Rīga +18°C 
KLAUSIES
Konsultē entomologs Voldemārs Spuņģis. Pieredzē dalās Madara Zustere, biškope no Siguldas novada.
No sirseņiem baidās cilvēki, kuri nekad nav piedzīvojuši to dzēlienu. Arī es tajā skaitā. Atceros bērnības ainas, kur mamma ar āra čību centās vienu padarīt nekaitīgu mums, bērniem. Bailes, šķiet, sakņojas nostāstos, ka sirsenis uzbrūk bez iemesla, vajā cilvēku simtiem metru vai vienatnē spēj iznīcināt veselu bišu saimi. Taču pēc sarunas ar kukaiņu pētnieku un ilggadēju biškopi kļūst skaidrs, ka lielākā daļa šo priekšstatu neatbilst patiesībai.
Nevis bailes, bet cieņa
Biškope Madara atzīst, ka arī viņas pirmā sastapšanās ar sirseņiem dravā nebūt nebija mierīga. «Pirmo reizi ieraugot sirseni pie skrejas, valdīja satraukums. No nostāstiem bija dzirdēts, ka sirsenis ātri vien var tikt galā ar bišu saimi. Nezināju, vai tas ir viens sirsenis vai aiz viņa sekos vēl citi.» Tomēr gadu gaitā biškopes bailes esot nomainījusi… cieņa. «Pietāte pret sirseņiem ir palikusi, bet attieksme nav mainījusies – jāpieņem, ka tāds kukainis ir un ar viņu ir jāsadzīvo.» Interesanti, ka tieši vārdu jāsadzīvo vairākkārt atkārto abi šī raksta sarunu biedri.
Vai sirseņu pēdējos gados kļuvis vairāk?
Entomologs Voldemārs Spuņģis aicina nesteigties ar secinājumiem, skaidrojot – ziemo tikai apaugļotās sirseņu mātītes.
Lasi 
trīs mēnešus
→
abonents?
Ienākt portālā
