Cik maksā dizainers un – kāpēc?

SADARBĪBĀ AR 

SARUNĀ PIEDALĀS: interjera arhitekte Agnes Rudzīte, arhitekte Jeļena Ozoliņa-Jeļisejeva (Kopen bureau), dizainere Inese Jansone (Inese Jansone Design), arhitekti Reinis Prēdelis (Studio AROUND) un Aleksandra Štrama (Trentini).

Par naudu publiski nerunā, kur nu vēl pie galda. Mēs nolēmām šo nerakstīto likumu lauzt. Vai varam sākt ar vienotu atziņu, ka šis tradicionālais uzskats ir novecojis un vairs nav spēkā? Vai tomēr – sabiedrība joprojām ir jutīga diskutēt par naudu un bez emocijām vienoties par samaksu?

Reinis: Pdējos desmit gadus esmu centies par šo tēmu runāt gan ar nozares kolēģiem, gan klientiem. Rezultāts: daļa klientu ir atvērti un saprotoši, bet daļa aizvien nav gatavi pieņemt to, ka darām reālu darbu.

Agnes: Un tad ir tādi, kas mēģina kaulēties. Tu pasaki, ka tavs projekts maksā 150 eiro kvadrātmetrā, bet viņš pārjautā – par 100 taču uztaisīsiet? Tā, protams, ir īpaša cilvēku kategorija, bet man ir jautājums: ja aizej pie jurista, kuram ir stundas likme, vai pie zobārsta, kurš nosauc summu par zobu plombu, vai kaulēsi? Tur neienāk prātā, bet par mūsu darbu gan.

Inese: Agrāk, kad klients kaulēja cenu, es devu atlaidi tikai tādēļ, lai izveidotos sadarbība. Tagad rīkojos citādi, saku: ja vēlaties lētāk, tad no projekta kaut kas ir jānoņem. Piemēram, 3D vizualizācijas. Esmu daudz analizējusi, kāpēc tā notiek. Un mana atbilde: Latvijā daudziem nav skaidrs, kas īsti ir interjera dizainers – ko viņš dara. Bieži atnāk pāris, sieva azartiski redz rezultātu – iesim uz salonu, mums būs tāds dīvāns, tāda virtuve… Bet vīrs sēž un, to klausoties, saprot – mēs tikai pirksim mēbeles. Nopietni? Jūs tagad prasīsiet 120 eiro kvadrātmetrā par to, ka dekorējat telpu un izvēlaties krāsas? To spēj arī ChatGPT.

Jeļena:

Klienti domā – es Pinterestā jau atradu paraugu, principā dizaineram atliek tikai nopirkt dīvānu.

Tātad jāsāk ar to, ka – klienti nesaprot, par ko viņi maksā, un tāpēc uzskata, ka jūsu cenas ir augstas.

Jeļena: Tieši tā. Tāpēc mēs pirmajā tikšanās reizē piedāvājam apskatīt sējumu. Tā ir bieza, detalizēta grāmata, piemēram, par 80 m2 dzīvokli, kuru izskatīt mums aizņem gandrīz stundu. Ja cilvēkam plānota 500 m2 māja, viņš sāk saprast darba apjomu.

Inese: Un tad bieži kas notiek? Tu nosauc cenu, un viņi padod atpakaļgaitā – man tik krutu nevajag, iešu pie lētāka.

Agnes: Domāju, ir vēl viena problēma, kāpēc tā notiek. Mūsu profesija diemžēl ir devalvēta – tāpēc, ka ir pārāk daudz dizaineru uz iedzīvotāju skaitu. Kādā brīdī tas kļuva par trendu, un daudz izglītības iestāžu sāka piedāvāt šo specializāciju. Piemēram, Eiropā un Amerikā pie interjeristiem vēršas cilvēki ar patiešām lieliem budžetiem. Bet pie mums vairs netiek uzskatīts, ka tas ir augsta līmeņa pakalpojums. Un diemžēl tāpēc, ka ir daudz dizaineru, kuri ģenerē copy paste drazu no lētiem materiāliem un pārdod to kā dizaina projektu, situācija ir tāda, kāda ir.

Tad apspriedīsim – kas ir labs dizaina projekts un labs dizainers.

Inese: Sāksim ar to, ka tas nav tikai dizains. Visapjomīgākā no visa procesa ir tehniskā daļa, jo tās izstrāde prasa ārkārtīgi daudz laika. Un tad ir specifikācijas un realizācija, kas bieži vien aizņem gadu, pusotra. Tu radi mākslas darbu, kas ir ne tikai dizains, tev jāpiemīt arī tehniskām zināšanām un laba projektu vadītāja īpašībām.

