Rīga +15°C 
Meldra ir lielas mīlestības bērns – viņas mamma Dace un tētis Jānis kā jaunībā sagājās, tā palika cieši kopā līdz pat Jāņa pēdējam elpas vilcienam, kas pienāca šogad siltā jūnija dienā. Mūziķim bija 60. Tēva un meitas stāsts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2022. gadā, kad Meldra bija tikko kļuvusi par māmiņu dēlam Ronijam.
Kad Meldra bija maziņa…
Džonijs: Spēlēt sāku, kad man tuvojās sešpadsmit. Mācījos Liepājā kordiriģēšanas nodaļā. Piektdienu, sestdienu vakaros visi kaut kur spēlēja. Pamazām arī mani tas ievilka. Kopā ar skolasbiedru Ainaru Karpu saorganizējām savu pirmo grupu Kaktuss. Pēc tam sekoja koncerti un dzīve kļuva interesanta. Tas vēl bija padomju laiks, kad, lai tiktu pie instrumenta, vajadzēja sarunāt, sagādāt, taču mēs tam tikām cauri. Kad man jau bija septiņpadsmit, vasarā iepazinos ar savas skolotājas meitu Daci. Noriskēju, uzaicināju uz randiņu, un mēs sākām satikties. Dačele, mana otra pusīte, stāsta, ka arī viņai jau no sākuma mūsu attiecības likušās īpašas.
Trīcošām ačelēm skatoties vienam uz otru, viss lēnām rezultējās tajā, ka, iestājoties augstskolās, un pārvācoties uz Rīgu, sapratām, ka mums būs bēbis.
Man tad bija divdesmit. Tā bija fantastiska gaidīšanas sajūta. Esmu priecīgs, ka man ir meita, jo tas ir ļoti aizraujoši. Meldrai ģenētiski ielikts, ka viņa ir ārkārtīgi mīļš cilvēks.
Kad piedzima meita, radās tā neizprotami fundamentālā atbildības sajūta, ko vari un ko nevari. Atceros, kā reiz, kad vasarā Liepājā dzīvojām un vēlu atnācām, mamma uz mani tā paskatījās: nu, vai ziniet jaunieši, bērniņš nevar aizmigt… Protams, ka bērns ienes lielu atbildību, un tas ir labi, jo liek uz lietām paskatīties daudz nopietnāk, un tu neveltī tik daudz laika vienkāršām muļķībām, īstenībā bez kurām vari iztikt. Tev ir ģimene, tev ir mazais, un vispirms kaudze ar autiņiem ir jāizgludina. Toreiz vēsturnieku, kur Dačuks studēja, studentu kopmītnēs Iļģuciemā dabūjām mazu istabiņu, tur bija dīvāns un skapis. Rīgā paspēlēju Konservatorijas studentu grupā Misters X, bet tas nebija mans stils. Es savas dziesmas rakstīju mīļā roka stilā, jo ģitārai ir jādzied. Ar draugiem nodibināju Salamandru. Mēs spēlējām studentu ballītēs, pasākumos. Politiskās dziesmas konkursā, kur Ieva Akurātere dabūja galveno balvu kā individuālā vokāliste, dabūjām lielo balvu kā rokgrupa. Un arī ģitāra mūsu mazajā istabiņā ievācās visai drīz, jo sadabūju laba meistara kontaktus un tiku pie izcila meistardarba. Tagad dzīves temps ir nenormāli ātrs, bet toreiz bija laiks pasēdēt, pieiet pie loga, padzert kafiju, pavasarī pasmaržot pirmos ziedus, ieklausīties, kā koki šalc – vispār saķert to kaifu – un jā, vakarā aiziet uz mēģinājumu, pirms tam vēl ko garšīgu mājās uztaisīt. Un ja vēl izdevās stūra veikaliņā nopirkt grilētu vistiņu un atnest mājās Meldrai un Dačelei – tā sajūsmas sajūta bija kas īpašs.
