Vai tev draud «smadzeņu puve»? «TikTok» bezmērķīgās skrollēšanas ietekme uz cilvēka prātu

Konsultē Līna Sarma, Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra (HPC) vadītāja, Riga Tech Girls valdes locekle

Domājot par vides piesārņojumu, daudziem prātā nāk izteiksmīgas ainas ar atkritumu kalniem izgāztuvē, plastmasas pudeļu nosētu pludmali, polietilēna maisiņu lauku okeānā vai upi, kuras ūdens nu jau līdzinās tumīgai vircai. Tomēr piesārņojums neveidojas tikai no iepakojuma, apģērbu un apavu lēruma, ķimikālijām vai lauksaimniecības radītajiem subproduktiem vien. To veicina arī bilžu krāšana telefonā, Netflix straumēšana, koncerta filmēšana un mazās elektronikas šopings melnajās piektdienās.

Digitālo piesārņojumu var izdalīt trijās atsevišķās kategorijās: elektronikas piesārņojums, digitālais piesārņojums un psiholoģiskais piesārņojums, ko rada pārmērīga sociālo tīklu un interneta patērēšana. Katra no šīm kategorijām pasaulei nes atšķirīgu postu, kas sagandē ne tikai vidi, bet arī pašu sabiedrību.

Nekas nekur nepazūd

Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, 2022. gadā pasaulē tika radīti 62 miljoni tonnu elektronisko preču atkritumu.

Tie ir izmesti datori, telefoni, sadzīves tehnika, austiņas, lādētāji, vadiņi, akumulatori… Tikai 22,3 % no šī kvantuma tika pārstrādāti.

«Fiziskie elektronikas atkritumi nekur nepazūd. Tas viss tepat uz planētas vien paliek – mēs, cilvēki, vēl neesam izdomājuši efektīvu veidu, kā to visu pārstrādāt, līdz ar to telefons, kuru izmet vai pat aizved uz veikalu it kā pārstrādei, realitātē nekur nepazūd, jo to nevar sadalīt pilnībā,» stāsta RTU HPC vadītāja Līna Sarma.

«Ir detaļas un materiāli, kurus var pārstrādāt, bet dažas lietas vai nu vienkārši nevar, vai to darīt ir pārāk dārgi, tāpēc visu lieko mēdz aizvest uz kādu trešās pasaules valsti un tur izmest.»

Zīmīgi, ka arī pats elektronikas pārstrādes process nav sevišķi draudzīgs videi, īpaši, ja to dara pavirši. Savukārt, atbrīvojoties no elektronikas, piemēram, dedzinot vai izmetot dabiskajās ūdenstilpēs, tiek nodarīts jau būtisks kaitējums ekoloģijai. Elektroniskie atkritumi ir pieskaitāmi pie bīstamajiem atkritumiem, jo no tiem vidē var nokļūt tādas cilvēkam kaitīgas vielas kā svins, dzīvsudrabs un dioksīni. Savukārt digitālā piesārņojuma neredzamā puse ir datu piesārņojums, kurā vairāk vai mazāk līdzvainīgs ir jebkurš mūsdienu cilvēks, kas savā ikdienā patērē datus un internetu.

Ar mākslīgā intelekta aizvien biežāku lietošanu piesārņojums kļuvis vēl iespaidīgāks.

«Viens no lielākajiem piesārņojuma radītājiem te ir elektrības patēriņš, un elektrību mēs visi izmantojam, ražojot jebkādu digitālo saturu, jo tas viss galu galā vēlāk glabājas milzīgos datu centros. Viss, ko mēs saglabājam savās ierīcēs, kaut kur patiesībā stāv un patērē elektrību. Jebkura mūsu bilde, video, uzrakstītā doma, izveidotā dubultbilde, katrs ekrānšāviņš – tas viss tērē elektrību, » uzsver Līna Sarma.

Algoritmi un smadzeņu puve

Digitālajam piesārņojumam ir ietekme arī uz sabiedrības un cilvēka psiholoģiju – ir runa par piesārņojumu, kas rodas no nevajadzīgiem, liekiem datiem, un arī lieku informāciju. Tie var būt spami, dezinformācija, arī jebkāds bezmērķīgs vai, tieši otrādi, apzināti ietekmējošs saturs, kas sajauc galvu ar nepatiesu informāciju.

