Rīga +19°C 
Sākums pasaulei
«Mans portretējums par Intu ir ietverams četros vārdos: viņš bija vienpatis un aristokrāts, kuru raksturoja gudrība un kaislība. Kaislība bija neatņemama Inta dzīves sastāvdaļa. Mēs ar viņu neesam runājuši par privātām lietām, bet man ir sajūta, ka Intam bija kāda iekšēja sāpe, kuru viņš neatklāja nevienam, taču šī rēta viņā asiņoja. Viņš izmisīgi centās labot kādas savas pieļautās kļūdas un bieži vien kā meklētājs nonāca pasaulē, kura viņu ne visai apmierināja. Viņš visu laiku meklēja tādu savu ideālo pasauli, kādu diktēja viņa dvēsele,» atceroties Intu Burānu, saka režisors Valdis Lūriņš.
«Pastāstīt par brāli man ir ļoti grūts uzdevums,» atzīst mākslas zinātniece Ingrīda Burāne. «Par vecāko brāli, kurš mani lielā mērā ir uzaudzinājis, jo mamma ļoti daudz strādāja. Tētis bija smagi slims. Nomira, kad man bija septiņi gadi, un mamma strādāja desmit darbos, lai varētu nopirkt mums kādu grāmatu un teātra biļeti. Viss labākais kara laikā jau bija pārdots. Ints piedzima 1941. gadā. Mamma, ejot no rīta uz tirgu bērnam pēc piena, izcēla no skapja labāko, lai to pārdotu. Kad pēc astoņiem gadiem es piedzimu, Ints bija galvenais auklētājs un vācējs.
Brālis divreiz man ir izglābis dzīvību. Pilnīgi tiešā nozīmē.
Man bijuši kādi septiņi, astoņi mēneši, kad, vizinot mani ratiņos, Ints aizstaigājis līdz Bastejkalnam, saticis draugus, sācis runāties un vienā brīdī ieraudzījis, ka ratiņi lielā ātrumā ripo lejā pa nogāzi. Skrējis tiem pakaļ, paklupis, bet noķēris un, šļūkdams uz ceļiem, pašā pakalnē ratiņus nobremzējis. Mamma stāstīja, kā atnācis mājās, un, ieraugot viņa ceļus, viņai licies, ka kauli līdīs ārā, cik drausmīgi tie bijuši nobrāzti.
Otrajā reizē Ints mani izglāba, kad es slīku. Man bija četri gadi, bijām aizbraukuši pie tēva māsas uz Ventspili, aizgājām uz Ventu. Līdz tam biju peldējusies tikai jūrā, un man bija pieteikts, ka ūdenī drīkstu iet līdz viduklim. Braši soļoju iekšā Ventā, bet tur uzreiz dziļums, kurā pazudu. Ints metās upē un mani aiz bizēm izvilka.
Līdz pusmūžam dzīvojām kā cimds ar roku. Zināju par Inta gaitām, viņš par manām. «Mums nebija noslēpumu». Daudz ko izrunājām, un arī mammai Ints vienmēr atklāti visu stāstīja. Viņi ļoti labi sapratās.
Savos pusaudža gados reizēm biju drusku greizsirdīga, jo viņiem tā sazobe bija pilnīgi citā līmenī.
Tam bija savs pamats, jo Ints bija ārkārtīgi paklausīgs, jau bērnībā neiedomājami atbildīgs. Es viņu kaitināju un saukāju par paipuisīti.
«Tas viņa teicamnieka sindroms visu izdarīt maksimāli labi, viņa ārprātīgā apzinība bija Inta lomu fenomens. Redzēju, kā viņš, iestudējot lomas, nežēlīgi un nesaudzīgi sevi tērēja.Tas arī viņa talantu izkopa. Ļoti labi atceros Inta aktiera ceļa sākumu.»