Jeļena: Un jābūt arī pieredzei objektā. Kāda tev ir izglītība? Cik daudz tu zini? Cik tehniski spēj visu izprast? Vai vari uztaisīt tikai trendīgu interjeru vai arī strādā dziļāk – veic izpēti, kādas ir cilvēka vēlmes, viņa dzīvesveids, kāds ir arhitektūras konteksts? Daudz vieglāk ir izmantot kādu šābrīža tendenci. Tas būs viena līmeņa dizainers. Un būs cits, tas, kurš nāk ar savu izglītību, pieredzi un pieeju. Un – kas svarīgi –, apzinoties klienta budžetu, spēj radīt interjeru, ko pēc tam var arī realizēt, nevis vēlāk izrādās, ka idejas īstenošana izmaksā trīs reizes dārgāk.

Un tad mēs nokļūstam pie tehniskā projekta, kas ir vesels sējums. Arī rasējumi var atšķirties. Kāds var norādīt tikai, piemēram, kāds būs augstums rozetēm, cits ietvert demontāžu un katru montāžu, uzzīmēt detalizētu elektroinstalācijas plānu, katru mēbeli.

Inese: Manuprāt, atslēga ir klientu izpētē – no A līdz Z. Jo kāpēc cilvēks nāk pie tevis? Viņš grib unikālu interjera dizainu. Kad parāda Pinteresta bildes, tavs uzdevums ir nekopēt, bet dizainu radīt konkrētajam klientam.

Reinis: Pēdējos gados, kad ir iespēja, es vedu klientus uz kādu no objektiem, vienalga, vai tas ir publisks vai privāts. Tas notiek posmā, pirms mēs vispār esam vienojušies par sadarbību.

Kā zināms, mēs visi esam saskārušies ar to, ka bieži pēc cenas nosaukšanas nākamā tikšanās neseko.

Agnes: Jā!

Inese: Jā!

Reinis: Mēs aizbraucam uz reālu māju un redzam rezultātu, viss ir savās vietās un turas kopā. Un tad es saku: paskatieties, jebkas, ko jūs šeit ieraugāt, pirms tam ir uzzīmēts, pārsvarā 3D uzmodelēts datorā. Tas glabājas digitālā vidē līdz pēdējam milimetram. Tālāk tas ir pārcelts rasējumos, kas ir notinumi, griestu un grīdu plāni. Visa tehniskā daļa – elektrība, AVK (apkure, vēdināšana), visas inženiertehniskās sadaļas. Tam visam ir atrasta sava vieta, lai izskatītos pievilcīgi. 

Agnes: Bieži cilvēki redz tikai aisberga virsotni. Interjera dizains nav dekorēšana, mēbeļu un krāsu savietošana. Ja ir laba gaume, viņš var to izdarīt pats. Nevajag interjera dizaineru. Tāpat, ja viņam vajag total look, piemēram, patīk Maxalto – nāc uz Trentini, skaties katalogu, tev palīdzēs izveidot mēbeļu, krāsu, materiālu kombinācijas. Kāpēc, piemēram, es sevi saucu par interjera arhitekti? Jo man tiek iedota tukša betona kaste, perimetrs, kur nekā nav, un ir jāizveido telpa. Tai jābūt funkcionālai, harmoniskai, tādai, kurā ir patīkami atrasties, kur ir atbilstoša enerģijas plūsma un gaisa cirkulācija, kur ir precīzi augstumi, attālumi. Šis skelets ir 90 % no darba, pēc tam ielikt Maxalto vai Poliform dīvānu – tā ir odziņa uz tortes.

Tas varbūt skanēs snobiski, bet uzskatu, ka labs interjera arhitekts vai dizainers nevar būt jauns cilvēks. Izņēmums – ja piemīt nenormāls talants, bet tādu ir retums.

Aleksandra: Kas ir jauns?

Agnes: Jaunāki par 30 gadiem. Tev ir jābūt lielam bekgraundam, jo mūsu profesijā savienojas daudz disciplīnu. Krieviski ir tāds vārds nasmotrennostj. Tev jāredz visas slavenās, ikoniskās mājas, visu no 17. gadsimta palazzo līdz modernismam. Tev jāpazīst kino, mūzika, pilnīgi visas mākslas. Un tikai tad, kad tev ir tāda bagāža, tu vari radīt kaut ko, kas nebūs Pinterests.

