Rīga +16°C 
Mūsdienās grāmatu rakstīšana jau kļuvusi par modes lietu, raksta visi, kam nav slinkums. Kādi bija jūsu apsvērumi to darīt?
Ja godīgi, grāmatu nemaz neplānoju tik drīz rakstīt un vēl jo vairāk – izdot. Jā, galvā vīdēja doma, ka vecumdienās varētu padalīties ar divām pieredzēm: politisko un kristīgo. Taču līdz pensijai man vēl tālu. Bet pērnruden, kad dārza darbi mitējās un arī mājās nebija papildu pienākumu, kādu rītu piesēdos pie datora un uzrakstīju pirmās grāmatas pirmo nodaļu, lai vienkārši pārbaudītu savus spēkus. Pēc pāris dienām tapa arī otrās grāmatas pirmā nodaļa, un abas noliku malā. Taču februārī saslimu ar vīrusu un biju spiests paņemt slimības lapu. Īsinot laiku, turpināju iesākto un ķēros pie savām žurnālista piezīmēm. Rakstīšana vedās tik raiti, ka katru dienu tapa pa jaunai nodaļai. Slimošana izvērtās ļoti produktīva.
Kādā veidā nolēmāt sarakstīto piedāvāt izdevējiem?
Sociālajos tīklos nopublicēju mazu fragmentiņu. Tas bija stāsts par Aināru Šleseru, kurš savulaik gribēja, lai esmu viņa preses sekretārs. Vēlējos paskatīties, vai cilvēkus šādas aizkulises maz vispār interesē. Atsaucība izvērtās negaidīti liela, un tas kļuva par izšķirošo stimulu. Nolēmu – grāmatai jātop.
Vai rakstot grāmatu pieķērāt sevi domājam: «Šo labāk tomēr nerakstīšu…»?
Grāmatā stāstu par notikumiem, kas risinājās līdz 2010. gadam. Par pēdējās desmitgades norisēm apzināti nerakstīju, jo, pirmkārt, šie cilvēki joprojām ir aktīvajā politikā, un es nevēlos, lai mans vārds tiktu asociēts ar kādu konkrētu politisko spēku vai ideoloģiju. Otrkārt, mana pašreizējā saikne ar politiskajiem procesiem ir krietni pastarpinātāka. Politiķi nāk pie manis uz intervijām, un mūsu sarunas pamatā paliek radio mājā – es vairs nepiedalos politikas aizkulišu dzīvē tik intensīvi kā agrāk. Nekādas skandalozas sensācijas grāmatā neesmu atklājis. Tiesa, bija daži gadījumi, par kuru publicēšanu nopietni šaubījos. Piemēram, aprakstīju saraksti ar ekspremjeru Andri Bērziņu, ar kuru savulaik aizvadījām ļoti daudz privātu sarunu. Patiešām nezināju, vai viņš vēlas, lai šādas atmiņas nonāk atklātībā. Kādu brīdi prātoju – vaicāt viņam atļauju vai ne, taču beigās tā arī nepajautāju.
Apzināti grāmatu palaidāt tautās īsi pirms vēlēšanām?
Nē, tā ir tikai sakritība.
Intervijās esat teicis, ka visas finanses jūsu ģimenē ir sievas pārziņā. Vai honorārs par grāmatu pie viņas jau nonācis?
Nē, vēl nav. (Smejas.) Līgumu ar apgādu Zvaigzne ABC esmu noslēdzis, bet naudu gan vēl neesmu saņēmis. Gaidām.
Kurš ir talantīgāks aktieris – profesionāls aktieris vai politiķis priekšvēlēšanu laikā?
Patiesībā mums nemaz nav tik daudz izteikti talantīgu politiķu. Vienīgais, kurš uzreiz nāk prātā, ir Ainārs Šlesers. Taču es neņemos spriest, kurš ir talantīgāks aktieris – viņš vai profesionālis uz teātra skatuves.
Jau daudzus gadus vadāt raidījumu Brīvais mikrofons. Vai ir kāds zvanītājs, kura balsi atpazīstat ātrāk nekā savas sievas?
Aivaru Gedroicu jeb Aivaru no Daugavpils atpazīstu ātri, jā.
Pazīstat viņu personīgi?
Nē, un nemaz nevēlētos tikties, jo šis cilvēks ir ļoti rupjš. Man neinteresē ļaudis, kuri savu attieksmi vai emocijas cenšas paust pēc iespējas rupjāk un aizvainojošāk. Es īsti nesaprotu šādas rīcības jēgu, turklāt, manuprāt, šāda taktika nemaz nestrādā.
Viņš tikai uz jūsu raidījumu zvana?
Nē, esmu dzirdējis, ka viņš zvana arī uz TV24 un vēl šur tur. Katram savs hobijs. Saprotu, ka viņš ir vientuļš, ģimenes nav, kaut kā jau jāizklaidējas.
Vai pats kādreiz esat slepus zvanījis uz Brīvo mikrofonu?
Tieši uz šo raidījumu ne, bet vispār pāris reižu esmu uz radio zvanījis. Neatceros gan, kuras pārraides tās bija, tas bija ļoti sen.
Vai ir kāds teikums, pēc kura uzreiz saprotat: šis zvans labi nebeigsies?
Ja sarunas sākumā uzreiz izskan rupji lamuvārdi, man nekavējoties top skaidrs, kādā gultnē šī saruna virzīsies. Šādos gadījumos es zvanītāju uzreiz atvienoju no ētera.
Kāda ziņa šonedēļ jūs visvairāk satraukusi?
Mani ziņas īpaši nesatrauc.
Pat ne tas, ka lāči jau pilnīgi mierīgi staigā pa pilsētām un mēro ceļu Kokneses baznīcas virzienā?
Tas ir skaisti, es redzēju tos video.
Kā reaģētu, ja lāci savā pagalmā sastaptu?
Sastingtu un pielūgtu Dievu, lai lācis iet garām. Iespējams, mēģinātu lēkt pāri žogam cerībā, ka dzīvnieks man nesekos.
Vai pirms tiešā ētera dažreiz neprasās mazliet drosmei iedzert? Vismaz baldriānus?
Nekad. Es vispār nedzeru, retu reizi paceļu kādu glāzīti lielās jubilejās.
Tiešām? Jūs vienmēr izklausāties tāds mazliet zem balderjāniem, pārlieku mierīgs.
(Smejas.) Es tomēr katru dienu esmu ēterā, ko tur daudz satraukties. Es iespringstu un mobilizējos, taču tā, lai nervozētu, tā gan nav.
Ja Krustpunktos viesiem piešķirtu punktus par izvairīšanos no atbildes, kurš būtu čempions?
Liela daļa politiķu izvairās no tiešām atbildēm, taču šādi viesi ir neinteresanti, tāpēc uz diskusijām viņus aicinu arvien retāk. Savukārt uz intervijām neaicinu vispār – nav jēgas intervēt kādu, kurš neatbild uz jautājumiem. Vienīgais cilvēks, kuru mēs studijā vairs negaidām, ir Aivars Lembergs. Lai ko viņam jautātu,
