«Arī es nespēju izlabot visas savas domāšanas kļūdas.» Iespējams, atklātākā saruna ar psihoterapeitu Artūru Utinānu

Artūrs Utināns ir ārsts psihoterapeits, psihiatrs, pasniedzējs, pirmais Latvijā aizstāvējis promocijas darbu psihoterapijas jomā, daudzu publikāciju un triju grāmatu autors. Praktizē psihoterapijas jomā kopš tās pirmsākumiem Latvijā, pētījis cilvēka prātu, emocijas, jaunās reliģijas, maģisko domāšanu, kamēr par savu interešu loku atzinis kritiskās domāšanas attīstīšanas daudzos aspektus. Visus 15 gadus bijis arī žurnāla Annas Psiholoģija eksperts.

Ilze Olšteina

Šodien

Foto: Matīss Markovskis

Ikdienā strādā par psihoterapeitu, Rīgas Stradiņa universitātē vada rezidentūras programmu psihodinamiskajā psihoterapijā. Atsācis nodarboties ar aikido. Divu meitu tēvs, divas reizes precējies. Pļaujot zāli savās lauku mājās, skaļi dzied.

Septiņus gadus Ilze Olšteina bija žurnāla Annas Psiholoģija neatņemama daļa – gan veidojot publikācijas, gan būdama galvenās redaktores vietniece. Tagad viņa darbojas citā jomā, tomēr, jubilejas numuru veidojot, piedāvājām Ilzei zināmu avantūru – intervēt sabiedrībā labi pazīstamo ārstu psihoterapeitu Artūru Utinānu. Avantūru tāpēc, ka Ilze un Artūrs nu jau vairāk nekā gadu ir laulāts pāris. Bet jubilejas numurā taču drīkst būt arī mazliet neparastas intervijas, vai ne?

Cilvēki, ar kuriem esam darba attiecības, pieņem, ka mēs iepazināmies kā intervētāja un eksperts, kad es biju žurnāla Mans Mazais galvenā redaktore. Patiesībā gandrīz pirms 20 gadiem satikāmies iepazīšanās portālā, atrodot kopīgu vaļasprieku – velotūrismu. Bet taisnība, ka esmu tevi arī intervējusi, un šādai avantūrai piekritu arī tagad – atvaļinājuma laikā mūsu kopīgajās lauku mājās zem simtgadīgajiem ozoliem. Šeit, mežu ielokā, mēs pavadām atvaļinājumus. Kāpēc cilvēkam vajag izkāpt no ikdienas darbiem un pavadīt laiku dabā?

Šī vajadzība jau ir iekodēta cilvēka dabā. Vēroju tavas meitas kaķi, kā viņš pavada laiku… Arī cilvēks vēlas ko līdzīgu – bezrūpīgi atlaisties guļus svaigā gaisā, baudīt dabas skatus un smaržas. Tā ir arī enerģijas uzkrāšana, jo mežs, ūdens, putnu dziesmas, saulriets – tas viss rada patīkamas emocijas, citiem vārdiem, esot dabā, smadzenēs aktivizējas noteiktas neiromediatoru sistēmas.

Ir zāles pret trauksmi, depresiju vai impulsu kontroles traucējumiem, bet nav zāļu pret vainas apziņu, kaunu, kautrīgumu, greizsirdību vai skaudību.

Varu paskaidrot arī bioloģiski – aktīvi strādājot, notiek adenozīntrifosfāta noārdīšanās process līdz adenozīndifosfātam, kura rezultātā izdalās enerģija, un mēs to zaudējam. Enerģijas zaudēšanu vai uzkrāšanu varam uztvert subjektīvi kā enerģiskuma sajūtu, nogurumu vai miegainību. Enerģiskuma sajūtas gūšanu, atrodoties dabā, var saukt par enerģijas uzkrāšanu, un tur nav nekā ezoteriska.

Vai tu arī pacientiem iesaki pavadīt brīvo laiku dabā, lai uzkrātu enerģiju?