Rīga +17°C 
Andas Munkevicas vārds daudzšķautņaini un dzidri mirdz gan Latvijas, gan pasaules stikla mākslas un dizaina virsotnēs. Viņas studijā top vērienīgi objekti, sākot no Rīgas Doma Marijas kapelas monumentālā stikla lējuma un pieminekļa Zolitūdes traģēdijā cietušajiem līdz Eirovīzijas skatuves grīdai. Birojs trīs stāvos un ražošanas ēka ir brīnumains ceļojums stikla Visumā, kur skulptūras, mākslas darbi, dizaina paraugi mijas ar inovatīvām tehnoloģiskām iekārtām.
– Kā jums izdodas vadīt tik plašu darbības lauku?
AM studio nevar pastāvēt bez mākslinieciskās jaunrades, kas dzimst manā sirdī, un otrādi – ja studijas nebūtu, es nevarētu radīt savus darbus. Tā ir absolūta simbioze, mākslas un tehnoloģiju sadzemdināšana – veids, kā var tapt gan brīnišķīgas filozofiskas skulptūras, gan dažādi funkcionāli priekšmeti. Viss, ko rada AM studio, ir roku darbs un individuāli projekti. Tā nav ražošana klasiskā izpratnē, jo neizgatavojam pat piecus vienādus priekšmetus – ja tiek pasūtītas vairākas skulptūras, atliet tās formā identiskas praktiski nav iespējams. Arī mūsu e-veikalā redzamie produkti ir veidoti individuāli, jo katram meistaram ir savs rokraksts. Strādāt pie mums ir interesanti – katru dienu ar jaunu uzdevumu atkal un atkal jāuzkāpj stikla kalnā…
– Tikko Kopenhāgenā festivālā 3daysofdesign piedalījāties kopā ar sadarbības partneri dāņu dizaina namu Tone Art, kam pieder leģendārā dizainera Poul Henningsen paraugu izplatīšanas tiesības. Festivālā tika eksponētas viņa dizainētas klavieres ar jūsu radīto klavieru vāku – stikla tēlniecības objektu. Studija regulāri izgatavo stikla mēbeļu konstrukcijas tādiem luksusa modes namiem kā Dior, Louis Vuitton, Fendi, Tiffany & Co, Balmain, Michael Kors. Kā veidojat sadarbību ar šiem klientiem?
Dzīve tāds dzīparu kamoliņš vien ir – ja to ritina un tur acis vaļā, viss notiek. Pirmsākumi meklējami mūsu regulārajā dalībā starptautiskajās izstādēs Londonā, Parīzē, Vācijā, arī citos kontinentos. Protams, klients pirmo gadu mūs testē, pēta, kādus paraugus piedāvājam, kādas ir cenas, līdz izveidojas uzticība. Līdzās dāņu Tone Art, kam radījām arī stikla skaļruņus, daudz strādājam ar Londonā bāzētiem dizaineriem un galerijām, piemēram, Charles Burnand Gallery, ar Dior arhitektiem, kam jau vairākus gadus ražojam manis dizainētas unikālas, neplīstošas durvis. Savukārt citiem modes zīmoliem izgatavojam specifiskas liektā stikla vitrīnas, kas ir drošas un izceļas ar augstu precizitāti.
– Jūsu ražotās stikla konstrukcijas un interjera elementi redzami arī daudzās Latvijas jaunbūvēs, piemēram, ēku kompleksā Zunda Torņi. Vai daudz strādājat ar vietējiem arhitektiem un dizaineriem?
Mājas ir mājas – tās vienmēr ir pirmajā vietā. Mums ir lieliska sadarbība ar Andi Sīli, Uģi Zāberu, Andri Kronbergu, OAD biroju, arhitektiem, kuri strādā baznīcu renovācijas projektos. Pret to, ka viņi pie mums nāk un iekļauj savos projektos, izturamies ar lielu pietāti un pagodinājumu. Mēs to ļoti novērtējam.
– Stikls ir ilgtspējīgs, daudzveidīgs un estētisks materiāls ar lieliskām īpašībām, tā ietekme arhitektūrā un vēl jo vairāk interjerā strauji aug. Palielinās arī ražotāju skaits. Vai izjūtat konkurenci?
Es vispār nedomāju par konkurenci, visu laiku keep the pipe turning (uzturu procesu – aut.), kā mēs, stiklinieki, mēdzam teikt. Otra lieta – mūsu darbs ir ārkārtīgi cimperlīgs, izaicinošs un kļūdas nepieļaujošs. Bet, ja tās gadās, jābūt gan psiholoģiskai, gan fiziskai spējai sākt visu no jauna. Jāteic, ka nezinu pasaulē otru kompāniju, kas spētu to izturēt. Pieļauju, ka tāpēc ievērojami zīmoli un arhitekti sarežģītos stikla izstrādājumus pasūta tieši mums.
– Esat iegādājušies krāsni, lai attīstītu pūstā stikla darbnīcu. Tas ir sapnis vai nepieciešamība?
