Ārsts Uldis Strazdiņš: Sirds transplantācija tomēr ir īpaša operācija, kaut kas no brīnuma tur noteikti virmo gaisā

Skaitlis 50. Piecdesmit sirds transplantācijas – cik nozīmīgi tas ir?

Piecdesmit savā ziņā ir ja ne maģisks, tad vismaz nopietns un cienījams skaitlis. Kad cilvēks sasniedz piecdesmit gadu vecumu, tiek rīkota liela balle. Piecdesmit – tas ir zināms briedums, vērā ņemama pieredze. Brīdis, kad var atskatīties uz paveikto, sasniegto. Piecdesmit sirds transplantācijas Latvijas medicīnai ir nozīmīgs un prestižs sasniegums, ar ko mūsu valsts var pamatoti lepoties un kas apliecina mūsu piederību attīstītajai pasaulei. Igaunijā, piemēram, sirds transplantācijas netiek veiktas, viņu pacienti brauc uz Somiju. Sirds ķirurģijā mēs Latvijā ejam solī ar laiku, ar moderno medicīnu – ne velti pie mums brauc mācīties kolēģi no citām valstīm.

Emocijas nevar nejust. Jo sevišķi spēcīgas tās bija pirmajās operācijās, redzot tukšo pacienta krūškurvi, no kura izņemta sirds, un saprotot, ka atpakaļceļa nav – pacientam nav citas cerības, vien šī transplantācija, kas man veiksmīgi jāīsteno.

Vai atceraties savus pacientus?

Atceros daudzus pacientus, kaut gan ne vienmēr pēc vārda vai uzvārda. Es arī atceros, kādu operāciju tiku viņiem veicis. Protams, ir daži īpaši pacienti, ar kuriem gadu gaitā izveidojušās siltākas un ciešākas attiecības, – mēs apsveicam viens otru dzimšanas dienās, sazvanāmies. Ar daļu no viņiem kopā esam izgājuši caur uguni un ūdeni – tās ir bijušas ārkārtīgi sarežģītas situācijas, kad likās, ka pozitīvs risinājums gandrīz nav iespējams, bet cilvēks pēc operācijas dzīvo un ir pie labas veselības. Šādi gadījumi ļoti iespiežas atmiņā…