«Vai gribi ar mani mazliet pavizināties?» Sarkans kabriolets, blonda skaistule un pirmā reize

Visapkārt atskanēja skaļi, aušīgi vīna smiekli. Jautra kompānija, cilvēki deviņi, desmit, bija ērti iekārtojušies ap plašu galdu. Uz tā valdīja omulīga nekārtība – gandrīz izdegušas sveces, dažādu toņu traipiem izraibināts galdauts, vīna un konjaka karafes, pustukšas dzērienu glāzes un uzkodu trauki, iztukšoti šķīvji un savandītu salvešu čupiņas. Vakariņas bija noslēgušās, taču prom iet vēl negribējās nevienam. Vaigi bija omulīgi sārti, acis mirdzēja, bet mēles raisījās personiskākos, nekā ierasts, stāstiņos. Šobrīd dāmas dalījās traģikomiskās pirmās reizes atmiņās. Neveiklās, sāpīgās, smieklīgās, neērtās. Katru atzīšanos pavadīja smieklu šaltis un vienas un tās pašas replikas – ah, vīrieši… nekādas saprašanas… un, gadiem ejot, nekas tā arī neuzlabojas… vai kādam vispār pirmajā reizē ir bijis labi…

«Nu pagaidiet, vispār es par savu pirmo reizi nevaru sūdzēties,» pēkšņi ierunājās vīrieša balss.

Mateo bija pieliecies pār galdu, un sveču gaisma viņa vaibstus bija pārvērtusi mazliet velnišķīgus. Viņa sejā laiski iegūlās apmierināts, mazliet lepns smaids. Mateo bija gadi piecdesmit, varbūt piecdesmit pieci. Acīmredzami nākuši viņam tikai par labu, kā tajā teicienā par vīnu. Saules mīlēta zeltaini brūngana āda, kas burtiski spīdēja, kontrastējot ar koši balto kreklu un zobiem. Mati sāls un piparu melnbaltajos toņos, siltas acis. Viņš bija arhitekts Mehiko, būvēja miljonāru privātmājas pilsētas šikākajos rajonos, šarms spiedās no katras šī izskatīgā vīrieša poras.

«Ah, pareizi, kā nu bez stāsta par blondīni kabrioletā! Viņa skaistākās atmiņas!» iesaucās pievilcīga sieviete viņam līdzās. Ana, Mateo draudzene no Venecuēlas.