Nedēļu pie mātes, nedēļu – pie tēva? Vai šāds modelis der visiem bērniem?

Konsultē Ingrīda Rateniece, LĀPA sertificēta psihoterapeite, strādā ar bērniem un pusaudžiem

Tas ir tikai taisnīgi

Ramona, uzņēmēja, divu bērnu mamma: «Patiesībā tas bija bērnu tēvs, kurš uzstāja, lai dēls un meita vienu nedēļu dzīvo pie manis, bet otru – pie viņa. Padomāju un nolēmu – kāpēc gan ne? Vai tad man vienai jārūpējas par bērniem ikdienā, un viņš varēs būt tikai svētdienas tētis? Mazliet biedēja, ka viņam jau bija izveidojušās jaunas attiecības, jo nezināju, kā bērni iejutīsies, bet uztraukumam nebija pamata. Uzreiz arī vienojāmies, ka par visu, kas bērniem nepieciešams – par apģērbu, pulciņiem – maksāsim uz pusēm. Protams, pidžamas un visu citu, kas mājas dzīvei ir nepieciešams, pērk katrs par savu naudu, bet lielos pirkumus tomēr dalām uz pusēm.

Šādā režīmā dzīvojam jau trešo gadu, un jāatzīst, ka tā arī ir – mūsu bērniem tiešām ir divas mājas.

Svētdienas vakarā viņi pārbrauc no vienām mājām uz otrām, un parasti ved tas, pie kura bērni dzīvojuši. Abās mājās viņiem ir sava istaba, savs drēbju skapis un mīļlietiņas. Vienīgais, kas regulāri ceļo no mājas uz māju, ir skolas lietas un varbūt vēl kāds mīļš apģērba gabals. Protams, itin bieži gadās, ka kaut kas ir aizmirsies otrā mājā, un tas sit pa nerviem. Jo nav jau tā, ka bērniem pilnīgi viss ir pa divi. Tāpēc vienmēr, kad svētdienas vakarā jādodas dzīvot pie tēva, es kā tāda klukste staigāju bērniem nopakaļ, prasot – vai viņi visu ir paņēmuši? Mantu kārtošanu nekad neatstājam uz pēdējo brīdi. Savukārt pie tēva viss notiek lielā steigā, un tad gan gadās, ka kaut kas svarīgs ir aizmirsies. Līdz ar to mēdzu dažkārt iecirsties un teikt – lai viņš atved to zīmēšanas burtnīcu, ne jau pie manis to aizmirsa. Taču kopumā man patīk šāds ritms – tajā nedēļā, kad bērni dzīvo pie tēva, varu saplānot lietas, kas man pašai svarīgas, jo jūtos brīva no pienākumiem un izbaudu to.» 

Kāpēc bērniem uzspiežam to, ko paši negribētu?