Aleksandra: Vai arhitekta vai interjera dizainera izglītība ir obligāta?

Agnes: Nē. Slaveni pasaules mēroga dizaineri, kas radījuši ikoniskus interjerus viesnīcām, lidmašīnām, nereti bijuši bez izglītības mūsu jomā. Piemēram, mana iemīļotākā Andree Putmann kļuva par interjera dizaineri 60 gadu vecumā, bet iepriekš bija žurnāliste. Daudzi ienākuši no citām profesijām.

Jansone: Sāksim ar Lekorbizjē, kurš kļuva par arhitektu bez izglītības.

Aleksandra: Tad jūs sakāt, ka jūsu izglītībai nav nozīmes?

Inese: Galvenais ir pieredze, pieredze, pieredze.

Jeļena: Viens bez otra nestrādā. Ja tev ir izglītība, bet nav pieredzes, ja tu neattīsties, tad nekas nebūs.

Agnes: Ja esi iedzimts talants, tad izglītība ir otršķirīga, bet tas ir liels retums.

Jeļena: Bet arī ļoti talantīgs dizainers pazudīs, ja nebūs izgājis cauri būvlaukumam un pieredzējis kļūdas. Jo mūsu profesijā vizuālā puse iet roku rokā ar tehnisko.

Atgriežoties pie sarunas par naudu, mēs mājaslapās redzam, piemēram, ārstu izcenojumus, juristu likmes, bet arhitektu un dizaineru cenas ir noslēpums. Kāpēc tā?

Reinis: Tas, ko zinu un vecākas paaudzes kolēģi apstiprinās, ka šis izcenojuma jautājums savā laikā tika aktīvi virzīts. Tas bija 2000. gadu sākums, ja nemaldos. Mums birojā pat ir saglabāts dokuments, kur ir izstrādāti izcenojuma principi. Bet tad dažādu iemeslu dēļ tas tika aizairēts prom pretēji, piemēram, Amerikai, vecajai Eiropai, kur šis jautājums ir sakārtots. Tā ir mūsu atbildība par to atkal sākt runāt.

Aleksandra: LAIDA – jaunā Latvijas dizaina arodbiedrība – ir gatava virzīt uz priekšu jautājumu, cik maksā dizainera pakalpojums, lai to sakārtotu oficiāli. Kustība ir sākusies, un ir cerība, ka beidzot nebūs vairs tā, kā līdz šim, kad dizaineriem pasākumos klusi jāsačukstas: cik tu prasi un – cik tu?

Saruna pievirzījusies tam, ka varam atklāt kārtis: cik tad maksā interjera dizaina izstrāde pie jums?

Jeļena: Tas ir jautājums, ko klients prasa, vēl nepārkāpis slieksni, bet tas nav vienkārši atbildams, jo ir dažādi faktori, kas cenu ietekmē, piemēram, cik kvadrātmetru liels ir projekts, vai tas ietvers tālāku autoruzraudzību. Skaidrs, ka par 2000 m2 biroju vai 70 m2 dzīvokli dizainera darba cena par kvadrātmetru atšķirsies.

Aleksandra: Vienojamies par konkrētu piemēru – 100 m2 dzīvoklis.

Jeļena: Mēs cenšamies tagad celt cenas un prasīt ne mazāk par simt eiro kvadrātmetrā un uz augšu. Un tad vēl ir atsevišķa komplektācija ar autoruzraudzību.

Inese: Es uzskatu, ka dizainers nedrīkst prasīt zemāk par simtu, jo tas ir milzu darbs, īpaši, ja piedāvā pilnu servisu. Mūsu cena ir no 100 līdz 150 – atkarībā no projekta un tā sarežģītības.

Agnes: Es arī esmu pacēlusi cenu, saprotot, ka mana bija tāda pati kā cilvēkiem, kas tikko ienāk profesijā, lai gan esmu industrijā jau vairāk nekā 20 gadu un esmu veidojusi ļoti sarežģītus projektus. Tagad prasu 150 eiro kvadrātmetrā, ja tas ir dzīvoklis līdz simt kvadrātmetriem. Protams, ja tā ir piecsimt kvadrātmetru liela māja, kur ir tāds pats telpu skaits kā simts kvadrātmetru dzīvoklī, tad cena būs ievērojami mazāka, jo ietver līdzīgu rasējumu un mēbeļu skaitu.