Jānis Gūža un Meldra laiku lokos:
Kad Meldra bija maziņa, brīžos, kad vajadzēja mani pamodināt, Dačuks vienkārši nolika viņu man uz krūtīm un meituks man ar savām mazajām rociņām metās iekšā matos. Kojās sākumā kaimiņos bija meitenes, taču pēc tam puiši, kuri ejot cērt durvis… Kad vakarā noliec bērnu gulēt, tas ir traumējoši. Tāpēc mums visu laiku istabā klusiņām skanēja roks. Kad Meldruks aizmiga, mēs to pagriezām drusciņ skaļāk, vien uz mikroniem, lai nav tā, kad durvis atkal aizcērtas, bērns pamostas un viņa nervu sistēma tiek triekta pret sienu tā, ka maz neliekas.
Jā, Meldruks piedzima, klausoties mūziku un visu bērna dzīves gājumu arī.
Meldruks man visu laiku sēdēja blakām, kaut ko garšīgu ieēda un klausījās. Atceros, reiz bija svētku koncerts pie Operas, un Meldra bija pirmo reizi atvesta uz manu koncertu – vēl ratos, un, spēlējot Bēthovena improvizācijas par skaņdarbu tēmām, Meldruks sāka ar kājelēm riktīgi dot līdzi. To man vēlāk atstāstīja. Meldrai bija gandrīz četri gadi, kad pārvācāmies.
Meldra: To pašu tagad dara mans puisītis. Viņš arī sajūsmā ar kājiņām sit pie mūzikas.
Džonijs: Protams, jo Roncītis ir savējais. Viņš pat atpazina mani lidostā, ieraugot sāka riktīgi šķelmīgi smaidīt. Bērni ir bagātība! Ir forši vectētim būt. Man ir prieks, ka Meldra ir tieši tāda. Mums kopā muzicēšanas aktīvākais periods bija pēc Eirovīzijas gadus sešus, taču arī pēc tam bijuši pasākumi, kur mūs aicinājuši. Mēs saprotamies uz skatuves, viņa lasa manas domas, un es lasu, ko viņa domā. Tas ir fantastiski.
Meldra: No bērnības atceros, ka mājās mūzika skan ļoti bieži, un visbiežāk tā ir ģitāra, kad tētis strādā pie jauna skaņdarba. Ģitāras skaņa ir tā, kas lielā mērā veidojusi un ietekmējusi manu skaņas izpratni. Skaņa ir kā stāsts ar daudz elementiem, un man liekas, ka esmu no tēta paņēmusi ļoti daudz savā skaņu izpratnē – kā iekļauties kopējā skaņdarba bildē. Esmu pateicīga, ka no tēta esmu ieguvusi ļoti cieņpilnu attieksmi pret instrumentu, jo savā būtībā instruments ir personība. Un rokām vienmēr jābūt tīrām, to paņemot.
Džonijs: Svētlieta.
Meldra: Ar ģitāru gan iznāca neliels pārsteigums. Es nezinu, kā tas notika, bet biju piegājusi pie tās, un pēc tam bija saplīsusi stīga. Varbūt man bija četri gadi. Atceros, ka tētis man jautāja, vai esmu spēlējusi ģitāru, un es atbildēju: nē, es esmu maziņa. Tagad skatos, ka mans Ronītis arī ir ieinteresēts. Viņam gribas visu aptaustīt, dzirdēt skaņas, taču bērniņi nerausta stīgas organizētā manierē, ar to pašu tvērienu, kā šokolādes konfekti ņemot, laiž arī pa stīgām… Man prātā vēl atmiņas no tiem laikiem, kad agrajos deviņdesmitajos mums bija pirmais auto ar skaņas iekārtu. Es sēdēju aizmugurē, protams, nekādu bērnu sēdeklīšu nebija, un mūzika skanēja… Mūzika ir papildus vieta mūsu apziņā. Atceros, ka pandēmijas laikā, kad man bija smaga sirds, jo atcēlās arī ciemošanās pie vecākiem, izveidoju savu pleilisti ar dziesmām, kas man asociējas ar bērnību. Nostaļģiskā mūzika palīdzēja atvieglot sirdi.