Bagāža, ko sevī uzkrāj
«Ints mācījās Rīgas 1.vidusskolā, un tur sākās viņa aizraušanās ar teātri,» stāsta Ingrīda. «Skolā bija augsta līmeņa drāmas pulciņš, ko vadīja Artūrs Birnsons un Imants Plotnieks. Tajā darbojās Ilze un Uldis Vazdiki, Ausma Kantāne, Velga Vīlipa, Imants Skrastiņš. Pirmā lielā loma Intam bija uzvedumā «Timurs un viņa komanda», kur Ints bija Timurs – čaklais, kārtīgais un apzinīgais puika, kāds Ints bija dzīvē. Iestudējumam bija afišas un programmiņas. Izrādes rādīja Jaunatnes teātrī.
Ints līdz vienpadsmitajai klasei bija teicamnieks. Pēdējos vidusskolas gados spēlēja ne tikai skolas dramatiskajā pulciņā, bet vēl divos ārpus skolas, piestrādāja par statistu Operā, kur viņu iekārtoja skolotājs Birnsons. Par piedalīšanos operu izrādēs maksāja arī mazu naudiņu, kas bija ļoti svarīgi, bet mana laime bija iespēja redzēt izrādes. Ints ņēma mani līdzi, un vienmēr ar dziļu pateicību atceros, ka esmu redzējusi ne tikai mūsu, bet arī viesmākslinieku izrādes. Kā mazs skuķis sajūsminājos par pasaulslaveno baletdejotāju Alisiju Alonso.
Piedzīvotais un iespaidi veidoja pamatu manai tālākajai dzīvei. Tā daudzējādā ziņā izvērtusies laimīga, pateicoties bagāžai, ko iedeva Ints, redzēto pēc tam ar mani pārrunājot. Arī ļoti daudz lasīt iemācījos no viņa. Lasīšanu apguvu, kad man bija trīs gadi, un vēlākā dzīvē Ints vienmēr ieteica, ko lai izlasu, tad jau arī viņam varēju ieteikt, un mums bija sarunas par grāmatām.
Teātra fakultātē Ints iestājās ļoti spēcīgā kursā. Tajā bija Mārtiņš Vērdiņš, Voldemārs Zenbergs, Jānis Dreiblats, Jānis Kuplais, Gunārs Kugrēns, Imants Skrastiņš, Ausma Kantāne, Astrīda Gulbe, Velga Vīlipa, Maija Vilka. Tur bija manā uztverē vēlākos gados izcila aktrise – Rasma Garne. Viss, ko viņa darījusi, bijis augstas raudzes, un nevaru nepieminēt, cik uzticīga Rasma kā kursabiedrene bijusi Intam. Tas Rasmas siltums un uzticība Intam ir nenovērtējami. Viņi ļoti daudz kopā strādājuši teātrī un radio ierakstos. Teātrī diemžēl Rasmai nebija sava režisora. Viņas bija daudzas vienas paaudzes spēcīgas aktrises, un Rasma palika īsti nenovērtēta, bet nekad nav žēlojusies, ka viņai nav iedota kāda loma. Viņa stāvēja tam pāri, nevienu neskaužot un neaprunājot. Rasma ir īsts, uzticams cilvēks, un viņi ar Intu viens otru labi saprata.
Domājot par Inta teātra mūžu, atļaujos teikt, ka viņš bija ļoti labs aktieris, ko pats nekad neizcēla, bet apzinājās, ka tā tas ir. Jau diplomdarba izrādē pie Briedīša (Režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis – L. B.) Ints bija tik šausmīgs Šveheimers, kādu šo tēlu Andrejs Upīts portretējis «Zaļajā zemē» Tāds bija viņa sākums raksturlomās, un savas teātra gaitas Ints ar «Zaļo zemi» arī noslēdza, 1996. gadā nospēlējot veco Osi. Viņš šajā lomā bija satricinošs, jo caur veco Osi izteica savu sāpi par tām negācijām, kas bija sākušās Latvijā. Par jaunajiem kungiem un saimniekiem, kuri visu sev «prihvatizēja» un dalīja to «zaļo zemi». Ints lomā bija patiess ar savu vilšanos pārmaiņās, kas aizgāja nevis tautas, bet viena manīga un savtīga slāņa interesēs. Ar vecā Oša sāpi Ints izkliedza savu vilšanos daudzos cilvēkos. Tas viss tā saslēdzās. Aktiera gaitu sākums un beigas.»