Aleksandra: Reini, tev ir vislielākais ofiss no tiem, kas sēž pie šī galda. Kādas ir jūsu cenas?

Reinis: Mani tas aizvien mulsina pēc visiem šiem padsmit gadiem profesijā: kvadrātmetra cena – tas ir imaginārs skaitlis. Mēs rēķinām procentus no būvniecības budžeta. Sākumā komandā skatāmies, cik mums šis projekts varētu paņemt laika un cik cilvēku ar to strādās katrā fāzē. Tā es aprēķinu stundu daudzumu, sareizinu ar attiecīgo likmi. Un tad var iegūt to slaveno eiro kvadrātmetrā – mums tas ir 120. Ja lētāk – tad tas var būt daļēji detalizēts interjera koncepts.

Aleksandra: Jūs visi saucat simt un uz augšu. Bet es labi zinu, ka tirgū ir arī 50, pat 35 eiro par kvadrātmetru.

Agnes: Varbūt klientam ir mazbudžeta neliels projekts, kur nav plānoti dārgi zīmoli. Vai dizaineram tas ir trešais projekts dzīvē. Mans pirmais honorārs par dzīvokli, ko taisīju savai paziņai un kas jau uzreiz tika nopublicēts vadošā žurnālā, bija astoņsimt eiro.

Inese: Man par pirmo projektu pat nebija honorārs, restorānu uzsauca.

Agnes: Tagad es maksāju 30 eiro kvadrātmetrā savam 3D māksliniekam.

Reinis: Mums arī ir projekti par tādām summām. Vienkārši, ja tie ir 50 eiro, tad uzreiz ir jautājums, ko tas ietver. Mūsu gadījumā tur būs ļoti labs mūdbords, apjomu tabula – cik parketu vajadzēs, cik krāsas, bet nebūs 3D skices un specifikācijas, nebūs neviena notinuma.

Aleksandra: Un kādas cenas ir konsultācijai?

Agnes: Mana vienreizēja konsultācija maksā 500 eiro, stundā – parasti 250. Ko klients saņem? Konsultācijā es dalos ar savām zināšanām un idejām, var pat jau kāda gatava ideja sarunas gaitā tikt izstrādāta. Izstāstu, kur vislabāk iet, lai atrastu vienu vai otru lietu, varu ieteikt piegādātājus, iedot kontaktus, piemēram, meistariem utt.

Vēl nenoskaidrojām, ko ietver autoruzraudzība un kādas tai ir cenas.

Agnes: Autoruzraudzība nozīmē – tev visu laiku ir jāseko līdzi projekta gaitai. Ja klienti to nav pasūtījuši, jārēķinās, ka pašiem būs jāvelta laiks, piemēram, kad galdnieki ierodas veikt mēbeļu instalāciju. Tas ir nedēļām ilgs process, kad jākontrolē kvalitāte un atbilstība projektam.

Jeļena: Tad viņi paši iet ar rasējumiem uz stroiku. Protams, ja rodas neparedzētas situācijas, arhitektam vai dizaineram ir pienākums projektu koriģēt atbilstoši tai. Bet kopumā – ja par autoruzraudzību nav vienošanās, tad mēs par projekta likteni vairs neko nezinām.

Daudzi grib uz šī rēķina ietaupīt?

Jeļena: Ļoti daudzi. Bet mēs sakām – varam garantēt, ka tā būs perfekta realizācija, ja ņemat pilno komplektu. Ja nav plānota autoruzraudzība, 95 % gadījumu realizācija nebūs tāda, kā plānots, jo klienti paši to nespēj novest līdz gaidītajam rezultātam. Viņi domā, ka spēj, bet godīgi jāpasaka – nespēj. Attiecīgi tu jau zini, ka arī portfolio šis projekts ir norakstīts. Tātad šī pozīcija arī mīnusā – nevarēsi nevienam parādīt. Tāpēc cenai jābūt augstākai, jo projekts var pat palikt uz papīra.

Aleksandra: Un cena autoruzraudzībai ir zemāka vai augstāka?

Agnes: Autoruzraudzība procentuāli ir mazs skaitlis no kopējā. Es neesmu dzirdējusi, ka kāds ņem vairāk par 50 eiro stundā.

Inese: Vai jums ir mēneša maksa par uzraudzību vai stundu likme?

Jeļena: Kā vienojamies ar klientu.

Agnes: Ja tev ir, piemēram, ilgs process, tad ir mēneši, kad nedari neko, un ir mēneši, kad nonstopā esi uz telefona. Maksa par stundu, manuprāt, disciplinē klientus.

