Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vecākiem, vecvecākiem un ikvienam, kurš strādā ar bērniem
Filipa Perija ir daudzu grāmatu autore, televīzijas un radio raidījumu vadītāja, kā arī psihoterapeite ar divdesmit gadu stāžu. Grāmatā autore nenosodošā manierē dalās savā personiskajā un profesionālajā pieredzē, palīdzot rast atbildes uz vecākiem aktuāliem jautājumiem. Kā tikt galā ar savām un bērna emocijām? Kā vēsu prātu pieņemt, ka kļūdas ir neizbēgamas, un kā tās risināt? Kā pārraut negatīvos uzvedības modeļus?
Psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande par “Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki (un jūsu bērni priecāsies, ka jūs to izdarījāt)” saka: “Dažas grāmatas izraisa visplašāko emociju gammu – no intereses un iedvesmas līdz smeldzei un pārdomām, kam pa vidu jāsmejas no sirds un dažbrīd jāraud kā bērnam. Šī ir tieši tāda! Es iesaku šo grāmatu izlasīt visiem vecākiem, vecvecākiem un ikvienam, kurš ikdienā strādā ar bērniem.”
Turpiniet lasīt un iepazīstieties ar “Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki (un jūsu bērni priecāsies, ka jūs to izdarījāt)” fragmentu!
Jūtas
Kļūšana par vecākiem mums iemāca, ka cilvēki jūt, pirms vēl spēj domāt, un ka zīdaiņi un bērni ir visvairāk par jūtām nekā jebko citu. Svarīgi, kā atbildat un reaģējat uz bērna emocijām, jo tā ir fundamentāla cilvēcisku būtņu pamatprasība – lielu un mazu, manu un jūsu –, lai mūsu dzīvē nozīmīgie cilvēki ievērotu un saprastu mūsu jūtas.
Zīdainis ir tīras jūtas. Viņš ir jūtu kamoliņš. Lai arī mēs ne vienmēr saprotam visu, ko viņš jūt, un reizēm vajag vairāk laika, lai mazuļa emocijas nomierinātu, tomēr, ieguldot šajās attiecībās darbu no visas sirds, jūs būvējat pamatus sava bērna nākotnes emocionālajai veselībai. Ja viņa jūtas uztverat nopietni jau pirmajos dzīves gados, tad mazulis iemācīsies: tas, kas šķiet slikti, kļūs labāk, īpaši tad, ja savās sajūtās var dalīties ar līdzjūtīgu personu.
Tas, ka reaģējat uz bērna jūtām saudzīgi, mazajam cilvēkam māca veidot veselīgas attiecības ar to, kā viņš jūtas, lai kādas arī emocijas būtu: ekstrēms saniknojums, dusmas, skumjas, apmierinātība, miers, prieks vai dāsnuma augstumi. Tas viss ir labas psihiskās veselības pamatā, un tāpēc šī nodaļa, iespējams, ir vissvarīgākā visā grāmatā.
Mācīties apvaldīt emocijas
Bērna jūtu ignorēšana vai noliegšana var bīstami ietekmēt viņa garīgo veselību nākotnē. Zinu, ka jūs, vecāki, iespējams, pat nenojaušat, ka to darāt tāpēc, ka, jūsuprāt, tā ir vislabāk. Kad pārējie, īpaši mūsu bērni, ir nelaimīgi, mums reizēm gribas noklusēt vai noliegt viņu sarežģītās emocijas; var šķist pieņemami noniecināt, ieteikt, novērst uzmanību vai pat izrāt emocijas no otra, jo nevēlamies, lai cilvēks, ko mīlam, justos nelaimīgs. Būt atvērtam pret bēdām vai niknumu liekas bīstami un rada nemieru – tad prātā iešaujas: ja nu mēs kaut kādā veidā šīs emocijas veicinām?! Tomēr apslāpētās emocijas nekur nepazūd, bet nozūd slēptuvē, kur vairojas un vēlāk mums rada vēl vairāk problēmu. Padomājiet – kad jākliedz visskaļāk? Tad, kad jūs nedzird. Emocijas jāsadzird!
