Tu esi domājis par savas dzīves jēgu?

– Es nemeklēju dzīvē jēgu – ko tur meklēt! Vienkārši dzīvot ir labi. Kosmosa pētnieki stāsta, ka tur neko nevar atrast, citas dzīvības tur nav. Cik gadu jau pēta un meklē, bet visapkārt viens tukšums. Un tev ir iespēja dzīvot. Kāda tur Simtgades loterija! Tu jau esi laimējis tādā loterijā, ka atliek vienkārši baudīt, dzīvot un neko nemeklēt. Es mēģinu izbaudīt katru mirkli. Tā ir tā jēga. Jo tas laiks, kas mums dots, ir ļoti īss. Un kļūst aizvien īsāks.

– Tu esi tāds pašpietiekams cilvēks. Tev vispār svarīgi, lai dzīvē blakus būtu sieviete?

– Jā, man ir svarīgi, jo ļoti gribas ar kādu dalīties. Cilvēkiem vispār to gribas, daudzi to dara sociālajos tīklos, bet man vajag cilvēku blakus. Gribu dalīties un atbalstīt viņu, gribu, lai viņa atbalsta mani un lai ir, ar ko parunāties. Tas ir svarīgi.

– Vai esi sev formulējis, kādu cilvēku vēlies sev blakus?

– Ja meklē māju vai mašīnu, tad tev vajag noformulēt, ko vēlies. Ja meklē sievieti, ir grūti iepriekš pateikt – kādu. Man ir tāda piecu staru teorija par piecām svarīgajām vērtībām: mīlestība, sekss, kopīgi hobiji, kopīgi draugi un mērķi. Mana vēlme ir satikt cilvēku, ar kuru iespējami perfektāk sakrīt šīs vērtības.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+