Rīga +14°C 
Ik rudeni, kad sāku cilāt savu sēņu grozu, atceros kādu īpašu Itālijas piedzīvojumu – iešanu trifeļu medībās ar speciāli apmācītiem suņiem. Tolaik ar māsām ciemojāmies Itālijā, un saimnieki teica – iešot lasīt trifeles, varbūt mēs gribam līdzi. Skaidrs, ka gribam!
Sēņošanai piemērota apģērba mums nebija, tāpēc nesmādēdamas vilkām mugurā visu, ko deva. Tieši todien tuvējos L’Akvila mežos notika arī īstās medības, tāpēc mums tika atrastas košākās drēbes – lai nenotur par stirnām. Kā šodien atceros – māsa pētīja savu spilgto vīriešu jaku ar milzīgu viskija Jack Daniel’s logo un drošsirdīgi izteica minējumu, ka
pa viskiju nešaušot neviens mednieks.
Gaidījām, kad mājas saimnieks iznāks no pagalma ar saviem trifeļu suņiem. Biju iedomājusies, ka viņiem jāizskatās kaut kā TĀ – smalki, grezni, bezmaz vai ar kuplu mežģīņu žabo ap kaklu. Bet saimnieks nāca ar trim neciliem vidēja auguma šuneļiem. Ne tiem prinča skata, ne apzieģelētu dokumentu – tāds Džeris, Bobis un Tobis Latvijas lauku gaumē. Bet – neskati vīru no cepures! Izskatā necilie suņi jau no agras bērnības bija apmācīti saost trifeles un kalnos tās meklēja ar tādu pašu azartu kā mēs, sievas, savos Latvijas silos meklējam baravikas un apšu kungus. Saimnieks ozolu audzēs skaļi sauca īpašo trifeļu meklēšanas komandu: dai, dai, dai! Ikreiz, kad suns kaut kur pie ozola saknēm sāka kašāt nepacietīgām ķepiņām, saimnieks viņu pastūma malā un ar speciālu metāla darbarīku pārbaudīja, vai tur tiešām slēpjas trifele. Brīžiem suņi kļuva tik aizrautīgi, ka vienlaikus meklēja katrs kaut ko savā kalna pusē un, nesagaidīdami saimnieku, kāriem zobiem nograuza lielas, baltas trifeles, ka nosmaržoja vien. Saimnieks dusmojās, bet vainīgais pazemīgām acīm un nolaistām ausīm luncināja asti – piedod, atkal gadījās…
Todien mūsu trifeļu medību guvums bija vidējs – vakarā saimniece katrā šķīvī uz baltiem spageti uzrīvēja dāsnas svaigu trifeļu kupenas, kas smaržoja pēc laba pagraba.
Trakākais šajā stāstā ir tas, ka suņus, ar kuriem kopā gājām trifeļu medībās, drīz pēc tam nozaga.
Turklāt tieši tad, kad saimnieki ciemojās Latvijā. Šausmīgi žēl.
Lai cik koši, jautri vai skumji varu stāstīt par trifeļu medībām Itālijā, nekas nelīdzinās pārpasaulīgajai iešanai pa zaļi mīkstām vai balti ķērpjainām sūnām tepat Latvijas mežos – ar sarkani mirdzošiem bērzlapju poķīšiem, dzeltenu gaileņu kruzuļiem, saulsardzeņu baltajiem lietussargiem un stingrām baraviku bulciņām, ko nokrāsojis slepenais vīriņš no Imanta Ziedoņa Brūnās pasakas.
Es melotu kā piepe, ja teiktu, ka sēnēs eju tādēļ, lai gādātu krājumus ziemai.
Būsim nu godīgas: sēņošanas matemātika rāda mīnusus, jo liela daļa sēņotāju uz mežu dodas nevis kājām, bet ar mašīnu – jo tālāk, jo labāk. Un arī meža ielokā dzīvojošajām sēņotājām grozs uz elkoņa ir ne tāpēc, ka nav, ko ēst. Esmu gana droša, ka arī viņām gaileņu trakums līdz pat nākamajam rudenim par sevi atgādina ar stāvgrūdām pilno saldētavu, kurā ir gan pērnās un aizpērnās, gan vēl cienījamāka gadagājuma sēnes. Katru rudeni sev nosolos: šogad gan tikai mazliet, tikai tik, cik uzreiz apēdīsim, tikai tās skaistākās. Bet sēnes izrādās stiprākas par sēņotājas apņemšanos. Un lai tā ir! Tāpat jau zinu: lai gan man garšo gaileņu mērce ar saldo krējumu, svaigu bērzlapju karbonādes un marinētas baravikas, tomēr es nesēņoju vēderam. Es sēņoju laimei.
Kad pārnāku mājās no meža, pasaule dažu stundu laikā ir mainījusies. Sēnes apbrīnojami spēj izslaucīt no galvas visus aizvainojumus, nebūšanas, niķus un prāta uzkonstruētos pasaules galus. Mežā man mugura vairs nesāp, celis arī nē, un raudiens arī nenāk. Sēnes aizvieto psihiatru, ķirurgu, masieri, fizioterapeitu, vīna glāzi un kabatlakatiņu asaru slaucīšanai. Sēnes runā nesarunādamās un klausās, neko nejautādamas. Tādu spēju nav ne mellenēm, ne brūklenēm, pat ne lācenēm – tā ārstēt prot tikai sēnes. Un varbūt tieši tāpēc katru rudeni viss sākas no jauna.