Džonijs: Meldras pleiliste bija iecienīta arī manu draugu vidū, jo lika atcerēties, ka esam bijuši jauni. Bija laiks, kad braucām mašīnā, un Meldra man dziedāja ausī to, ko dzirdēja pa radio, un tekstu dziedāja precīzi, lai gan tajā laikā nesaprata angļu valodu. Reizēm, kad vajadzēja dejām precīzi iemācīties vārdus, es lūdzu: Meldruk, padungo, kā tu dziedāji to tekstu. Es tik spēju pierakstīt. Reiz kavējoties atmiņās, bijušais Credo bundzinieks Guntars Brečs man teica: atceries Janka, kā, kad mums nebija ko darīt, mēs sēdējām un vingrinājāmies spēlēt. Es nezinu, vai tagad jauniem cilvēkiem ir tik daudz brīvā laika, ko veltīt muzikālajai izaugsmei. Tā, lai tu savu instrumentu apēd. Man pirkstiem ir trešā ādas kārta, es pat asinsanalīzei nevaru dot durt, ilgi jādur cauri.
Pirmie kopdarbi
Džonijs: Kad Meldra mācījās Franču licejā, viņa piedalījās daudzos skolas pasākumos. Pirms tiem viņa nāca pie manis, sataisīja nopietnu seju un teica: Nu klausies tēt, vai mēs varētu izdarīt tā… Tas nozīmēja, ka es stiepu ģitāru un aparatūru uz skolas trešo stāvu.
Meldra: Mani pirmie solīši izdevās, jo tētis bija atbalsta punkts. Bet mans muzikālais ceļs sākās, kad vienpadsmit gados kopā ar draudzenīti Inesīti, izlēmām, ka piedalīsimies franču dziesmu konkursā. Savā entuziasmā gan nebijām padomājušas, no kurienes radīsies mūzika. Dienu pirms konkursa es satrauktu sirdi jautāju tētim, vai nevar mums palīdzēt. Un arī aražējums nebija tā uzreiz viegli saprotams… Tajos laikos mēs taču klausījāmies no kasetes, tinot uz priekšu un atpakaļ, un cerot, ka vārdus saprotam pareizi. Bet to es saku ar patīkamu nostaļģiju.
Džonijs: Toreiz tev ļoti bieži arī Dačele teica: paņem no Jankas ģitāru un noej pamēģināt.
Meldra: Tas bija jau vēlāk… Tagad zinu – fakts, ka redzam potenciālu kādā citā, nevaram cerēt, ka viņi arī to uzreiz pamanīs. Domāju, ka vecāki redzēja manī šo potenciālu. Un es jutu viņu pozitīvu atbalstu pamēģināt kaut ko mūzikā darīt vairāk. Ja grib vairāk, ir jāmācās instruments, mūzikas teorija. Visi, kas darbojas mūzikā, cerams iet uz to, ka zina, kāpēc tas skan, kā skan. Mamma un tētis mani kā četrpadsmitgadnieci, kad man jau bija sava grupa Meldra, veda uz koncertiem, festivāliem, jo tai vecumā pats nevar braukt. Tas bija liels ģimenes atbalsts.
Džonijs: Kad ierakstījām pirmo dziesmu, Meldra uz ģitāras visu izdarīja pati, taču es atļāvos piepalīdzēt iespēlēt solo. Mūs ļoti pārsteidza, ka radio SWH pajautāja, vai tiešām Meldrai ir tikai piecpadsmit gadi. Es biju priecīgs kā tētis un domāju: malacis, mazais, paņem un nožvidzina kā vajag. Meldra ļoti labi dzīvajos koncertos to darīja, un bija panākumi.
Meldra: Tas bija 2002. gads, kad visas jaunās grupas sāka ar SWH Priekšnamu. Tētim tad bija savs projekts. Priekšnams katram jaunam mūziķim bija liels notikums, toreiz arī Māris Žigats un Toms Grēviņš mani atbalstīja. Latvijā daudzi man izrādīja atbalstu. Un grupa varēja darboties uz priekšu… Atceros, man bija 14 gadi, tikko pagājuši Ziemassvētki, un tēta draugs no Saldus Andris Akermanis viņam zvana un stāsta, ka organizēs konkursu jaunajām grupām, viņš atceroties, ka tētis sacījis, ka Meldra arī ko spēlē, vai viņa arī negrib atbraukt. Tētis to pateica man. Es gan tobrīd nebiju īsti sākusi mācīties spēlēt ģitāru, bet nedēļas laikā samācījos daudzus akordus, un kad jau ir tie darbarīki – akordi, tad arī dziesmas sāk rakstīties. Uzrakstīju divas un pēc mēneša arī uzstājāmies.
