Rīga +7°C 
«Kad man bija četrdesmit gadu dzimšanas diena, es teicu: «Man ir četrdesmit, un pie tā mēs arī paliksim!…» Neesmu mēģinājusi izlikties jaunāka, nekā esmu, bet es patiešām ļoti ilgi paliku pie tiem četrdesmit. Arī tagad jūtos, it kā man būtu divdesmit gadu mazāk,» Ievas Stāstiem pirms pieciem gadiem sacīja Māra Svīre. «Svarīga ir nevis tikai sajūta, bet tas, kā cilvēks savu dzīvi organizē. Es nekad sev nedodu kādas atlaides tāpēc, ka esmu veca. (..) Un es nedomāju, ka manā vecumā kaut kas nepienākas un nepieklājas. Nē, manā vecumā pienākas un pieklājas viss! Un es varu visu! Jā, man ir dažas problēmas, nav vairs kā jaunībā, bet nevienam tas nav jāzina. Tās ir tikai manas problēmas, par tām es nerunāju,» pauda rakstniece.
«Es esmu bijusi mīlēta sieviete.
Man dzīvē nav bijis daudz vīriešu, bet neviens no viņiem nav varējis tikt no manis vaļā.
Viņi visi mani ir mīlējuši līdz savai pēdējai stundiņai. Tā tas tiešām ir bijis… Vladimirs (Māras vīrs – rakstnieks Vladimirs Kaijaks) teica: «Tu esi man neizsmeļams prieka avots.» Mēs patiešām dzīvojām priecīgi. Ne tā, ka būtu ballējušies un uzdzīvojuši. Ne uz to pusi! Bet mēs katru dienu no sirds izsmējāmies. Mēs fantazējām, bieži vien plānojām pilnīgi neiespējamus notikumus, un viss beidzās ar smiešanos. Iniciatore biju es, un Vladimirs spēlēja pretī. Viņam nebija lielāka prieka, kā mani apcelt. Viņš vienmēr atrada, par ko varētu apcelt, es to neņēmu ļaunā, smējos, un viņš arī smējās.
Vladimirs ar mani lepojās. Viņš ar mani lepojās vairāk nekā ar sevi. Kad iznāca mana grāmata, veselu dienu staigāja pa māju, piespiedis to pie sirds.
Savas grāmatas viņš tā neapmīļoja un nodrukātas nekad nelasīja. Manas gan vienmēr izlasīja, lai gan bija lasījis jau manuskriptu. Es savu nodrukātu grāmatu vairs nelasu,» atzinās Māra.
«Mēs ar Vladimiru iepazināmies 1967. gada oktobrī Krimā, Koktebelē, kur bija Rakstnieku savienības jaunrades nams. Lijai (Māras māsa – dzejniece Lija Brīdaka – L. B.) bija iznākusi grāmata, bija nauda, varēja ņemt līdzi ģimeni, un viņa mūs ar mammu un manu dēlu aizveda uz dienvidiem. Oktobris tur bija vēl ļoti vasarīgs. Manam Mārim tieši tad palika pieci gadi. Dzīvojām pie jūras. Ģimenēm tur bija mazas mājiņas, apmetāmies vienā no kotedžām. Koktebelē bija arī Vladimirs, un Lija mūs iepazīstināja. Es viņu nezināju. Kad satikāmies, nekāda rakstniece vēl nebiju. Es biju žurnāliste, strādāju radio.
Man pie rokas bija bērns, un Vladimiram bez vārdiem par mani viss bija skaidrs. Ar Māra tēvu izšķīros, kad dēlam bija gads un divi mēneši. Koktebelē gājām staigāt pa kalniem, un Vladimirs paņēma mani pie rokas, jo man bija bail no augstuma. Tie bija kādi tūkstoš metri, tomēr man biedējoši. Lijai nebija bail nemaz. Viņa piegāja pie klints malas, pastiepa galvu un paskatījās pār malu. Es drebēdama stāvēju piecus soļus no kraujas un neko lejā neredzēju. Tad Vladimirs paņēma mani pie rokas un pieveda tuvāk. Viņam bija liela, silta un cieta plauksta. Tāda kā darba cilvēka roka. Viņš gan pats sacīja, ka viņam nav liela roka, bet es to izjutu kā lielu, jo bija plata plauksta.
Man nepatīk iet ar vīrieti zem rokas, jo tad es jūtos kā arestēta. Turpretim, kad esmu iekārusies vīrietim elkonī, jūtos kā tāda mēbele, kuru viņš velk līdzi.
Tāpēc visus gadus, kad gājām ar Vladimiru blakus, es turējos viņam pie rokas, un mēs gājām, rokās sadevušies. Bieži vien saņēmu tikai mazo pirkstiņu, un tad viņš teica: «Nelauz taču man pirkstu laukā!…» stāstīja Māra.
«Ģimene man ir ļoti svarīga. Ak Dievs, ko es tagad, kad Vladimira nav, iesāktu, ja man nebūtu ģimenes! Es būtu ļoti vientuļa. Kad bija Vladimirs, ģimene man bija svarīga, bet, godīgi jāsaka, mēs viens otram bijām svarīgāki. Mums pietika vienam ar otru. Ļoti pietika. Mums bija četrdesmit trīs gadi laulībā un trīs gadi pirms tam, par kuriem es teicu: «Trīs gadi, kad tu mani neprecēji…» Vladimirs atbildēja: «Kad tu nemaz negribēji, lai es tevi apprecu.» Tiešām tā arī bija. Viņš ik pa laikam ieminējās, vai es gribētu apprecēties, bet es teicu: «Nē, tas man nav svarīgi!» Protams, ka gribēju! Bet, ja sieviete teiktu, ka grib, kurš tad viņu precēs!» smēja rakstniece.
«Pirmais gads bez Vladimira man bija garš, bet nākamie arvien īsāki un īsāki. Viņš aizgāja 2013. gada 12. septembrī. Vladimiram bija 83 gadi, viņš bija sešus gadus par mani vecāks.(..) Sāpīgo vajag izrunāt.
Bēdām nedrīkst ļauties, pret bēdām ir jācīnās, un viens no paņēmieniem ir bēdas norunāt.
Bet nedrīkst ar bēdām krauties virsū tuviniekiem un draugiem, vaimanājot un gaidot līdzjūtības apliecinājumus,» viņa uzskata. «Man vēl arvien patīk dzīvot, brīnīties un priecāties par citu priekiem, arī par niekiem un sīkumiem, kas krāšņo dzīvi.»
