Viņš 7 reizes izglābās no nāves. «Likteņa līdumnieku» autora Vladimira Kaijaka stāsts

Likteņa līdumnieki

Caur vienas dzimtas gājumu simt gadu garumā Kaijaks savā tetraloģijā Enijas bize, Zem Marsa debesīm, Nārbuļu dēli un Mantinieki ir izstāstījis visas latviešu tautas likteni, Latvijas valsts izveidošanu un tās pārbaudījumus traģiskos vēstures pagriezienos. Uz šo romānu pamata tapusī lielākā Latvijas Televīzijas videofilma Likteņa līdumnieki, kuru 56 sērijās uzņēma režisore Virdžīnija Lejiņa, saviļņoja skatītājus, piecu gadu garumā sekojot līdzi Nārbuļu dzimtai vairāku paaudžu dzīves ritējumā. Tās atgriešanās ik pa laikam televīzijas programmā vēl arvien ir gaidīta un joprojām skatīta.

«Likteņa līdumnieki ir ļoti godīgi, tur nekas nav sadomāts. Pirmo reizi skatoties, vietām pat apraudājos, lai gan tekstus, ko aktieri runāja, pati biju rakstījusi!» saka rakstniece Māra Svīre – Vladimira Kaijaka dzīvesbiedre un daudzsēriju filmas Likteņa līdumnieki scenāriste. Viņa atceras, kā toreiz šis lieldarbs tapa.

Viņam bija liela, silta un stingra roka. Ne rakstnieka, bet darba cilvēka roka. Tā mēs pie rokas nostaigājām 46 gadus.

«Kad Televīzija, cerot uz finansējumu, ierosināja Lauku Avīzei (tā toreiz to sauca), ka derētu uzņemt seriālu, avīzes vadītājs Viesturs Serdāns piedāvāja filmēt Vladimira Kaijaka romānu Enijas bize. Tā arī notika. Es rakstīju scenāriju, Vladimirs – otro grāmatu Zem Marsa debesīm. Scenāriju viņš nelasīja. Virdžīnija sāka strādāt pie filmas, Vladimirs rakstīja romānus Nārbuļu dēli un Mantinieki, kas kļuva par nākamajām Likteņa līdumnieku daļām, un likteņsāga turpinājās.

Viņš nesēdēja bibliotēkā un arhīvā, lasīdams vecas avīzes vai pētīdams to laiku dokumentus, bet rakstīja no paša pieredzētā, no savām un savas dzimtas atmiņām. Laiku griežos Vladimirs daudz ko pats pieredzēja, un bija arī klausījies tēva sarunās ar kaimiņu vīriem, kad viņi, kopā sanākuši un kādu glāzīti iedzerdami, atcerējušies agrākos laikus. Vladimiram tie stāsti palikuši atmiņā.