Tā bija pirmā lielākā sadarbība ar tēti uz skatuves, jo tu palīdzēji iespēlēt basu.
Labi atceros pirmās uzstāšanās kļūdas, kuras izdarīju no satraukuma kā tāds mazs bērns. Tās tagad mīļas atmiņas, tagad saprotu, cik labi, ja jaunam un nepieredzējušam apkārt ir pieredzējuši mūziķi. Tad nekas cits neatliek, kā pašam vilkt uz augšu. To es tagad iesaku, kad strādāju ar jauniem māksliniekiem: centieties sev apkārt vilkt stiprākus, lai neesat visi kopā viduvēji. Jo stiprāki cilvēki būs blakus, jo vari attīstīties ātrāk, jo tev ir jātur līdzi temps. Jā, tas Saldus koncerts bija pirmais, kur uzstājās grupa Meldra. Pēc tam tētis arī ļoti laipnīgi mani uzaicināja uz diviem pasākumiem – sava albuma prezentāciju 2001. gada jūnijā un arī uz Saldus Saules festivālu. Tajos laikos es nebiju īpaši izveicīga ģitāras spēlē, bet vienu dziesmu no tēta repertuāra es kaut kā sagrabināju kopā.
Džonijs: Es domāju, ka jāpiedāvā, lai redz, kā ir, kad pūlis ir tev priekšā.
Meldra: Vienreiz festivālā sajutu, ka nevaru noturēties kājās – aiz mana četrpadmitgadnieces ķermenīša skaņas bija par daudz un skaņa mani vienkārši šūpoja… Dzīvojam tik interesantā laikā, ir bijušas tik lielas tehnoloģiju pārmaiņas, varam salīdzinat un novērtēt. Atmiņas par pārciestajām grūtībām jau paliek saldas.
Telepātija
Meldra: Mans tētis ir fantastisks mākslinieks, bet mans dzīves ceļš vairāk piepildījies ar dziesmu rakstīšanu citiem, sinhronizācijai, filmām. Arī ar strādāšanu ar jauniem māksliniekiem. Mana sirdij tuvā tematika – iedrošināt cilvēkus. Dziesmas, ko tagad rakstu, daļu es nerakstu sev un tad man ir jāiedziļinās, ko konkrētais mākslinieks grib pateikt. Kopā ar tēti dziedot, mums vienmēr bijušas trīs tipa dziesmas – vienas, kas nākušas no tēta puses, otras – no manas puses un vēl tās, ko esam kopā radījuši. Kopā rakstītās ir ar pozitīvu noskaņu, ka viss ir labi vai arī būs labi. Ka vajag apstāties un izbaudīt to laiku, kas mums ir, piemēram, par laika ritumu mums ir dziesma Vai tu zini. Tas ir brīnišķīgs kopdarbs – tētis uzrakstīja mūziku, es vārdus. Ir dziesmas, kur ir ticības sev jautājumi. Dzīves realitāte tāda ir – mēs atnākam vieni un aizejam vieni, taču pa vidam cenšamies atrast draudzības, veidojam ģimenes, un dziesmas cenšas dzīves iespējas atspoguļot.
Džonijs: Katra pozitīvā emocija padara mūs reāli bagātus. Es piekrītu arī tiem māksliniekiem, kuri stāsta smagi, bet tā ir viņu platforma. Ja es varu pateikt – tā kā vējš, kas garām skrien, tā matu smarža manu elpu sien, tā ir gandrīz vai mīlas lirika, bet piedziedājumā aizeju uz tekstu – tad, kad atnāk rīts, jauna diena most, dienai līdzi sapnis aizlido, savam sapnim līdzi, savām cerībām lido augstāk un nedomā. Tas nav par attiecībām, tas ir par manu pozīciju, pašrealizēšanos. Manā lauciņā, kur es neesmu pavisam mazais, bet neesmu arī topā, jo vieniem ir par smagu, citiem par vieglu, ir pašam ļoti jākaļ savs ceļš, jāpierāda, ka tas ir forši, ko dari.