Es negribu, lai jūs justos slikti par to, kā esat reaģējuši uz bērna emocijām pagātnē, tāpēc uzsveru: vitāli svarīgi ir atzīt, uztvert nopietni un apstiprināt jūsu bērna jūtas! Cēlonis pieauguša cilvēka depresijai parasti nav tas, kas notiek viņa dzīvē tagad, bet gan tas, ka bērnībā attiecībās ar vecākiem viņš nav piedzīvojis, ka var tikt nomierināts. Varbūt viņu apsaukāja par jūtelīgu, vai arī viņš vienatnē raudāja, līdz aizmiga, vai arī tika pamests viens ar savu niknumu. Un tad, emocionālo neatbilstību skaitam palielinoties, spēja paciest nepatīkamas vai sāpīgas emocijas arvien samazinās – it kā vieta, kur tās nogrūst, saruktu. Negatīvajam vienkārši nav kur palikt!
Lai kādas būtu mūsu emocijas, tad, kad vecāki mūs atkal un atkal mierina, ir lielāka iespēja, ka jutīsimies optimistiskāki, un tas savukārt samazina uzņēmību pret depresiju vai trauksmi vēlāk dzīvē. Nav garantēta veida, kā izvairīties no mentālās veselības sarežģījumiem, taču instalējiet sevī ticību, ka, lai arī kādas emocijas piedzīvojat, jūs tik un tā pieņems; lai arī cik slikti jūs justos, tas paies.
Iegaumējiet – visi vecāki pieļauj kļūdas, un to atrisināšanai ir lielāka nozīme nekā pašām kļūdām. Ja esat nolēmis, ka labākais veids, kā palīdzēt bērnam, ir izlikties, ka neievērojat, ka viņš ir dusmīgs vai nelaimīgs, neraizējieties – jūs varat mainīt šo reakciju uz bērna emocijām tā, lai viņš justos ievērots un sadzirdēts. Varbūt sākumā šādā veidā atsaukties liksies dīvaini, pat biedējoši, tomēr to viegli pārvērst par ieradumu. Vispirms iedomājieties, kā jūs pats agrāk būtu reaģējis uz bērna emocijām. Pastāv trīs galvenie veidi – un jūsējais var līdzināties tam, kā reaģējat uz savām emocijām. Atkarībā no emocijas vai situācijas izvēle parasti svārstās starp šiem trim variantiem.
Apspiešana
Ja esat apspiedējs, jums ir dabīga tieksme atstumt spēcīgas jūtas. Sastopoties ar tādām, jūs pavēlat: “Kuš!” – vai: “Netaisi traci, nekas taču nav noticis!” – vai: “Esi drosmīgs!” Ja bērna jūtas jums nešķiet svarīgas, sarūk iespēja, ka viņš turpmāk vēlēsies ar jums tajās dalīties, neatkarīgi no tā, vai jūs arī turpmāk tās uzskatīsiet par nenozīmīgām.
Pārmērīga reakcija
Otrs skalas gals: iespējams, ka jūs tik ļoti jūtat līdzi bērnam, ka kļūstat tikpat histērisks kā viņš, raudat kopā ar viņu un jūtaties tā, it kā sāpētu jums. Šo kļūdu viegli pieļaut, piemēram, pirmajās dienās, kad palaižat bērnu uz bērnudārzu, līdz abi pie tā pierodat. Ja šādi pārņemat bērna emocijas, arī tad ir mazāka iespēja, ka viņš vēlēsies dalīties ar jums par to, kā jūtas. Bērnam var likties, ka jūs apgrūtina vai arī ka jūs iebrūkat viņa pasaulē, saplūstot ar viņa emocijām.