«Digitālais piesārņojums prātiem mūsdienās kļuvis par sāpīgu jautājumu. Īpaši tas attiecas uz jauniem cilvēkiem, kuri interneta sakarā neprot izmantot kritisko domāšanu,» norāda Sarma, īpaši izceļot šā brīža populārākos sociālos tīklus. Proti, saturs, kurš tiek ievietots tādās vietnēs kā TikTok, Instagram Reels vai YouTube Shorts, netiek regulēts, un jaunieši to var skatīties nekontrolēti, stundām ilgi.

Turklāt, kā zināms, vietņu viltīgais algoritms katru nākamo video piemeklē līdzīgu iepriekš skatītajiem, tādēļ agri vai vēlu lietotājs nonāk tādā kā informatīvajā bezdibenī.

«Tas ir ļoti bīstami, sevišķi pusaudžiem, kam šajā vecumā vēl nav izveidojusies sava vērtību sistēma. Tas nozīmē, ka tieši internets jaunajam cilvēkam formē viņa skatījumu uz pasauli, un šī iemesla dēļ daudzi jaunieši sāk domāt galējībās vienā vai otrā virzienā. Jau tagad mēs redzam, ka jaunajiem cilvēkiem pazeminās pašvērtējums, zūd komunikācijas prasmes. Pastāv korelācija starp laiku, kopš parādījās Instagram, un beidzamajā desmitgadē augošo depresijas līmeni. Tas parāda, cik ļoti mēs neesam pieraduši pie sociālajiem tīkliem. Un arī neesam izveidojuši formātu, kā tikt ar tiem galā,» norāda Sarma.

Zinātnieki 2025. gadā apstiprināja terminu smadzeņu puve, ar kuru apzīmē uzmanības deficīta, hiperaktivitātes un cita veida psihiskus traucējumus, kas rodas no pārlieku bieža un ilgstoša zemas kvalitātes satura patērēšanas internetā. Nu jau vairākas pasaules vadošās garīgās veselības organizācijas apgalvo, ka bezmērķīga TikTok skrollēšana ar laiku rada garīgo nogurumu, emociju notrulināšanos, produktivitātes zudumu un beigu beigās veicina sliktu pašvērtējumu un depresijas risku.

Tāpat psiholoģisks kaitēklis var būt arī mākslīgais intelekts.

Lai arī ikdienā tas var būt labs palīgs, piemēram, atrodot zupas recepti, pamācot, kā nomainīt spuldzīti automašīnai vai atjaunināt iestatījumus televizoram, vairākums cilvēku mākslīgā intelekta lomu tomēr ir pārpratuši un mēdz to izmantot kā sarunas biedru, psihologu, ārstu vai pediatru.

«Mākslīgo intelektu ir vērts iemācīties lietot, jo tas patiešām var padarīt dzīvi vieglāku, bet vienlaikus ir jāpatur prātā, ka ne viss, ko tas raksta, ir pilnīga taisnība. Daļu informācijas tas ņem no forumiem un blogiem, un tur ne viss atbilst patiesībai. Ikvienam, kurš mākslīgajam intelektam prasa padomu vai viedokli, vienmēr iesaku atbildi kritiski izvērtēt,» aicina Līna, piebilstot, ka mākslīgajam intelektam nekad nevajadzētu uzticēties personīgos jautājumos, sevišķi, ja tas ir saistīts ar veselību un bērniem.

«Tas noteikti ir jāatstāj savā un speciālistu pārziņā. Mākslīgais intelekts neaizstāj medicīnas speciālistus un ārstus.»

Vieta, kur glabājas visa tava dzīve

Vietas, kuras glabā mūsu Instagram galerijas, nodrošina mākoņservisus un visas iecienītās filmu un seriālu … straumēšanas vietnes, saglabā visus YouTube publicētos video un uztur mājaslapas, sauc par datu centriem. Ārēji tas ir milzīgs ēku komplekss, kas varētu aizņemt pat vairākus futbola laukumus.

Savukārt iekšpusē darbojas rindās sarindoti lieli serveru skapji, kas uzglabā, apstrādā un pārvalda visus datus, kuri nonāk internetā. Šie serveri bez apstājas strādā cauru diennakti, visa gada garumā. Visi superdatori nemitīgi ir pieslēgti elektrībai, turklāt tehnoloģiju uzņēmumi pat tos nodrošina ar autonomu elektroapgādi, lai visi procesi ritētu bez liekām pauzēm arī situācijās, kad kādu iemeslu dēļ pazūd elektrība.