Inese: Pastāstīšu, kāpēc pēc daudzu gadu strādāšanas ar samaksu par stundām pieņēmām lēmumu pāriet uz mēnešmaksu. Kad mums bija stundas likme, katru mēnesi klientam, protams, vajag sniegt atskaiti, jo bieži vien tās cenas bija kosmoss. Viņš ierauga – kas tie par 5000 eiro? Klients nezina, uz cik zvaniem esmu atbildējusi un cik reižu bijusi objektā. Tad mēs viņam sūtām aprakstu. Bet kas pasūtītājiem nepatīk – tā ir neziņa, ar kādu summu nākammēnes jārēķinās.

Vidēji mēnesī mēs prasām 1500 eiro plus PVN. Ja ir elementārs, vienkāršs dzīvoklis jaunajā projektā – tad mazāk. Izrunājam, cik ilga būs realizācija, – trīs, četri mēneši, varbūt pusgads. Un ticiet man, viņi vairs neprasa atskaites, man nav jātērē tam laiks. Un viņi arī saprot, cik es viņiem izmaksāšu. Un, runājot par to, ko Agnes minēja, ka vienu mēnesi viņš tev zvana bez apstājas, otru ir klusums – tā mēs arī izlīdzinām to cenu.

Reinis: Mums ir dažnedažāda pieredze, sākot ar stundas likmi. Es vienmēr klientiem saku, ka tas ir visgodīgākais variants gan pret jums, gan pret mums. Tāpēc, ka jūs nevienu centu nepārmaksāsiet un mēs savukārt saņemsim precīzi par tām visām stundām, minūtēm, ko veltīsim. Jā, ir bijušas arī fiksētas likmes mēnesim. Un tad mums ir vēl kombinēta versija, kas strādā labi: fiksēta maksa autoruzraudzībai, 1200 eiro mēnesī, un… mēs vienojamies, ka katru nedēļu mums ir tikšanās objektā, un tas aizņems tik un tik laika. Bet, ja ir kādas izmaiņas, kas ir jāzīmē papildus, piemēram, izmēri nesakrīt, materiāli nav pieejami, tas viss ir ofisa darbs, kas ir ietverts stundas likmēs. Šis modelis strādā ļoti labi.

Kā mūsu dizaineru cenas izskatās uz pasaules fona – zemas vai līdzvērtīgas?

Aleksandra: Mans vīrs ir interjera arhitekts, iepriekš strādājis Londonā, un viņam arī šobrīd ir projekti ārzemēs. Nav tā, ka izcenojums ļoti atšķirtos no mūsējā.

Agnes: Salīdzinot ar Franciju, nav atšķirības. Viņiem ir procents no kopējās summas.

Inese: Es varu dalīties ar savu pieredzi par Berlīni. Man tur ir projekts ar vāciešiem, un, kad viņi ieraudzīja mūsu cenas, acis bija lielas – nedomājot apstiprināja.

Aleksandra: Tad tu sāc domāt – par maz paprasīju.

Inese: Protams!

Agnes: Un cik tu prasīji?

Inese: 120 eiro kvadrātmetrā.

Reinis: Man ir bijis līdzīgi ar Šveici.

Inese: Es pēc tam izpētīju – Vācijā cenas ir divreiz augstākas. Es daudz šobrīd pētu ārvalstu tirgu. Man ir ārzemju klienti, un viņiem viss ir atrunāts.

Nupat biju Ņujorkā, mēs atvērām uzņēmumu arī tur. Varu tagad ar lepnumu teikt, mums tur ir sadarbības partneri, meklēsim pirmos klientus. Bet, lai izpētītu lauku, es veicu testu.

Izliekoties par potenciālu klientu, uzrunāju vairākas kompānijas un satikos ar trim.

Ļoti interesanta pieredze, divi bija no Soho, trešais bija Midtaunā, kas ir kā Ņujorkas klusais centrs. Soho cenas, pārrēķinot mūsu mērvienībās, ir 120 eiro par kvadrātmetru un uz augšu. Bet tas ir tikai par projektu. Visdārgākā ir tieši realizācija – autoruzraudzība. Midtaunā viss sākas no 200 eiro kvadrātmetrā.

