Rīga +18°C 
KLAUSIES
Lai arī šobrīd eksistē dažādi tehniski līdzekļi, kas palīdz atšķirt datora ģenerētu tekstu no cilvēka radīta, tie ne vienmēr ir precīzi – tātad dators pats vairs nespēj atšķirt tekstu, ko tas ir radījis, no cilvēka rakstītā. Pētnieki rada aizvien jaunus un jaunus testus, kas ļauj sarunas laikā pie datora atšķirt, vai mūsu sarunu biedrs ir dzīvs cilvēks, kurš līdzīgi mums kaut kur sēž pie sava datora, vai tomēr tā ir mākslīgā intelekta programma. Taču arī mākslīgā intelekta rīki attīstās, un šie testi atkal un atkal izrādās nederīgi. Vai tas nozīmē, ka dators tik tiešām ir kļuvis mums līdzīgs? Tas liek satrūkties un skan biedējoši, vai ne?
Patiesībā, lai kā mēs alktu pēc drauga un lai cik lielā mērā mākslīgais intelekts datorā izskatītos pēc tāda, tas ir un paliek vienīgi instruments.
Turklāt ir viena lieta, ko mākslīgais intelekts šobrīd nespēj. Tas nespēj just emocijas. Visas emocijas, kas dzīvu cilvēku pavada ikdienā. Dators nespēj ne priecāties, ne dusmoties, ne just ilgas pēc kaut kā liela un skaista. Vēl vairāk, šobrīd nav pētījumos balstītu argumentu vai pierādījumu, kas liecinātu par to, ka tas varētu notikt nākotnē. Protams, zinātnes vēsture pierāda: apgalvot, ka kaut kas nav iespējams principā, ir diezgan riskanti, un tomēr – šobrīd nav ne mazāko pazīmju, kas liecinātu, ka mākslīgā intelekta sistēmām varētu piemist empātija un jūtas.
Jā, tās var šķist līdzjūtīgas un draudzīgas. Tomēr tā būs tikai empātisku cilvēku līdzības kopēšana bez patiesām jūtām. Cilvēka vietā būs just nespējīga lelle. Un tā diemžēl nebūs koka cilvēciņš Buratīno, kurš mums palicis atmiņā no bērnības (vai Pinokio – atkarībā no tā, kurā laikā iekrita mūsu bērnība) un kuram piemita spēja ilgoties un just. Jo vairāk dators līdzinās cilvēkam valodā, jo vairāk tas atšķiras būtībā.
Diemžēl, kad pazūd atšķirība starp emociju simulāciju un emociju klātbūtni, uzticēšanās mākslīgajam intelektam var kļūt bīstama.