Dega un dedzināja sevi
«Sava laika neatkārtojama izcilība,» tā par Intu Burānu saka Valdis Lūriņš. «Intam bija pa īstam pietāte pret skatuvi. Ne tāpēc, lai izrādītos, bet vienīgā vieta, kur viņš varēja būt saskaņā ar sevi, bija skatuve. Viņš kalpoja skatuvei bez skaļiem vārdiem, kalpoja saviem sapņiem, un šī kalpošana viņam bieži vien bija, ejot caur ērkšķiem, bet nepārtraukti ticot tam, ka zvaigžņu sasniegšana ir iespējama.
Bieži vien Ints bija grūts aktieris, jo viņu vajadzēja pārliecināt.
Ja viņu pārliecināja, viņš aizgāja savu meklējumu orbītā un izrādēs veica lielu pienesumu. Ir lietas, kuras režisors nevar aktierim noformulēt, nevar atklāt, jo arī režisors ir meklētājs. Atceroties to seno laiku, kad mēs satikāmies manā pirmajā iestudējumā «Spartaks», es Intam teicu, ka varbūt nevarēšu viņam kaut ko izskaidrot, bet varu pateikt tikai to, ka viņa Eistahijs ir cilvēks ar sadauzītu domāšanu. Ints tam pieķērās, un viņa tēlojums šajā izrādē bija viens no lielākajiem aktiera darba sasniegumiem šī ansambļa robežās.
«Spartaks» bija izrāde, kurā spēlēja viss mans kurss, bijām nesen ienākuši teātrī. Uzdrošinājos uzrunāt Intu piedalīties mūsu izrādē tieši tāpēc, ka viņš bija meklētājs. Šajos meklējumos viņš dedzināja sevi un dedzināja nesaudzīgi. Īpaši lomās, kuras saskanēja ar savu citiem neatklāto personīgo sāpi.»
«Kad es 1978. gadā kā students ienācu teātrī, Ints bija savā slavas zenītā. Viņš bija zvaigzne, augstākā kaluma aktieris,» atceras Juris Lisners. «Mana pirmā lielā satikšanās ar Intu kopīgā darbā bija «Ugunī un naktī», kur es biju Lāčplēsis, viņš – Melnais bruņinieks, un esmu pateicīgs Intam par to, kā viņš man ir palīdzējis. Gan šajā, gan citās izrādēs, kurās esam kopā spēlējuši. Mēģinājuma laikā viņš ir pajautājis, vai drīkst man pateikt kādus savus novērojumus. Es, protams, ar lielu prieku tos uzklausīju, un Ints dažos vārdos, bet ārkārtīgi precīzi pateica būtisko, kas palīdzēja man lomā virzīties uz priekšu. Inta sacītais vienmēr bija, lai celtu, nevis peltu.»
«Tā Inta uzmanība pret citiem izrietēja no tā, ka viņš nekad nebija koncentrējies tikai uz sevi. Viņš vienmēr ir skatījies plašāk, mēģinājis palīdzēt, rosināt,» saka Ingrīda Burāne. «Inta pirmā lielā režija teātrī bija «Romuls Lielais», kur Cēzara lomā viņš paņēma Egonu Maisaku, uz kuru tajā laikā visi skatījās kā uz komiķi, bet šajā izrādē viņš atklājās pilnīgi citā dimensijā. Uzskatu, ka Maisakam tā bija lielākā, dziļākā loma teātrī. Ints pabīdīja un atraisīja aktierus citādākām lomām, nekā bija ierasts. Atklāja šķautnes, kuras citi viņos nebija pamanījuši.
Intam no jaunajiem aktieriem, kas ienāca teātrī, tuvs bija Juris Lisners – viņa stājas, godīguma un patiesuma dēļ. Otrs, pret kuru Ints izjuta īpašu sirsnību, bija Uldis Anže.