Esot Amerikā (LMA studiju laikā Anda apguva stikla mākslu ASV Pilchuk Glass School un strādāja karstā stikla studijā Sietlā – aut.), es pūtu stiklu, pieredze man ir. Pēc atgriešanās mājās gāju uz Grīziņkalna stikla fabriku un turpināju strādāt bez maksas, lai nezaudētu prasmes. Lai gan šobrīd tās kļūst aizvien vājākas, ikreiz, kad rodas iespēja pieskarties stikla burbulim un uzpūst kādu vāzīti vai glāzīti, to daru. Jo tā ir stikla sirds, vieta, kur stikls sākas. Tāpēc pirms dažiem gadiem uzbūvējām sev tādu pašu krāsni kā Līvānu stikla un amatniecības centrā. Tā gan nav iecerēta kā ražotne, bet vairāk pulsa sajūtai. Mums, stikliniekiem, no A līdz Z vajag izjust stikla sirdi, citādi nav 100 % piepildījuma sajūtas.
– Ko jums nozīmē stikls?
Stikls aizņem lielāko manas dzīves daļu. Mūsu attiecības gan veidojās pamazām. Kad 12 gadu vecumā skolotājs, virzot mani tālāk mākslas pasaulē, vedināja izvēlēties stiklu, tas man saistījās ar ko aukstu. Tagad, kad ar to strādāju kā tēlniecības materiālu un stiklā ieslēdzu gaismu, – tas nekad neapnīk! Jo vairāk darbojos, jo vairāk iepazīstu šī materiāla šķautnes. Dažreiz es to dēvēju par savu dzīvesbiedru – jo ilgāk esam kopā, jo vairāk un dziļāk ir, ko izzināt. Aizraujoši ir kopā ar gaismu stiklam pievienot krāsainību, lai virzītu potenciālā skatītāja domu. Piemēram, rītausmas gaidās stikls nebūs gluži balts vai melns, bet vairāk iekrāsosies piesātinātā, uz sauli vērstā tonalitātē.
– Kā redzat Latvijas stikla tradīciju saikni ar laikmetīgo meistaru valodu?
Šobrīd teiktu, ka latviešu stikliniekus saista viens vārds, un tā ir spītība. Nepadošanās! Tie ir cilvēki, kuriem stikls skrien pa dzīslām, kuri jūt šo nervu. No tiem, kuri 2000. gadu sākumā beidza stikliniekus, mēs – aktīvi strādājošie – esam gana daudz. To rāda arī Baltijas stikla mākslas izstādes, piemēram, 2025. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Slāņi, kurā piedalījās 24 aktīvākie mākslinieki no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tomēr kā fundamentālu tradīciju es to nedefinētu – joprojām esam pārāk trausli. Latvijā stikls ienāca samērā nesen un pamatā ar vitrāžu. Mums nav vēsturiskās bāzes, kāda pastāv Itālijā vai Čehijā, vai pat Skandināvijā, kur joprojām darbojas stikla fabrikas, nemaz nerunājot par desmitiem mazo studiju, kas spēj patstāvīgi dzīvot un darboties.
– Mēdzat pieminēt Japānu – vai jūtat kādu īpašu saikni ar šo zemi?
Japānu izjūtu kā valsti ar ļoti augstu estētiku un vēl augstāku ētiku. Viņiem ir tāds mugurkauls, kas liek arī pašam iztaisnoties un domāt, kāpēc es kaut ko daru – gan tēlnieciskā izteiksmē, gan kādu vēstījumu nesu ar šo darbu? Jo objekts, ko veidoju, ir saruna, ko cits skatoties uztvers. Fudzi (augstākais kalns Japānā – aut.) kāpu viena un nākamajā dienā devos uz izstādes atklāšanu. Man to vajadzēja! Kāpēc – kas to lai zina! Kad runājam par latviešu tautasdziesmām, rakstiem, kas palīdzējis sevi ielikt Visuma organizētībā, velku paralēles ar Japānu. Savā veidā visi esam saistīti vienotā asinsritē.
– Jūs veidojāt kādu īpašu skulptūru, kas jūlija sākumā krāšņu pirmizrādi piedzīvoja Nacionālajā Dekoratīvās mākslas muzejā Kijevā, bet vēlāk būs skatāma Liepājas muzejā. Kāds ir tās stāsts?
Skulptūrā Galds mieram stiklā leju dažādu tautību cilvēku rokas. Konkrēti cilvēki sniedz viens otram roku un vienojas par labāku dzīvi pasaulē. Stikls ir gaisma, un es gribu šīs rokas liet gaismā. Ar darbu saistītās asociācijas ietver arī kalnus. Kalniešiem ir savi izdzīvošanas likumi – vienai tautai jādraudzējas ar otru, viņi nedrīkst būt naidā un vienojas kopējā maltītē. Tādējādi atklājas galda motīvs – tas ir simbols, kas mūs vieno. Katrs darbs sākas ar ideju. Galvenais, lai tā ir jēgpilna.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
