Šī vairs nav klasiska Sēlijas viensēta… Secē atjaunots simtgadīgs īpašums Toskānas noskaņās

Daugavas kreisajā krastā, netālu no vietas, ko savās bērnības atmiņās Staburaga bērnos tēlaini aprakstījis Valdis, vēsturiskajā Sēlijas novadā atrodas Sece. Savukārt nedaudz ārpus tās – kāda 20. gadsimta sākumā celta viensēta, kurā dzīve sākusies vien dažas desmitgades pēc garstāstā notvertā laika. Lai arī Staburaga klints jau sen dus upes dzelmē, citādi ainava nav daudz mainījusies – tie paši zaļie meži, zilie ūdeņi, pļavas un pakalni. Laukiem kļūstot tukšākiem, daļa apkaimes sētu pamestas aizmirstībā, taču ne šī, kurā ģimene gādīgi saimnieko jau četrās paaudzēs.

2015. gadā arhitekte Andra Šmite uzsāka darbu pie tās atjaunošanas projekta – lēnu, pamatīgu procesu, kas ar būvniecības pabeigšanu un nodošanu ekspluatācijā noslēdzās vien pērn. Viensētu veido trīs ēkas – dzīvojamā māja, kūts un klēts, kas kopā rada klasiski latvisku kompozīciju. Šobrīd kā ģimenes brīvdienu mājas kalpo divas no būvēm, jo pirms daudziem gadiem nodegusī kūts projektā netika atjaunota, taču drupas ir iekonservētas, lai saglabātu vēsturisko sētas veidolu. Tajās ierīkots vīnogu dārzs un autostāvvieta – lai mašīnas būtu paslēptas aiz mūriem un vizuāli netraucētu ainaviskajai noskaņai.

Saglabājot Sēlijai tipiskos ēku apjomus, autore respektējusi vietējo vidi un būvniecības tradīcijas. Tāpat izmantoti reģiona būvkultūrai raksturīgie materiāli. Tieši tā – dolomīts un māls – arhitekte pati dēvē šo projektu, kas šogad pretendē arī uz Latvijas Arhitektūras gada balvu.

Dzīvojamā ēka piedzīvoja kapitālu atjaunošanu.