Viņi visi bija vienā ģērbtuvē, un viņš šo puišu izaugsmei pievērsa vērību. Trešais savā ziņā Inta audžubērniņš bija Lāsma Kugrēna – Inta kursabiedra Gunāra Kugrēna māsa. Lāsmā viņš redzēja ne tikai talantīgu aktrisi, bet Gunāra māsu, un kā kursabiedrs izjuta atbildību par Lāsmas pirmajiem soļiem.»
«Man bija gods dalīt ar Intu vienu ģērbtuvi, kurā vēl arvien esmu, un mūsu 12. ģērbtuvē tas ir raksturīgi, ka vienmēr cits citam esam palīdzējuši, atbalstījuši. Jūtam kolēģa noskaņojumu, bet nekad neesam taujājuši un līduši otra dzīvē. Zinājuši tikai tik, cik cilvēks pastāsta un dalās savās emocijās,» saka Juris Lisners.
«Kad jauns aktieris tur iegāju, kopā bija visi trīs lielie vienas paaudzes meistari – Jakovļevs, Dumpis un Burāns. Ģirts un Uldis vēl arvien ir,
Inta jau daudzus gadus vairs nav, bet tā vieta stūrītī pie loga, kur viņš sēdēja, man vēl arvien ir Inta vieta.
Kādu laiku pie tā galdiņa sēdēja Jānis Reinis, un viņš daudzējādā ziņā man atgādina Intu. Dažādu paaudžu vienas raudzes aktieri, kas nekad nav bijuši mierā ar sevi, vienmēr koncentrējušies darbam, deg par to, ko dara, un tas ir tādā intensitātē, ka vienā brīdī sāk jau citus nogurdināt. Ints tāds bija – ja viņš iedegās, nevarēja nodzist.
Domājot par Intu, atceros viņa balsi. Kad Ints uz skatuves runāja, viņu dzirdēja līdz otrā balkona pēdējai rindai, un tad vēl balkona durvis bija jāatver, lai tā dimdošā balss nenonestu sienas. Ja tagad saka, ka jaunos aktierus nedzird, tad Intam bija jāliek klusinātājs. Sienas dunēja, kad viņš runāja. Tādu balss enerģētiku un tembru nevar izveidot, lai kā censtos un strādātu. Ar tādu ir jāpiedzimst. Man gribas teikt, ka Ints bija vīrs ar pērkona balsi un bērna dvēseli, un viņa varenā balss savienojumā ar trauslo dvēseli radīja viņa lomu augsto raudzi.
Esmu no viņa aizguvis ne vienu vien profesionālu paņēmienu. Atceros, kā viņš kādu lietu ir darījis uz skatuves, un esmu paņēmis to savā profesionālajā bagāžā. Mēs bieži pēc izrādēm esam divatā sēdējuši un runājuši, izrunājuši arī kādas dzīves lietas. Man par Intu ir vislabākās atmiņas. Viņš bija godavīrs. Nesavtīgs, izpalīdzīgs. Tas laiks ir palicis tikai atmiņās, un par to, ka tāds ir bijis, mana cieņa un pateicība Intam.»
Meklēja savus atradumus
«Ints bija izteikts vīrišķīgā tipa aktieris,» atzīst Valdis Lūriņš. «Tajā laikā teātrī bija Lielo dāmu trijotne – Radziņa, Freimane, Līne – un vidējā vīriešu paaudzē trīs neapšaubāmi atšķirīgi lielumi: Jakovļevs, Dumpis un Burāns. Nav daudz aktieru ar tādu liesmojošu temperamentu, kāds piemita Intam. Dailē tāds bija Harijs Liepiņš. Aktieris, kurš dega. Ļoti interesanti bija vērot viņu neformālo sacensību izrādē «Lauva ziemā», kurā mūsu teātrī viesojās Harijs Liepiņš. Ints nekad nemēģināja kaut ko kopēt un cita atrasto piesavināties sev. Viņam bija svarīgi atrast to pamatu, tos akmeņus, pa kuriem viņa tēls spēja pārvietoties un kas bija viņa atradumi.