Apvaldīšana
Tas nozīmē, ka jūs atpazīstat un pieņemat visas savas jūtas. Ja to spējat, tad tāpat notiks ar bērnu. Jūs emocijas uztverat nopietni, bez pārmērīgas reakcijas un paliekot savaldīgs un optimistisks. Iespējams, ka sakāt: “Ak vai, tu esi bēdīgs! Vai gribi samīļoties? Nu tad nāc pie manis! Tagad es tevi apskaušu, līdz tu jutīsies labāk.”
Ja bērns zina, ka viņu ievērosiet un nomierināsiet, nevis rāsiet, tad ir lielāka iespēja, ka viņš vaļsirdīgi pastāstīs, kas ar viņu notiek.
Tieši šis scenārijs bērnam ir vajadzīgs – lai vecāki būtu kā trauks viņa emocijām. Tas nozīmē, ka esat viņam līdzās, ka zināt un pieņemat to, ko viņš jūt, tomēr bērna emocijas jūs nepārņem. Šis ir viens no padomiem, ko saviem klientiem sniedz psihoterapeiti.
Spēt būt traukam nozīmē pieredzēt bērna dusmas, saprast, kādēļ viņš ir saniknots, un, iespējams, viņa vietā iemeslus nosaukt vārdos, nebūt nosodošam vai dusmīgam. Tas pats attiecas arī uz citām emocijām.
Kad runa ir par to, ar kurām emocijām jūtamies komfortablāk, mēs visi esam atšķirīgi savas bērnības pieredzes dēļ. Tas atkarīgs no tā, kādas asociācijas, mums augot, katrai emocijai piešķīra citi un arī mēs paši. Ģimenē, kur savstarpējie kontakti parasti notiek caur konfliktiem, cilvēks norūdās pret balss paaugstināšanu, pat kliegšanu, un tam var būt asociācijas arī ar mīlestību. Ja ģimenē no konfrontācijām izvairījās, dusmas var likt jums justies ļoti neērti. Ja bērnībā jutāt, ka ar jums manipulē, tad vēlāk varat būt skeptisks vai nedrošs pret siltumu un mīlestību, jo sagaidāt, ka to pavadīs dzēliens.
Uzdevums:
- Vai jūs jūtaties komfortabli par savām emocijām?
Šis uzdevums ir labs, lai sāktu apskatīt jūsu parastās reakcijas uz emocijām gan sevī, gan bērnā. Pa vienai pēc kārtas padomājiet par bailēm, mīlestību, dusmām, sajūsmu, vainas apziņu, skumjām un prieku. Ar kurām emocijām jūs jūtaties komfortablāk? Kuras jums liek justies mazāk ērti? Ar kurām jums sevī ir visvieglāk tikt galā? Un kā ar gadījumiem, kad tās veltītas jums vai kad tās piedzīvojat citos cilvēkos?
Mums vajadzīgas emocijas, arī neērtās. Iztēlojieties tās kā brīdinājuma signālus vadības panelī! Jūsu reakcijai uz mirgojošo signāllampiņu, kas norāda uz tukšu degvielas tvertni, nevajadzētu būt rīcībai – izskrūvēt spuldzīti, lai tā nemirgo, bet gan sniegt mašīnai to, kas nepieciešams, lai tā darbotos labāk. Tas pats attiecas uz emocijām. No tām nav jāizvairās vai tās jānotrulina, bet gan jāuzklausa un jāizmanto, lai saprastu, kas mums vajadzīgs, lai apzinātos, ko gribam, un, ja pieņemami, censtos to sasniegt.