Svarīgi piebilst, ka serveri nemitīgi jādzesē (šobrīd visbiežāk ar gaisu vai šķidrumu), lai superdatori nepārkarstu. Šim priekam ik minūti tiek tērēti milzīgi dabas resursi, piemēram, vidējs Google datu centrs vienas dienas laikā iztērē 1 700 000 litrus ūdens. Starp citu, aptuveni 40 % no visas datu centru patērētās elektroenerģijas tiek izmantoti tikai dzesēšanai vien.

Kā norāda Līna Sarma, datu centru kopējais enerģijas patēriņš pasaulē veido 1,5 % no visas saražotās elektroenerģijas.

Eiropā un arī Latvijā, kā jau attīstītās valstīs, tas sasniedz gandrīz 3 %, bet ASV jau ir 4 %, un domājams, ka 2026. gadā mākslīgā intelekta dēļ tie būs pat 6 % no kopējās saražotās elektroenerģijas.

«Mēs gan varam priecāties, ka Eiropas Savienībā ir regulas, kuras paredz, ka visiem datu centriem, kas tiek būvēti ar Eiropas Savienības atbalstu, ir jābūt maksimāli videi draudzīgiem. Tas nozīmē, ka to radīto izmešu līmenim jātuvojas nullei, tādēļ Eiropas datu centriem tiek izmantoti atjaunojamās enerģijas ieguves veidi, bet siltums, ko rada datu centri, pēc tam tiek izmantots. Labs piemērs ir superdatu centrs Somijā, kas saražoto siltumu tālāk sūta uz tuvējo pilsētu, lai to izmantotu apkurei. Ideālā variantā datu centri tiek būvēti vietās, kur ir auksts, piemēram, Islandē, Norvēģijā, jo tur dzesēšana ir vieglāka un elektroenerģijas patēriņš – mazāks,» stāsta Līna.

Diemžēl pasaulē netrūkst sliktu piemēru – visai iespaidīgi datu centri ir uzcelti tādās klimatiski karstās vietās kā Singapūra, Malaizija, Saūda Arābija, Kalifornija. Amerikas Apkures, saldēšanas un gaisa kondicionēšanas inženieru biedrība (ASHRAE) ir noteikusi, ka datu centriem ieteicamākā gaisa temperatūra ir no 18 līdz 27 grādi, tomēr netrūkst ietekmīgu tehnoloģiju uzņēmumu, kuri šo ieteikumu klaji ignorē.

Bezpeļņas tehnoloģiju izdevuma Rest of World 2025. gada pētījumā noskaidrots, ka 7000 no visiem šobrīd esošajiem 8808 pasaules datu centriem atrodas siltā klimatiskajā zonā. Savukārt 600 datu centri ir uzbūvēti vietās, kur gada vidējā temperatūra pat pārsniedz 27 oC. Tas nozīmē, ka šeit datu centru serveru dzesēšana nemitīgi darbojas ar pastiprinātu jaudu un tiek patērēts milzīgs daudzums ūdens un attiecīgi elektrības.

Komikss, muļķīgs jautājums vai filmu maratons – kas planētai izmaksā visdārgāk?

Skaidrs, ka ikviens mūsdienu iedzīvotājs ar viedtālruni, gudro televizoru un datoru kaut kādā mērā iesaistās ultramoderno datu centru darbināšanā. Tas ir neizbēgami, tāda ir mūsdienu realitāte. Taču ne visas mūsu darbības internetā patērē vienlīdz lielus fiziskus resursus. Izrādās, tekstuālas lietas, piemēram, viens jautājums mākslīgajam intelektam, vienmēr tērēs mazāk elektrības un ūdens, nekā ja tam palūgsi uzģenerēt bildi vai pat video. Teksts vienmēr būs vieglāk apstrādājams, saglabātās īsziņas telefona atmiņā būs vieglākas nekā bildes, savukārt apjoma ziņā vissmagākais ir jebkurš video. Cik tad maksā jautājumi mākslīgajam intelektam?

