Rīga +7°C 
«Svarīgi, lai humora izrādes veidotājiem ir, ko teikt, bet tikpat svarīgi – kā skatītāji uztver jokus. Humora uztvere mums, latviešiem, ir diezgan smagnēja,» uzskata aktieris Mārtiņš Egliens, kurš piedalījies Žurkas Kornēlijas Teātra dienas koncertuzvedumu veidošanā un režisējis izrādi Ar mani atkal runā… Ilze.
«Mums patīk analizēt gan tur, kur vajag, gan tur, kur nevajag,» pārdomās ar žurnālu IEVAS VESELĪBA dalījies Mārtiņš. «Humors ir fantāzija, brīvība. Tu ņem faktu un to aplipini ar tūkstoš nereālām situācijām. It kā esi atspēries no patiesības, bet aizgājis fantāzijas pasaulē,» saka viņš.
«Humoru var iemācīties. Es saviem bērniem esmu centies attīstīt humora izjūtu, ar viņiem esmu daudz jokojies.
Sākumā Ernestam un Grētai tas nepatika, viņi kļuva pikti, neganti, dusmīgi, pat raudāja.
Izbeidz jokoties – teica. Un tad pienāk brīdis, kad tu ar milzīgu prieku un lepnumu vari teikt – nu, re, viņi jau mauc pretī, un reizēm skarbāk nekā tu pats viņus centies izjokot. Tā ir uzvara. Humors ir domāšanas veids, un to var trenēt. Ir diezgan bēdīgi, ja cilvēkam trūkst veselīgas humora izjūtas, viņš nespēj pasmieties par sevi. Kad mēs sākam sevi pārāk nopietni uztvert, kļūstam baigi svarīgie. Tajā brīdī mēs kļūstam smieklīgi,» uzskata Egliens.
«Traģiski, ja cilvēks neredz savas aplamības, kļūdas un nevar pats par tām pasmaidīt. Interesanti – ja tu pirmais sāksi par sevi smieties, pārējiem tas nebūs saistoši, jo tu jau pats uzjautrinies – kāpēc lai arī citi par tevi smietos?» tā Mārtiņš.
