1. mēģinājums – pļavā. Uz zāles stiebriem ērču dzimta
Man vienmēr bijusi īpaša nepatika, ja pa manu ķermeni rāpo skudras, apkārt džinkst odi, bites un citi lidoņi. Un vēl tās ērces! Bet te, pļavas viducī, kādu brīdi šķiet, ka spēcīgākas par bailēm no kukaiņiem tomēr būs alkas ļauties piedzīvojumam. To izbaudīt esam gatavi mēs abi. Taču, soli pa solim dodoties dziļāk pļavā, mani aizvien vairāk pārņem arī nemiers. Zem svārkiem kutina smilgu gali, un es arvien dzīvāk iztēlojos, kā uz garajiem zāles stiebriem sasēdušās veselas ērču dzimtas, bet ziedu centri kļuvuši visu redzoši un bolās tur, kur nevajag.
«Apstāsimies te!» saka vīrietis, ar kuru esmu precējusies jau astoņpadsmit gadu, un klāj zemē no mašīnas līdzi paņemto pledu.
Bet āda niez, un man gribas kasīties – tā gribas kasīties!































































































































































