Rīga +17°C 
Artroze nav osteoartrīta sākumstadija, kā cilvēki dažkārt domā, – artroze ir artrīta sekas. Respektīvi, locītavā sāk veidoties iekaisums, kas klasiskajā variantā ir osteoartrīts, un, kad iekaisums norimst, locītavā paliek deformētas izmaiņas, kas ir artroze.
Kā to pamanīt? Kādā dzīves periodā, atverot burku vai piena paku, cilvēks sajūt sāpes īkšķa pamatnē vai kaut kur citur plaukstā un dodas pie ārsta, un diagnoze ir plaukstas pamata artroze. Jo visas plaukstas pamatnes locītavas atrodas ļoti tuvu un ir cieši saistītas. Precīzu osteoartrīta vai artrozes lokalizāciju nosaka, novērtējot cilvēku un veicot papildu izmeklējumus, kas pie šīm problēmām visbiežāk ir rentgens. Speciālistam, kurš radis skatīties rentgena attēlus un tos saprot, – radiologam vai traumatologam ortopēdam, rokas ķirurgam vai plastikas ķirurgam, kurš specializējies plaukstas problēmās un tās operē –, ir visai viegli pēc šāda attēla izvērtēt situāciju un saskatīt pat vissīkākās strukturālās izmaiņas, skrimšļu nodiluma pakāpi atsevišķās vietās, kas arī rada sāpes.
Plaukstā ir trīs populārākās osteoartrīta un artrozes lokalizācijas vietas.
Ļoti bieži tā attīstās īkšķa pamatnē. Otra vieta ir pirksta interfalangiālā locītava. Un vēl dažādas skrimšļa izdilumu pakāpes – artrīta vai artrozes – var novērot plaukstas pamatnes locītavās jeb radiokarpālajās locītavās, kas atrodas starp apakšdelma kaulu un plaukstas pamatnes (karpālajiem) kauliem. Parasti nepieciešami rentgena uzņēmumi divās projekcijās – taisnajā un sānu.
Jānoskaidro iemesls
Medicīnas literatūrā apraksta dažādus ģenētiskus faktorus, traumas, slodzi un citas lietas, tomēr problēmas parasti attīstās slodzei vairāk pakļautajās locītavās, un tās biežāk ir dominantajā rokā, nevis simetriski abās, kā tas notiek pie klasiskas reimatoloģiskas saslimšanas, kāds ir reimatoīdais artrīts. Osteoartrīts ir atsevišķu locītavu problēma, tas ir iekaisīgs process, kas ietver visas struktūras locītavā – kaulus, skrimsli, locītavas kapsulu, sinoviālos audus, kas ražo šķidrumu.
Ja ir nakts un miera sāpes, tad skaidrs, ka locītavā vēl notiek aktīvs iekaisīgs process.
Savukārt, kad tas atrisinās – vai nu pats no sevis, vai ārstējot –, iekaisīgā procesa dzīšanas rezultātā kādas strukturālas izmaiņas kaulā un skrimslī tomēr notiek, to izmeklējumā var novērtēt. Reizēm artroze rentgena uzņēmumā ir ļoti labi redzama, bet šīs reālās izmaiņas kaulā un skrimslī var arī neradīt sāpes vai diskomfortu. Teiksim, skrimslis ir padilis un vairs nav tik biezs, taču, mazinoties iekaisumam, kauli viens gar otru vairs neberžas.
Vispirms ārstē bez griešanas
Visbiežāk ārstēšanu uzsāk ar iekaisušās un izmainītās locītavas atslogošanu un pozicionēšanu noteiktā stāvoklī. Tātad ar imobilizējošu ortozi, kas fiksē konkrēto locītavu, lai tā kādu laiku padzīvotu mierā.
Nākamais solis: ja ortoze un miera periods situāciju neuzlabo, papildus var pievienot ārstēšanu ar nesteroīdajiem pretiekaisuma medikamentiem. Ja iekaisīgs process ir īkšķa pamatnes locītavā, labāk izmantot pretiekaisuma zāļu injekcijas iekaisušajās locītavās vai tajās locītavās, kuras rada problēmu. Šādā veidā medikamenta deva maksimāli nonāk tur, kur tai vajag nonākt.
Nākamā iespēja ir fizioterapija, kas ar konkrētu vingrinājumu palīdzību cenšas stabilizēt apkārtējās muskuļu un cīpslu struktūras, kuras locītavu izmaiņu rezultātā kļuvušas vaļīgākas.
Var izmantot dažādas iekaisumu mazinošas fizikālās metodes, piemēram, ultraskaņu, magnētterapiju, kas uzlabo mikrocirkulāciju audos.
Izvēloties fizioterapiju, labāk apmeklēt ergoterapeitu, kas nodarbojas ar mazākām locītavām. Viņš iemācīs plaukstas locītavu aizsardzības principus, kā izvairīties no locītavu deformāciju pastiprinošiem stāvokļiem, kā slodzi sadalīt uz vairākām locītavām. Iespējams, būs jāmaina savi ikdienas paradumi.
Operācija – arī kā variants
Plaukstas pamatnes, īkšķa pamatnes locītavu ķirurģisko ārstēšanu parasti izvēlas tad, ja neķirurģiskās metodes nav devušas uzlabojumu. Minimālais gaidīšanas laiks ir pusgads. Ja arī tad vēl saglabājas sāpes plaukstā vai citas problēmas, kas ierobežo ikdienas aktivitātes, var domāt par operāciju, kas ir modernāks un funkcionālāks risinājums.
Viena no iespējām ir locītavas aizstāšana ar endoprotēzi, kas būtiski uzlabo dzīves kvalitāti – mazina sāpes, uzlabo kustības.
Otra ķirurģiskās ārstēšanas metode varētu būt locītavas saaudzēšana. Izklausās dramatiski, bet to izmanto situācijās, kad locītavas skrimslis ir diezgan krietni izdilis un atsevišķās vietās kauls kustas, beržas pret otru kaulu un rada sāpes. Tad varētu būt runa par to, ka šīs locītavas saaudzē kopā. Pēc tā plauksta vairs nesāp, taču kustību ierobežojumu konkrētajā locītavā cilvēks pat nepiefiksē, jo citas locītavas to kompensē.
Ir vēl trešā ķirurģiskā iespēja – īpašās situācijās no izmainītās locītavas izņem vienu kauliņu vai daļu no tā. Izņemtajā vietā ieaug rētaudi, bet atlikušās locītavas daļas kustas.
Vai pēc tam viss ir kārtībā?
Veicot protezēšanu vai kaulu daļas izņemšanu, abu metožu funkcionālie rezultāti pēc pusgada, gada ir līdzīgi.
Teorētiski vairāk komplikāciju iespējams pie protezēšanas, jo protēzei ir ļoti komplicēta, sarežģīta uzbūve, līdz ar to operācijas laikā ir lielāks risks kaut kam noiet greizi.
Eiropā un pasaulē arvien biežāk pielieto tieši īkšķa pamatnes protezēšanu, jo atveseļošanās periods pēc šāda veida operācijas saīsinās un cilvēks jau pēc mēneša, diviem atgriežas ierastajā ikdienas dzīvē, agrīni uzsāk veikt tādas pašas kustības kā ar dabisko locītavu un bez sāpēm. Ja veic kaula daļas izņemšanu, sāpīgais pēcoperācijas periods ir divi līdz četri mēneši. It kā nešķiet pārāk daudz, bet šajā pasaulē, kur sāpes ir ļoti svarīgs dzīves kvalitātes kritērijs, šis ir iemesls, kāpēc locītavas protezēšana ir labāka.