Agnes: Protams, visloģiskākais variants, kāds ir izplatīts daudzviet pasaulē, bet to grūti pieņemt mūsu cilvēkiem, ir ņemt procentu no projekta kopējās tāmes. Un tad tu arī sagādā klientam caur saviem piegādātājiem visus produktus, iedod labākās cenas, kuras viņi nevarētu dabūt, ja paši ietu pie izplatītāja.

Aleksandra: Bet – ja budžetu nezini?

Agnes: Man tas ir pirmais jautājums. Es nesāku neko darīt, kamēr nezinu budžetu.

Inese: Man klienti nekad nesaka budžetu.

Agnes: Labi, nesaka, bet viņš tev parāda kaut kādas references, kādā stilā grib, un tu jau aptuveni vari sarēķināt, cik tas būs. Protams, ir megamiljonāri, kur budžets var būt unlimited. Bet, ja mēs runājam par mūsu vidējo klientu, kā viņam var nebūt budžeta?

Aleksandra: Viņš nezina.

Agnes: Tad es viņam pateikšu. Ja gribat tāda līmeņa interjeru ar šāda līmeņa produktiem – tas maksā 2000 eiro kvadrātmetrā. Iedomājies, tu aizej pie stilista, viņš tevi aizved uz Pradu, kur lētākā lieta maksā 3500, bet tev viss budžets ir 2000. Ļoti vienkārši klientam var aprēķināt aptuveno cenu, iekļaujot visu – apdares materiālus, durvis, gaismu, virtuvi, mēbeles, bet ne darbu. Skaitlis beigās ir 2000– 2200 par kvadrātmetru, 1500 – ja ietaupīsi par kaut ko. Un tad mēs saprotam, līdzībās runājot, uz ko ejam – vai tas būs Dior, MaxMara, Massimo Dutti vai H&M.

Virtuve, piemēram, ir kā mašīna. Vai tu gribi Porsche vai Toyota? Klientam taču ir jāspēj atbildēt uz šo jautājumu. Viņš nevar vienkārši pateikt – nezinu. Tāpēc skaidrība par budžetu – tas ir jautājums Nr. 1, jo mans uzdevums ir jūsu ieguldīto naudu izmantot vislabākajā iespējamajā veidā.

Jeļena: Bieži valda stereotips – ja pateiks budžetu, tad dizaineri to tērēs maksimāli, kas nav patiesība.

Kādas Latvijā augstākās dizaineru cenas ir dzirdētas?

Jeļena: 300–400 eiro.

Agnes: 400.

Ja dizainers kļūst par zīmolu, vai jāmaksā vairāk?

Inese: Šī ir tēma, par kuru pēdējo mēnesi katru dienu domāju. Gribu, lai nākotnē mums plus mīnus ir vienādas cenas. Bet tajā pašā laikā, ja dizainers uzskata, ka viņš ir zvaigzne, var likt tādu cenu, kādu grib. Ja tu vēlies tikai 2–3 kvalitatīvus klientus gadā, bet tādus uh, par piecsimt eiro kvadrātmetrā, tad liec tādu cenu. Vienīgais – nodrošini arī kvalitāti.

Aleksandra: Agnes, tu arī esi zīmols.

Agnes: Jā, esmu zīmols, bet diemžēl vēl neesmu satikusi klientus, kuri ir ar mieru maksāt 500 eiro. Ir dizaineri, kas ir mākslinieki, kuriem ir atpazīstams savs rokraksts. Pie tādiem klienti ar savām bildītēm nenāk.

Aleksandra: Iztēlojies, atnāk un pasaka: Agnes, es esmu redzējis, ko tu dari, dievinu, uztaisi man dzīvokli, kā vēlies, es zinu, ka man patiks! Tā ir bijis?

Agnes: Man ir 90 % tādu pasūtītāju, pat 99 %. Es uzskatu un vienmēr atklāti saku klientiem: jūs nākat pie manis, lai paceltu savu līmeni, ja es taisītu jūsu redzējumā, tad neesmu jums vajadzīga.

Aleksandra: Rezumējot jāatzīst, ka es biju gaidījusi asākas diskusijas par naudas jautājumiem, jūs visi te esat uz viena viļņa.

Reinis: Manuprāt, ir ļoti svarīgi turpināt mums savā komūnā dalīties ar secinājumiem no šīs diskusijas.

Agnes: Jo mēs neesam konkurenti, mēs esam kolēģi.

Aleksandra: Bet varbūt tad ir jāapņemas savās mājaslapās ielikt cenas?

Reinis: Es par to esmu domājis. Un tas būtu forši, jo tad mēs netērējam viens otra laiku.