Teātrī tajā laikā pēc izrādēm vēl bija sarunas, spriedumi un pārspriedumi, un Ints bija no tiem, kuri pēc šīm sarunām pameta teātri bieži vien pēc pusnakts. Ints bija meklētājs. Viņam bija iekšējā ideālā teātra un mākslas izpratne, tā ideālā pasaule, kurā viņš centās iekļūt. Savos meklējumos bieži riskēja, bet viņam bija vajadzība pietuvoties domai, kas viņā iekšēji brieda, gruzdēja, nelaida viņu vaļā. Savu iekšējo pasauli viņš ļoti bieži centās noformulēt vārdos, tāpēc radās viņa daudzās individuālās programmas, kurās viņš runāja dzeju, sev tuvus darbus.
Ints sevi šaustīja, meklēja, kalpoja teātrim darbos, un šī kalpošana viņam izpaudās pilnīgi fanātiski.
Tagad, domājot par Intu, man ienāca prātā formulējums, ka viņš bija aktieris – mūks.
Mūks, kurš sevi meklēja un realizēja teātra pasaulē, un viņu raksturoja maksimāla atdeve uz skatuves.
Katru reizi, vienalga, vai tā bija trīsdesmitā vai piecdesmitā izrāde, viņš to spēlēja kā pirmo reizi, un tāda attieksme liecina par aktiera lielumu. Nevis par atstrādāšanu, bet par radīšanu. Intam bija lomas, kas viņam bija lemtas, viņš spēja tajās pārmiesoties. Ja paskatāmies tā laika fotogrāfijas, viņa lomu vaibstos varam ieraudzīt pilnīgi dažādus cilvēkus – vai tas ir karalis Henrijs II no «Lauvas ziemā» vai «Šopēns Vasarā Noānā», vai vecais «Osis Zaļajā zemē», tas it kā ir Ints Burāns, bet tajā pašā laikā pilnīgi cits cilvēks.»
«Kādā intervijā par profesiju Ints teica, ka nav nekā skaistāka, bīstamāka un nolādētāka par teātri…» atceras Ingrīda Burāne. «Vienā ziņā teātris nonivelē un degradē to brīnišķīgo cilvēku, kas tur strādā, personību, jo mūžīgā spēle, izlikšanās, meli, nodevības – tas teātra ķēķis, vide un profesija lielākā vai mazākā mērā atstāj savu zīmogu uz cilvēku. Spēlējot smagās lomas, arī neliešus, kas bieži bija Inta lomas biezā klājienā, viņš lēnām mainījās arī kā cilvēks. «Jo vairāk ir atdots, jo tuvāki ir tēli, bet viņi ir arī vislielākie ienaidnieki, jo šīs dzīves nemanot kļūst par daļu no manas personiskās dzīves un nereti esmu konstatējis līdzību ar sevi un savām lomām. Ir brīži, kad nevaru pateikt, vai tā ir mana rīcība vai tā rīkojos savas lomas iespaidā. Mana māte saka – ar katru gadu tu vairāk un vairāk pārmainies. Tu īsti vairs neesi mans dēls…» šos Inta vārdus savā grāmatiņā «Ieraudzīt Kaiju» ierakstījis Atis Skalbergs.
Tā bija bagāža, ko Ints sevī uzkrāja, un tā bija jānes līdzi. Mamma visu mūžu savu bērnu būtu gribējusi redzēt tādu, kāds viņš bija bērnībā, bet viņas gaišais, saulainais zēns, spēlējot izcilās, bet ļoti smagās lomas, nevarēja nemainīties.»
Māra Zemdega, viena no Inta tuvajām skatuves partnerēm, velta viņam brīnišķīgus vārdus: «Mana nezūdošā vīzija par Intu Burānu: slaiks, spēcīgs, stāvs, vīrišķīgi, stingri sejas vaibsti, ass acu skats – redzošs tālumā un saredzošs tuvumā.
