Rīga +15°C 
Muzeju Lielvārdē vieni dēvē par Andreja Pumpura, otri – par Lāčplēša vai Lielvārdes vēstures muzeju, bet vēl citi – par Lielvārdes jostas muzeju. Taču ne jau nosaukumā, bet pašā muzejā ir tā sāls, savulāik vēstija žurnāls Mezgls. Gadā te iegriežas apmēram 14 000 apmeklētāju, un mazajai Latvijai, sevišķi lauku muzejam, tas nav maz. Turklāt tie ļaudis, kas muzejā nemaz neiegriežas, tikai izstaigā Skulptūru parku apmeklētāju pulkam netiek pieskaitīti.
Muzejs vēra durvis 1970. gada 8. septembrī, kļūdams par pirmo kolhoza muzeju Latvijā. Vēlāk tam sekotāju netrūka.
Ideja par muzeja veidošanu radusies dažām aktīvām vietējās skolas skolotājām,
un drīz vien to pārtvēris dramaturgs Gunārs Priede.
Reiz ar laivu piestājis Daugavas krastā Lielvārdē, viņš pamanījis krūmos ieslēpušos senu akmens celtni – veco muižas klēti. Bagātā un slavenā kolhoza tikpat slavenajam priekšsēdētājam Edgaram Kauliņam šī doma par Pumpura muzeju iepatikusies. Ģimene, kas te dzīvoja, saņēma jaunu jumtu šķūnītim, bet muzejs ieguva divas telpas un līdzekļus pārbūvei.
Tikai birzgalieši tieši pretī, Daugavas kreisajā krastā, sākumā neapmierināti purpinājuši – Andrejs Pumpurs taču esot viņējais, Birzgalē dzimis un bērnību pavadījis, bet Lielvārdē tikai skolā gājis, un arī vien trīs gadus. Bet ko nu vairs – neies taču ļaudis smīdināt, atverot Pumpura muzejus vienu otram iepretī abos upes krastos! Arī rocībā un iespējās ar Kauliņtēvu citiem nesacensties. Turklāt tieši Lielvārdē dzīvojuši Andreja Pumpura draugi un pirmās mīlestības, par pašu eposa varoni Lāčplēsi nemaz nerunājot – ne jau Birzgales pusē viņš izcīnīja mūža sīvāko kauju!
Vēsturē nav liecību vai Pumpurs kādreiz bijis iegriezies muižas klētī, bet muzejs plauka un attīstījās, ar laiku paplašinoties. Līdz 1980. gadā aizņēma visu veco klēti.
Īpaša rosībā te notikusi 1988. gadā, kad svinēja eposa Lāčplēsis simtgadi,
un ar jaunu atspērienu, kad Latvijā sākās Atmoda un ar Zigmara Liepiņa rokoperas palīdzību Lāčplēsis kļuva par Latvijas dižāko varoni.
Andreja Pumpura muzeja vadītāja Anita Streile, kas muzejā strādā jau gadsimta ceturksni, uzskata, ka visas muzeja jomas lieliski sadzīvo zem viena jumta. «Bērnudārza grupām vairāk interesē stiprinieks Lāčplēsis un cik lielas tad patiesībā bijušas viņa ausis. Skolēnu ekskursijas, kas mūs apciemo mācību gada laikā, vairāk interesējas par dzejnieka dzīvesgājumu un piedzīvojumiem. Lielvārdes novada iedzīvotājus saista vietējā vēsture, bet vairums individuālo apmeklētāju grib dzirdēt Lielvārdes tautastērpa jostas stāstu,» žurnālam Mezgls vēstījusi Streile.
Fakti par Andreju Pumpuru
- Andrejs Pumpurs dzimis 1841. gada 22. septembrī Lieljumpravas pagastā.
- 1856. gadā viņš pabeidza Lielvārdes draudzes skolu, 1958. gadā sāka strādāt par mērnieka palīgu dažādās Vidzemes muižās.
- No 1867. līdz 1872. gadam pavada laiku Vecpiebalgā. Iepazīstas ar vairākiem sava laika ievērojamākajiem kultūras un tautiskās atmodas darbiniekiem. Top daudzi viņa dzejoļi.
- 1869. gadā publicēts Pumpura pirmais dzejolis Hīna kaps.
- No 1872. līdz 1874. gadam strādā Jumurdas muižā par mērnieku, pārvaldnieku un mežzinis. Pēc tam pārceļas uz Rīgu, atver grāmatveikalu.
- Galvaspilsētā Pumpurs aktīvi darbojās Rīgas Latviešu biedrībā un turpināja presē publicēt dzejoļus un prozu.
- 1876. gadā Dodas uz Maskavu un iestājās slāvu brīvprātīgo pulkā, lai piedalītos serbu atbrīvošanās cīņās pret turkiem. Līdz kaujas laukam nenokļūst, puses noslēdz pamieru.
- 1878. gadā viņš pabeidz Odesas junkuru skolu un dienē Krievijas dienvidos.
- 1882. gadā atgriežas Rīgā un atjauno sakarus ar latviešu kultūras darbiniekiem. Iesaistās slepena narodovoļcu pulciņa darbībā, viņu apsūdz par tā vadīšanu, bet vēlāk - attaisno.
- 1888. saraksta Lāčplēsi.
- 1890. iznāk viņa dzejoļu apkopojums Tēvijā un svešumā un iegūst štābkapteiņa dienesta pakāpi.
- 1895. gadā kopā ar ģimeni pārceļas uz Daugavpili un sāk strādāt kara intendantūrā. Līdz 1900. gadam ģimene dzīvo Jaunbūvē, Intendantūras namā Viļņas un Hersonas – tagad Andreja Pumpura un Jātnieku – ielu krustojumā.
- No 1900. līdz 1902. gadam īrē dzīvokli Repņikovu namā Žitomiras, tagad Miera, ielā 55.
- 1901. gadā veselības stāvoklis pasliktinās.
- 1902. gadā dodas ārstēties uz Ķemeriem, taču slimība saasinās.
- 1902. gada 6. jūlijā mirst.
