Rīga +17°C 
Tradīcijām bagātais un prestižais mākslas pasākums šoreiz tīšām un netīšām piedzīvojis (un, iespējams, vēl piedzīvos) daudz dramatisku bezprecedenta pavērsienu, kas sākās ar ieceltās kuratores, Šveices un Kamerūnas mākslas teorētiķes Kojo Kuo (Koyo Kouoh, 1967–2025) pēkšņo aiziešanu mūžībā.
Un tad šā gada martā pasauli pārsteidza negaidīts izstādes vadības paziņojums par oficiālu agresorvalsts Krievijas atgriešanos.
Tas izraisīja sašutuma vētru un ilgstošu konfliktu ar Itālijas Kultūras ministriju, kam sekoja EK finansējuma apturēšana, Itālijas Kultūras ministrijas komisijas ierašanās Venēcijā izvērtēt situāciju, Kojo Kuo izvēlētās žūrijas atkāpšanās, kā arī 52 mākslinieku un 16 valstu nacionālo paviljonu, arī Latvijas, atteikšanās pretendēt uz prestižajām biennāles balvām (augstākais apbalvojums Zelta lauva). Kā trekns punkts šim visam bija daudzu valstu amatpersonu izstādes atklāšanas boikots un vairākas skaļas protesta akcijas un demonstrācijas Venēcijā, to vidū pie Krievijas paviljona Arsenālā, pilsētas ielās un skvēros.
Latvija savu protestu pret kara noziegumos apsūdzētās valsts dalību biennālē pauž ar izteiksmīgo Kriša Salmaņa radīto simboliku – sarkanu Venēcijas biennāles logo, kas pārtop Kremļa siluetā, un uzrakstu Death in Venice (Nāve Venēcijā – atsauce uz vācu rakstnieka Tomasa Manna 1912. gadā sarakstīto noveli), ko ikviens gribētājs var iegūt vietnē latvianpavilion.lv. Savu pozīciju demonstrējām arī ar atjautīgām protesta akciju iniciatīvām, pievēršot pasaules un tādu Itālijas lielāko izdevumu kā Politico, Repubblica un sociālo mediju uzmanību.
Patlaban globālā mērogā aizvien vairāk dzirdami viedokļi par to, vai biennāles vadības sludinātā «politiskā neitralitāte un atteikšanās no cenzūras» nav pretrunā ar starptautiskās mākslas kopienas ētikas kodeksu un kā šī nostāja varētu ietekmēt nozīmīgā mākslas pasākuma reputāciju nākotnē. Uz šī fona klusi izskanēja labā ziņa – ir atjaunots Giardini Centrālais paviljons – Palazzo Pro Arte, kas būvēts no 1894. līdz 1895. gadam kā pirmās starptautiskās mākslas izstādes norises vieta.
Ar vēsturisko apjomu rekonstrukciju un atpūtas zonu iekārtošanu Venēcijas Dārzos izvietotais biennāles simbols tagad runā laikmetīguma un funkcionālas arhitektūras valodā. Latvijas paviljons ar nosaukumu Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises, kā tas ierasts, izvietots dzīvīgajā un publikas iecienītajā vēsturiskajā Arsenāla kompleksā.
Ekspozīcija, ko veidojis mākslinieku duets Mareunrol’s (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops), balstīta naratīvā par ikoniskajām Nepieradinātās modes asamblejām (NMA), ko 1990. gados veidoja modes mākslinieks un dizainers Bruno Birmanis. Paviljona komisāre ir Solvita Krese, kuratori – Inga Lāce un Adomas Narkevičius. Izstādes arhitektūru veidojusi Līva Kreislere.
Eksplozīvās un spožās NMA, kur apvienojās eksperimentālā mode, māksla, mūzika un performances, kļuva par spilgtu 90. gadu simbolu, kas pauda toreiz (un šodien) tik vitāli svarīgas vērtības kā brīvība, uzdrīkstēšanās, radošums, protests, drosme. Par notikumu tolaik runāja un rakstīja Vogue, The Guardian, BBC, MTV, līdz ar neatkarības sākumu Eiropas kultūras kartē iezīmējot Rīgu kā eksperimentālu un avangardiski domājošu centru.
Mareunrol’s veidotā instalācija interpretē NMA kultūrmantojumu mūsdienu redzējumā. Iedvesmojoties no asambleju vēstures un performanču vizuālajiem elementiem, viens no ikdienišķākajiem aizkulišu elementiem – drēbju pakaramais – ekspozīcijā kļūst par paviljona stāstu nesēju un arhitektūras daļu. Pašreizējo notikumu un ģeopolitikas kontekstā Latvijas ekspozīcijas displejs pauž negaidīti aktuālu un emocionālu vēstījumu, kur satiekas laiks, cilvēks, politika un māksla.
Viesu pārpilnajos Latvijas paviljona atvēršanas svētkos skanēja prieks un optimisms. Uzrunāts mirkli pēc atklāšanas, modes mākslinieks Bruno Birmanis atzina: «Šī ekspozīcija veidota kā daudzlīmeņu kūka, tajā ieguldīts liels, ilgs un sarežģīts komandas darbs. Manuprāt, viss izdevies gluži kā asamblejā.»
Venēcija šogad priecē arī ar latviešu tēlnieka Aigara Bikšes monumentālo darbu Zvēra savaldīšana ar sirdi, kurš izstādīts paralēli biennālei notiekošajā izstādē Personālās struktūras.
Ekspozīciju organizē Eiropas Kultūras centrs, un ikviens to var apskatīt (bez maksas) Marinaressa dārzos, krastmalā ceļā uz Giardini.
Līdzās biennālei Venēcija mākslas cienītājiem šogad sagatavojusi kvalitatīvu un daudzveidīgu mākslas programmu, kas pārņēmusi muzeju, galeriju, vēsturisko palazzo un tuvējo salu ainavu. Kādas pieredzes nepalaist garām?
Pasaulslavenās mākslinieces Marina Abramović izstādi Gallerie dell’Accademia, austriešu skulptora Erwin Wurm šovu nesen atjaunotajā Museo Fortuny, prominento amerikāņu mākslinieku Arthur Jafa un Richard Prince ekspozīciju Fondazione Prada Venice, modes mākslinieka Dries Van Noten pirmo prezentāciju ar nosaukumu The Only True Protest Is Beauty (Vienīgais patiesais protests ir krāšņums) Palazzo Pisani Moretta.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