Talantīgs, augsti attīstīts intelekts, kam teātrī un arī repertuārā dažkārt kaut kā pietrūka. Tad Ints meklēja ārpus teātra, un tapa viņa radošie vakari. Ints redzēja tālāk. Viņš bija aizsteidzies priekšā savam laikam. Tāds teātrī bija arī režisors Mihails Kublinskis, un likumsakarīgi, ka viņi sastapās. Piedzima neaizmirstami tēli neaizmirstamās izrādēs – Karalis izrādē «Lauva ziemā», Pilskungs «Santakrusā» un «Šopēns Vasarā Noānā».
Šopēns! Manas Solanžas Šopēns! Manuprāt, aktiera augstākā virsotne. Tik negaidīts, neparasts, iekšēji vibrējošs un trausls, patiess katrā žestā, pieskārienā, balss intonācijā, un šajā brīdī nebija vairs Ints un Māra. Dzīvoja Šopēns un Solanža. Neaizmirstama partnerība!
Intu neviens nesalieca. Neviens neaizlauza. Ints pats sevi nolauza…»
Saglabāja vīrišķīgo lepnumu
«Inta Burāna intelektuālais potenciāls teātrī tika nepietiekami izmantots, kas radīja zināmu rūgtumu un skepsi ne tikai pret laikmetu, bet drīzāk pret teātri, tomēr savas radošās idejas viņš vismaz daļēji īstenoja Latvijas Radioteātrī, kā arī radošās individuālās programmās, runājot dzeju un poētisko izrādi/performanci «Kaija, vārdā Džonatans Livingstons». Un, protams, daudzajās kinolomās,» Inta Burāna 80. jubilejas atcerē pirms gada Nacionālais teātris rakstīja savā mājaslapā.
Ingrīda Burāne, atskatoties uz brāļa radošo mūžu, pirmām kārtām par ļoti nozīmīgiem uzskata viņa dzejas lasījumus un radošā darba vakarus. «Intam katru gadu bija desmitiem pasākumu Latvijas laukos, zvejnieku kolhozos, skolās un rūpnīcu klubos. Ja cilvēki aicināja, viņš brauca, un patiesības nešana ar tiem zemtekstiem, kas tajā laikā bija Vācieša, Čaklā un Ziedoņa dzejā, bija nenovērtējama. Pirmo dzejas vakaru Ints sarīkoja jau 1966. gadā, runājot tajā Māra Čaklā krājuma «Kājāmgājējs un mūžība dzejas». Pēc diviem gadiem bija Nazima Hikmeta «Cerība».
Tad Imanta Ziedoņa «Epifānijas», kuru lasījumam Ints pats bija arī režisors un scenogrāfs. Tās jau bija teātra repertuārā Lielajā zālē. 1979. gadā Ints iestudēja poētisko Ričarda Baha darbu «Kaija, vārdā Džonatans Livingstons». Tas gāja ar milzīgiem aplausiem pārpildītā Lielajā zālē, bet pēc divām izrādēm teātrim, visticamāk, lika to noņemt. Doma, ka mēs katrs varam lidot un mums katram vajag brīvību, acīmredzot kādam tajā laikā nebija pieņemama. Teātris Intam piedāvāja Aktieru zāli, bet viņš atteica. «Kur es tur varu lidot, ja pašam galva griestos…»
Otra lielā Inta radošā darbošanās bija Radioteātris, kur viņš ilgus gadus bija režisors. Intu viņa balss dēļ ļoti daudz aicināja dažādos radio lasījumos un iestudējumos, un šie radioieraksti iedrošināja, ka arī viņš var iestudēt. Tajā laikā Radio bija ļoti stipra režisoru komanda – Viktors Zvaigzne, Harijs Gerhards, Andrejs Migla. Ar saviem radio iestudējumiem, kuros nebija nekā no sēnalu literatūras, Ints īstenoja to, ko vārdos nekad neteica, bet
viņš gribēja ar labu literatūru un spēcīgu vārdu aiziet pie katra cilvēka Latvijā.
