«Pievilku trakos, jo nemīlēju sevi, drīzāk ienīdu!» – Agnese Juškevica par kailumu, toksiskām attiecībām un brīvību

Kailfoto tev kļuvis par sava veida psihoterapiju. Kā cilvēks nonāk līdz tam, ka kameras priekšā vairs nejūt kaunu, bet ­brīvību?

Atveras pilnīgi cita dimensija. Ķermenis kustas un prāts domā citādi. Pēkšņi zinu kustības, kuras ikdienā nezināju. Kad esmu kaila, jūtos daudz pašpārliecinātāk un ērtāk. Kameras priekšā iemīlēju katru sava ķermeņa milimetru.

Par ko tas liecina?

Par to, ka esmu sevi iemīlējusi caur uguni. Pirms gadiem pat sēdēju mājās un raudāju – kā tas var notikt? Daudzi nude foto redz kā kaut ko sliktu un nesaprot – kā tas var palīdzēt. Bet katram ir savs ceļš.

Tavējais sākās…

Piedzimu Bauskā, dzīvoju tur līdz 7. klasei, tad pārcēlos uz Rundāli pie omītes. Rundāles pils bija manas otrās mājas, jo tur strādāja mamma. Vienmēr pēc skolas uz to gāju. Man šķiet, esmu bijusi visās telpās, arī tur, kur tūristi netiek. Nesen aizbraucu uz pili, jo vēlējos pa to pastaigāt viena. Varēju izbaudīt katru stūri. Tā vienmēr būs tuva manai sirdij.

Šobrīd esmu nonākusi dzīves posmā, kad dzīve šķiet lieliska.

Viss ir skaisti, nav negatīvu domu. Runājos ar sevi, disciplinēju, noskaņoju. Man patīk pierakstīt domas. Tagad varu uzrakstīt, ka sevi mīlu un lepojos.

Ar ko?