Rīga +6°C 
Mazpilsēta Krievijā, 2022. gada septembris. Ģimene, kas atrodas uz nervu sabrukuma robežas, dzīvo skaistā, bet aukstā savrupmājā ezera krastā. Veiksmīgais uzņēmējs Gļebs māca savam dēlam Serjožam nekad neuzsākt kautiņu, bet nebaidīties saasināt konfliktu, ja tāds tomēr rodas. Pirms Gļebs paspēj formulēt savus noteikumus, viņš cieš divus likteņa triecienus. Pirmkārt, viņa sieva Gaļina slepeni tērzē pa telefonu, melojot par saviem apmeklējumiem kafejnīcā un skaistumkopšanas salonā. Otrkārt, pilsētas mērs pieprasa 14 darbinieku sarakstu, kurus jāmobilizē frontei.
Filmas «Mīnotaurs» paradokss ir tāds, ka ideja pārveidot Kloda Šabrola 1969. gada filmu «Neuzticīgā sieva» («La femme infidèle») radās Andrejam Zvjagincevam vēl pirms 2022. gada. Citiem vārdiem sakot, nevis klasiskā franču filma kļuva par elegantu krievu modernitātes tērpu, bet gan tieši modernitāte tai piešķīra jaunas nozīmes. Šabrola filmā nosaukumā deklarētā laulības neuzticība lika buržuāziskajai ģimenei noticēt, ka patiesi laimīgi kopā var būt tikai nozieguma līdzdalībnieki. Mazāk provokatīvajā, bet jutekliskākā Holivudas versijā ar Daienu Leinu un Ričardu Gīru galvenajās lomās pāris beigās nonāca burtiskā krustcelēs, kur luksofors viņiem lika vērsties policijas iecirknī un padoties likumsargiem: amerikāņu sapnis netic noziegumam bez soda. Krievu interpretācija – un filma, neskatoties uz režisora aizbraukšanu un filmēšanu Latvijā, neapšaubāmi ir daļa no krievu kultūras – neizbēgami piešķir filmai «Neuzticīgā sieva» jaunas nozīmes. «Mīnotaurs» ir stāsts par līdzatkarību un savstarpēju aizvainojumu.
Veidots pēc «MK Productions» un «CG Cinema» studiju materiāliem.
«Pēc filmas «Nemīlestība» pabeigšanas 2017. gadā sāku meklēt materiālu savai nākamajai filmai un nolēmu izmēģināt spēkus kāda darba ekranizācijā» stāsta filmas «Mīnotaurs» režisors Andrejs Zvjagincevs. «Noskatījos garu sarakstu ar nozīmīgām 20. gadsimta 60. un 70. gadu franču filmām, ko man bija sagatavojis kāds franču draugs, un izvēlējos tieši šo Šabrola filmu, iecerot to pielāgot Krievijas kontekstam. Šabrola filmas galvenais dzinējspēks, ap kuru risinās sižets, ir slepkavība. Jau pašā pirmajā ainā redzam, ka galvenajam varonim ir pamatotas aizdomas par sievas neuzticību. Viņa uzvedības un reakciju vērojums kļūst par viņa pārdomu centrālo objektu, un šī procesa kulminācija ir galvenais notikums. Tieši tā – atbrīvojoties no liekām detaļām – mūsu acu priekšā risinās šis kriminālais stāsts. Man un manam līdzautoram Simonam Ļašenko nācās izdomāt, kādu uzņēmumu šis vīrietis vada un kādi varētu būt ar to saistītie riski vai problēmas. Atbildi mums sniedza pati dzīve. 2022. gada rudenī Krievijā tika izsludināta mobilizācija. Šis notikums radikāli mainīja krievu dzīvi. Masveida iedzīvotāju – jo īpaši jaunu vīriešu – aizbraukšana no valsts pēkšņi kļuva par drūmu fonu tā laika notikumiem. Turklāt Krievijas valdība ieviesa pretpasākumus pret cilvēku izceļošanu. Tas viss ietekmēja nākamo pavērsienu, kas lika sašūpoties mūsu varoņa Gļeba Morozova morālajai izvēlei».
Tas izklausās ļoti vienkārši, bet tas ir tikai tāpēc, ka Zvjagincevs paliek uzticīgs tiešām metaforām. No uzņēmēja Gļeba tiek gaidīts 14 vārdu saraksts — tieši tik, cik Minotaurs pieprasīja no atēniešiem. 2022. gada vasarā iedeguši ierēdņi atpūšas Veronā, pilsētā, kur piepildās Šekspīra patiesība: «Vētrainām baudām ir vētrainas beigas». Viens no varoņiem galu galā lidos uz Krētu, mītiskā Minotaura dzimšanas vietu. Un Mihaila Kričmana operatora kamera arvien apsēstāk norādīs uz laika zīmēm: uzlīmēm uz automašīnām, vilcieniem, kas pārvadā militāro aprīkojumu, un armijā iesaukšanas paziņojumiem.
«Sākot ar filmu «Leviatāns», piekritīšu, ka manas filmas ir kļuvušas par daļu no konkrēta politiska konteksta, jo politika ir ienākusi mūsu dzīvēs, un no tās nav iespējams norobežoties» atzīst Andrejs Zvjagincevs. «Un, tā kā nav iespējams to neredzēt, politika kļūst par daļu no darbiem, ko radi. Mūsdienu Krievijā cilvēki ir apātiski un atrodas cenzūras jūgā; viņi baidās un ir apmulsuši, sociālie tīkli darbojas arvien sliktāk – cīņa pret progresu rit pilnā sparā, tāpat kā darbojas propagandas mašinērija. Visi cenšas aizvērt acis, jo katra pagājusī diena tikai palielina parādu patiesībai, un ieskatīties tai acīs kļūst arvien biedējošāk – Krievija tagad izskatās pēc briesmoņa. Eiropas civilizācija balstās uz trim pīlāriem: saprātu (seno grieķu logos), taisnīgumu (romiešu tiesības) un kristīgo žēlsirdību. Kad mūsu priekšstati par saprātu un taisnīgumu mainās mūsu acu priekšā un kad jauni noteikumi mūs ved tieši uz sabrukumu, mums jāatceras par žēlsirdību un mīlestību.
Mēs domājām, ka esam iegājuši 21. gadsimtā, nesot līdzi smago divu pasaules karu pieredzes nastu. Mums šķita, ka katastrofa, kas bija pārņēmusi 20. gadsimtu, uz visiem laikiem pasargās mūs no jauniem kariem un ka cilvēce no tās ir guvusi humānas mācības uz visiem laikiem. Taču mēs redzam, ka ar lielām pūlēm izveidotie pamati tiek sistemātiski grauti: demokrātija piedzīvo krīzi, starptautiskās organizācijas ir vājas, starptautiskās tiesības tiek ignorētas un virsroku gūst stiprākā tiesības. Iepriekšējā pasaule ir sabrukusi, spēles noteikumi ir pilnībā mainījušies, un, protams, tikai retais zina, kā rīkoties šādos apstākļos».
Dramatiskais trilleris «Mīnotaurs» - kinoteātros no 16. oktobra.
Par filmu: Augsta līmeņa vadītāja rūpīgi kontrolētā dzīve sāk brukt, kad profesionālas krīzes, globāls haoss un laulības pārkāpums saplūst vienkopus, tuvinot viņu bīstamam lūzuma punktam.
Lomās: Dmitrijs Mazurovs, Irisa Ļebedeva, Arturs Smoļaninovs, Boriss Kudrins, Varvara Šmikova
Režisors: Andrejs Zvjagincevs