Ints piedalījās arī daudzos televīzijas iestudējumos, Tatjanas Sutas mākslas raidījumos, vasarās ļoti daudz filmējās ārpus Latvijas, bet tās lomas manā skatījumā nav nozīmīgas. Tajos vasaras darbos aktieri pelnīja naudu, bet ļoti augstu vērtēju Intu lomās un sadarbībā, kas viņam bija ar «Telefilmu» un režisoru Rodrigo Rikardu. Viņu sadarbībā radās patiešām kultūrvēsturiskas vērtības – par Raini, Krišjāni Baronu un citas.
1992. gadā Ints aizgāja no teātra. Valstī un arī teātrī bija krīze. Ints aizgāja it kā pelnīt naudu, vienu laiku strādāja restaurācijā. Ar savām prasmīgajām rokām spēja daudz ko darīt, celt arī mājas, bet es sajutu, ka aiziešanas iemesls bija nespēja pieņemt, kā piecus gadus pēc atmodas, visiem notikumiem, kuros viņš bija iekšā ar sirdi un visu savu būtību, tie ideāli tika nodoti un piesmieti. Arī teātrī nebija vairs tāda darba, pie kāda bija radis. Dzīve bija kļuvusi pārāk tukša un nepanesama, un Ints no teātra aizgāja.»
«Pārmaiņu laiks mums visiem bija smags, bet Ints visu pārdzīvoja sevišķi sāpīgi,» atceras Juris Lisners. «Tas bija depresīvs laiks. Izdzīvošana uz nabadzības robežas. Nebija īsti darba, lomu, bet Ints bija rīcības cilvēks. Viņam vajadzēja kustēties, darīt, izpaust sevi, bet, ja tas tiek atņemts, tāda trausla dvēsele, kāda bija Intam, varēja salūzt. Es reizēm domāju, kā viņš uztvertu to, kas notiek šodien…»
«Teātra zaudēšana Intam neapšaubāmi bija traģēdija, bet viņā bija iekšējais lepnums, lai, satiekoties uz ielas, viņš par to sentimentāli neskumtu,» domā Valdis Lūriņš. «Ints paturēja sevī vīrišķības mugurkaulu. Saglabāja sevī vīrišķīgo lepnumu, lai gan aiziešana no teātra zināmā veidā viņu saplosīja. Dieviņš Intam rokās bija ielicis dažādas prasmes, bet viņš nemeklēja citu ceļu un citu nodarbošanos. Ints bija salaulājies ar teātri. Es nezinu, ko viņš domāja, kad gāja garām teātrim, tiem zaļajiem jumtiem, bet tā ticības dzirksts, ka viņš kaut ko no saviem sapņiem teātrī vēl realizēs, Intam neizzuda līdz pašam pēdējam brīdim. Tāda ir mana sajūta…»
Sirds stiprāka par prātu
«Mums ar Intu nebija ilgstošu noslēpumu, bet nevaru sev piedot, ka tad, kad Ints aizgāja no teātra un arī kā personība zināmā mērā bija zaudējis pamatus, pārņemta ar savu dzīvi, saviem darbiem un nenokārtotām lietām, nepievērsu uzmanību, ka arī fiziski ar viņu kaut kas notiek,» pārdomās dalās māsa Ingrīda.
«Ints nevienam to neteica, arī ar mani par to nerunāja, un es nepamanīju, ka viņš ir nopietni slims.
Kad sapratu, bija jau par vēlu. Pēc pārbaudēm Onkoloģiskajā slimnīcā mums pateica, ka starošana vairs nelīdz, ir jāoperē, bet arī operācija vairs nelīdzēja. Pēc tās dakteris Vilnis Sosārs man pajautāja: «Kur jūs agrāk bijāt?…»
Esmu domājusi, kāpēc tā notiek, ka cilvēkam, kurš tik daudz un nesavtīgi, bez jebkāda aprēķina, negaidot nekādu atlīdzību, darījis labu citiem, beigās jānomirst šausmīgās mokās. Pēdējās nedēļas Ints bija 1.slimnīcas sociālās aprūpes nodaļā, mēs ar viņa dēlu Gintu gājām viņu kopt. Intam tik ļoti viss sāpēja, ka nevarēja viņam pieskarties. Viņš turējās, lai milzīgās sāpēs nekliegtu.