- Jūtu apstiprināšanas nozīme
Mūsu jūtas piedalās it visā, ko darām, katrā lēmumā, ko pieņemam. Tas, kā tiekam galā ar emocijām, ietekmēs to, kā mūsu bērns pratīs tikt galā ar savējām. Jūtas un instinkti ir cieši saistīti. Noliedzot to, kā bērns jūtas, mēs riskējam notrulināt viņa instinktus, taču tieši tie viņam ļauj justies drošībā. Piemēram, lieliskajā grāmatā “Kā runāt, lai bērni klausītos, un kā klausīties, lai bērni runātu” autores stāsta par meiteni, kura kopā ar draugiem dodas uz baseinu, taču jau drīz atgriežas mājās.
“Kas notika? Kāpēc tu jau esi atpakaļ? Un kur pārējie?” mamma brīnās.
Meita paskaidro, ka baseinā bijis vecāks puika, kurš tēlojis kucēnu un laizījis viņām pēdas. Draugiem tas licies smieklīgi, bet viņa jutusies neomulīgi. Esmu diezgan pārliecināta, ka meitenes draugu vecāki saviem bērniem bija iemācījuši nereaģēt uz noteiktām lietām, sakot: “Neāksties, netaisi traci!” – nevis iedrošinājuši uztvert savas sajūtas nopietni. Ja šī bija tāda situācija, tas varēja apdraudēt meiteņu drošību. Viegli noliegt bērna bailes, teiksim, pagaršot jaunu ēdienu, bet, ja liekam viņam “neākstīties”, nevis nopietni uzklausām, pastāv risks, ka bērns savas sajūtas nepratīs adekvāti novērtēt, un tieši tas var izrādīties bīstami.
“Jēziņ,” jūs, iespējams, domājat, “ir tik grūti darīt visu nepieciešamo, lai bērns būtu drošībā, pabarots un tīrs! It kā ar to nebūtu gana, tagad man vēl arī jājūt kopā ar viņu?!” Lai cik ļoti man riebtos “padomi” un “ieteikumi ērtākai dzīvei”, ja tādi pastāv, tad tas noteikti ir šis – neuzsāciet kauju par to, ko bērns jūt! Ja jūsu žiperis, kuram ir astoņi gadi, paziņo: “Es negribu iet uz skolu!” – jums steigā vai aizņemtam ar saviem darbiem un raizēm viegli var pasprukt: “Tu iesi, un viss!” Ņemiet vērā – bērnam vieglāk sadzirdēt, ja teiksiet: “Tev šobrīd riebjas skola, vai ne?” Šis jautājums atvērs iespēju dialogam, nevis to aizcirtīs.
Ļoti reti bērna jūtas noliegt būtu ātrāk. Piemēram, steidzoties mēs paķeram mazuli un stīvējam viņam mugurā mēteli. Skaidrs, ka bērnam tas nepatīk. Tad mēs pieprasām, lai viņš pats uzvelk mēteli, bet ķipars ietiepjas un to nedara. Nu, re! Labāk būtu bijis uzreiz veltīt laiku, lai bērnu uzklausītu un cienītu viņa jūtas. Tas nozīmē – pabrīdināt, ka pienācis laiks doties ārā, tāpēc jāsaģērbjas, tad vērot, ieklausīties un atstāstīt mazulim, ko viņš jūt. Ja bērns atsakās vilkt mēteli, sakiet: “Es tevi saprotu – tev nepatīk, ja ir karsti, tāpēc tu negribi ģērbties. Labi, uzvilksim mēteli, kad iziesim ārā un tev sāks palikt vēsi.”
Ja no rītiem jūs vienmēr steidzaties, tad, dodoties kaut kur kopā ar bērnu, piecelieties ātrāk, lai būtu laiks viņu uzklausīt, saprast, kā viņš jūtas, un ar cieņu izturēties pret mazā cilvēciņa gausāku tempu. Lūk, tad dzīve jums arvien mazāk atgādinās kaujas lauku!
Psihoterapeites Filipas Perijas grāmatu “Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki (un jūsu bērni priecāsies, ka jūs to izdarījāt)” meklē grāmatnīcās “Jānis Roze”, kā arī citās grāmatu tirdzniecības vietās Latvijā.