Meldra: Tu esi ģitāras virtuozs, tev vajag sev atļaut citiem sevi novērtēt. Tu esi visu dzīvi kalis savu taku, es jūtos vairāk kā atbalstītājs. Man tētis vienmēr ir autoritāte muzikālā ziņā. Lai ar kādiem pasaules māksliniekiem esmu ieguvusi iespēju uzstāties, tētis man vienmēr ir pirmais mentors.
Es ļoti novērtēju, ka tētis ir sprigans, enerģētisks.
Pandēmija mums daudziem likusi pārdomāt, ko neatlikt uz rītu. Tā atnāca un uz diviem gadiem izdzēsa manu kalendāru, viss bija jāpārplāno. Šai laikā vairāk novērtēju katru mirkli, katru iespēju, vairāk cenšos izdarīt izvēli, balstoties uz to, ko es ļoti vēlos, un kas būtu tas labākais – tātad nebaidīties tik ļoti no tā, kas būs šā vai tā, bet tā filozofiski domāt, ar mīlestību pret sevi, pret mūziku, pret citiem, un neatlikt lietas uz vēlāku laiku – jā, tā ir mana pandēmijas laika atziņa. Kad dzīvās mūzikas pasaule vienas nakts laikā beidzās, tas bija kaut kas traks. Es daudz strādāju, bet viss bija onlainā.
Džonijs: Man pandēmijas apstāšanās nozīmēja ienākumus, par ko es dzīvoju. Bet man ir fantastiska otrā pusīte un meita, viņas man neļauj finansiāli nokalst. Es arī iemācījos mācīt bērnus onlainā, biju pateicīgs, ka Meldra piezvanīja un teica: tēti, tu negribi nopelnīt? Tas ir fantastiski, ka arī tādā trakā periodā sajūti ģimenes atbalstu.
Meldra: Pa telefonu mēs nepļāpājam katru dienu, bet katru dienu kopš 2006. gada 19. septembrī es aizbraucu uz augstskolu Lielbritānijā, katru dienu ir jābūt kādai ziņai. Toreiz man bija jāskaita vārdiņi, jo ārzemju īsziņas bija ļoti dārgas.
Džonijs: Jā, es prasu Meldrai padomu, īpaši par jautājumiem, kas saistīti ar mūsdienu tehnoloģijām. Kad ar Meldru koncertējām pa Angliju, no tiem cilvēkiem, kas mūs apskaņoja, saņēmām daudzas pozitīvas atsauksmes, ka viņiem ar mums viegli strādāt, jo mums ir ļoti augstā līmenī skaņas kultūra uz skatuves. Meldra man vienmēr bijis atbalsts, ir skaidrs, ka man ar meitu ir paveicies. Un ar znotu arī, viņš ir īsts ķeneris un ļoti mīļš cilvēks. Jo ir jābūt dzīvē visam balstītam pamatā uz mīlestību, vienalga, vai tev ir jauks cilvēks blakus, vai tev ir satriecošs suns, vai tu dzīvo kopā ar panteru – viss ir jādara ar mīlestību un viss ir bāzēts uz mīlestību, un mani par pretējo pārliecināt ir diezgan grūti. Arī Dacītei ir ļoti liela loma, viņa, piemēram, uzrakstīja manam pirmajam diskam visus tekstus angļu valodā.
Meldra: Tētis man ir ļoti fantastisks emocionāls mākslinieks, mamma arī ir ļoti emocionāls cilvēks, taču arī mierīgs organizēts biznesa cilvēks. Kopā viņi ir apbrīnojami harmoniski, no viņiem esmu saņēmusi daudzko – man ir gan radošais, gan spēja organizēt. Un mamma man ir fantastiska autoritāte – kā visu mūšu turpināt izglītību, būvēt karjeru. Manā pieauguša cilvēka vecumā, kad mamma un tētis apskauj, zinu – viss būs labi.