Kad 2008. gada 10.jūnijā Ints nomira, pēc pāris nedēļām tajā pašā slimnīcā aizgāja Alfrēds Jaunušans.
Inta dzīvē bijis daudz dažādu sakritību, un liela nozīme bijusi cilvēkiem, kas iedod cerību un drosmi celties spārnos. Ārkārtīgi liela veiksme ceļa sākumā Intam bija pasniedzēja Olga Bormane. Visu dzīvi Ints viņu atcerējās ar pateicību un lielu mīlestību. Bormane jau studiju laikā Intu augstu vērtēja, deva labus padomus. Kad beidza fakultāti, Bormane uzaicināja Intu pie sevis, teica: «Intiņ, nopērc sev jaunu uzvalku! Tu esi jauns aktieris, tevi visur aicinās, vajadzēs uzstāties,» – un iedeva 200 rubļus uzvalkam. Tajos laikos tā bija ļoti liela nauda. Ints negribēja ņemt, bet Bormane to viņam burtiski iespieda: «Ņem, ņem, Intiņ! Tu būsi liels aktieris, tad atdosi!» Tas Intam bija pirmais labais uzvalks, ko viņš rūpīgi nēsāja, un nekad neaizmirsa savu pasniedzēju. Tie viņas vārdi par lielu aktieri piepildījās. Viņa to Intā bija saredzējusi.
Skatuves mūža veiksme Intam bija Elza Radziņa. Tā uzticēšanās partnerībā, kāda starp viņiem pastāvēja, arī bija jau mentālā līmenī. Intam ir daudz Elzas dāvinātu grāmatu ar skaistiem ierakstiem. Starp Inta fotogrāfijām atradu viņu partnerības foto – Henrijs II ar savu Elinoru «Lauvas ziemā» 200. izrādē. Kurš aktieris šodien var sapņot par 200 izrādēm?
1996. gada «Spēlmaņu naktī» Elza saņēma balvu par mūža ieguldījumu teātrī, Ints – labākā aktiera balvu otrā plāna lomā par veco Osi. Liels loks bija noslēdzies abu dzīvē…
Mums cauri visai dzīvei bija tuvas brāļa un māsas attiecības. Tajās bija arī pārrāvumi, kā jau tas dzīvē notiek. Man patīk, kā vienā intervijā teica Inta meita Krista: «Mēs visi esam diezgan neatkarīgi, bet zinām, ka varam viens uz otru paļauties.» Tā ir radošiem cilvēkiem, kādi esam visi. Krista – teātra un kino režisore, viņas meita Laila – dramaturģe, dēls Toms – animators. Inta dēls Gints arī darbojas mākslas laukā. Mums katram ir savs darbs, sava dzīve. Katru dienu nesazvanāmies un bieži netiekamies, bet tā paļaušanās, ka brīdī, kad kāds no savējiem vajadzīgs, viņš būs klāt, ir stipra un iedrošinoša.
Domājot par Inta būtību, varu teikt –
jo personība ir sarežģītāka un ar lielāku atvēzienu, jo grūtāk pašam un viņa tuvākajiem izdzīvot viņa likteni.
Zinu arī cilvēkus, kurus viņš ir sāpinājis. Nav mums daudz tāda mēroga intelektuālu aktieru, kāds bija Ints. Ja es domāju, kas beigās salauza viņa personību, tās nav tikai smagās, negatīvās lomas, politiskie apstākļi, teātra vide, alkohols, kurā varbūt par biežu meklēja aizmiršanos. Es teiktu, ka viņa kaismīgā sirds bija stiprāka par viņa ļoti gudro prātu. Tā arī noteica viņa individualitāti un savrupību. Beigās sirds bija lielāka un stiprāka par prātu…»