Kalifornijas Universitātes 2023. gada pētījumā minēts, ka vidēji viena cilvēka uzdotie 20 līdz 50 jautājumi patērē aptuveni 0,5 litrus ūdens (kā jau minēts, ūdens patēriņš datu centriem var atšķirties atkarībā no klimata zonas).

Tomēr planētai viskaitnieciskākā un resursus rijīgākā nodarbe internetā ir video jeb filmu straumēšana.

«Būtībā no visām digitālajām lietām, kuras patērējam ikdienā, straumēšanas servisi datu centriem liek strādāt vissmagāk. Liela nozīme ir arī video kvalitātei, kādā skatāmies filmas vai seriālus. Filma 4K kvalitātē patērēs daudz vairāk datu un veidos daudz lielāku digitālo piesārņojumu, nekā ja skatīsies filmas sliktākā kvalitātē,» uzsver tehnoloģiju speciāliste Līna Sarma.

Kā es varu samazināt savu digitālā piesārņojuma pēdu?

• Pārskati savu telefonu vai datoru un izdzēs lieko! Jā, izrakties cauri vairākiem gigabaitiem bilžu un video var prasīt pat daudzas stundas, taču šādi būs trāpīts diviem zaķiem ar vienu šāvienu. Pirmkārt, atbrīvosi vietu savās ierīcēs, otrkārt – kaut pavisam nedaudz, tomēr atslogosi darbu datu centriem.
• Pirms jautā – padomā! Saprotams, ir jautri pieprasīt mākslīgajam internetam uzģenerēt smieklīgas bildītes un komiksus, taču apdomā, vai tas tiešām ir nepieciešams.
• Nosaki sociālo tīklu limitus sev un bērniem, sevišķi pusaudžiem! Neļauj smadzeņu puvei skart tevi un tavus tuvos, tādēļ uzmani, vai sociālo tīklu bezmērķīga lietošana tuviniekiem jau neaizņem vairāk nekā stundu dienā.
• Dienā noskaties vienu filmu vai seriālu! Filmu un seriālu maratonus atstāj īpašām reizēm, bet ikdienā vakara televizora fona skaņu labāk iemaini pret mūziku, grāmatu lasīšanu, galda spēlēm un sarunām.
• Maini paradumus izklaidējoties! Ir vērts padomāt, vai tiešām ir jēga filmēt koncertu un uzņemt pārdesmit vienādas bildes ar grupu vai tomēr labāk pa īstam izbaudīt mirkli. Tas pats attiecas uz neskaitāmajām bildēm veikalu pielaikošanas kabīnēs, foto ar vakariņu šķīvi restorānā, bilžu kvantumu ar suņiem un kaķiem.
• Pirms izmet, salabo! Mūsdienās ir pieņemts, ka, tiklīdz kāda ierīce sāk niķoties, uzreiz pērk jaunu. Tomēr, pirms to dari, aiznes ierīci meistaram. Varbūt pie vainas ir kāds sīks, viegli piemetināms vadiņš? Tas pats attiecas uz telefoniem un datoriem. Turklāt šādi ilgtermiņā krietni ietaupīsi naudu.
• Izvērtē, pirms pērc! Gluži kā ar apģērbu, pirms iegādājies, rūpīgi padomā, vai tiešām tev ir nepieciešama jauna ierīce, jauns robots – putekļsūcējs, elektriskā zobu suka, kārtējā bezvadu tumbiņa, vēl viens viedpulkstenis, lādētājs vai pat vienkārši vadiņš. Katra šī iekār ta ir grūti pārstrādājama, vai to pat nav iespējams pārstrādāt.

Apgāžam mītu Kas kaitīgāks dabai – grāmata vai e-grāmata?

Atbild RTU HPC centra vadītāja Līna Sarma: «Es teiktu, ka Kindle kā ierīce ir kaitīgāka videi nekā žurnāls vai grāmata, sevišķi, ja tā ir avīze. Runājot par literatūru PDF formātā vai digitālo žurnālu, kuru cilvēki patērē ierīcēs, kas tiek lietotas arī darbam, te vides kaitīgums izlīdzinās. Ražošana ir abās pusēs – gan ražojot ierīci, gan žurnālu vai grāmatu. Ielādēt šos digitālos resursus neprasa daudz datu, tādēļ savā ziņā to varētu uzskatīt par videi draudzīgāku lasīšanas veidu – ja vien tas tiek darīts ierīcē, kam ir vairākas funkcijas.»