Tutas lietas radītāja Marta Selecka: «Radās ideja, ka varētu mazajiem uztaisīt kaut ko vienkāršu, mīļu»

Ģimene
Zane Strūberga
11. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauma Kalniņa un no personiskā arhīva
LTV raidījumu vadītāja un žurnāliste MARTA SELECKA, jaunākā dēliņa Gusta iedvesmota, aizsākusi jaunu, internetā skatāmu seriālu pašiem mazākajiem – Tutas lietas. Par vecākiem Marta un Uģis kļuva pirms vienpadsmit gadiem, kad piedzima viņu pirmais puika Knuts. Par attiecībām, radošajiem projektiem un bērnu sagaidīšanu ģimenē runājamies ar Martu.

– Tu laikam esi viena no mammām, kas nekādi nevar nosēdēt mierā?

– Tā laikam ir. Darba dēļ vienmēr esmu daudz braukājusi apkārt, arī tad, kad bērni vēl bija pavisam mazi. Kad Gustam bija tikai seši mēneši, aizbraucu uz astoņām dienām filmēt raidījumu Ķīnā. Pārtraucu viņu barot ar krūti, bet, kad atgriezos, atsāku – protams, tas bija traki, bet galu galā viss bija kārtībā. Taču no tā, kā reaģēja apkārtējie, jutu, ka man vajadzēja par to justies mazliet vainīgai. Arī tad, kad Knutam bija tikai pusotra gada, sākām braukāt apkārt, filmējot Ziemeļu pusi. Ar raidījuma kolēģiem tolaik rēķinājām, ka bijām prom simts dienu gadā, būtībā trešo daļu gada. Aizbraucām, atbraucām, aizbraucām, atbraucām.

Pret to vienmēr esmu izturējusies filozofiski – mani bērni ir piedzimuši šādā ģimenē, šī ir viņu dzīve un citu es viņiem nodrošināt nevaru.

Domāju, bērniem ir svarīgi redzēt, ka, lai arī viņi mums ir, mēs kā pieaugušie joprojām varam darīt to, ko patiešām gribam. Ka varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi – tieši tādu, kādu vēlamies, šādi rādot viņiem savu piemēru. Un ka bērni pieaugušajiem ar savu ienākšanu viņu dzīvē neko neatņem, tieši otrādi. Domāju, ka bērni vispār atver kaut kādas jaunas enerģijas. Paskaties apkārt, kas notiek ar daudzām mammām, – viņām piedzimst mazie un uzreiz pēc tam rodas jauni projekti, biznesi. Tas ir iedvesmojoši!

– Arī tevi Gusts iedvesmojis jauniem projektiem!

– Jā, Tutas lietas ir radušās tikai viņa dēļ. Kad Gustam bija ap gadu, gribējās reizi pa reizei uzlikt viņam paskatīties kādu video vai multeni, lai pati paspētu kaut ko izdarīt. Un sapratu, ka tik maziem bērniņiem ir ļoti nabadzīgs piedāvājums. Tā man radās ideja, ka varētu mazajiem uztaisīt kaut ko vienkāršu, mīļu.

Pastāstīju to Uģim – sākotnējā doma mums bija to darīt Youtube kanālā. Iesaistījās arī mana māsīca, kura ir māksliniece, uztaisījām pirmās proves trim aktrisēm uz Tutas lomu, nofilmējām pirmo filmiņu. Youtube gan projekts neaizgāja, jo LMT straume uzreiz pieteicās to ņemt pie sevis. Tā sākās mūsu sadarbība.

– Tas bija pavisam nesen, bet jums jau izveidojies krietns fanu pulks!

– Jā, raidījums ir pavisam svaigs, bet jau esam nofilmējuši divas sezonas, ierakstījuši divas dziesmas, izdevuši arī pirmo krāsojamo grāmatiņu bērniem. Viss ļoti strauji un negaidīti aizripoja uz priekšu. Ar Uģi jau esam runājuši, ka šis projekts mūs ved, bet mēs sekojam. Nezinām, kurp tas aizvedīs. Kad sākām to darīt, vienkārši gribējās pamēģināt – arī visa pārējā Tutas radošā komanda ir mazu bērnu vecāki, kas noticēja šai idejai. Tiešām ir liels prieks arī par to, ka raidījumu var skatīties un skatās visā pasaulē.

– Un ko par Tutas lietām saka Gusts?

– Viņš vienmēr testē jaunās sērijas. Mūsu montāžas režisorei Andrai Doršs (kura šogad, starp citu, ieguva balvu Lielais Kristaps kā labākā montāžas režisore!) ir četrgadīgs puika Alfrēds, un arī viņš ir viens no svarīgākajiem testētājiem. Tutai ir sērijas, kurās viņa kaut ko rāda ar rokām vai jautā, un tad varam novērot, cik atšķirīgi puikas uz to reaģē, – Alfrēds jau darbojas līdzi, bet Gusts vienkārši skatās.

– Šis jums ar Uģi ir kopīgs projekts?

– Kā Uģis pats saka, viņš ir vairāk tehniskais, juridiskais un finansiālais atbalsts. Līdzīgi mums sanāk sadarboties arī citos projektos. Es esmu žurnāliste, raidījumu veidotāja, Tutas gadījumā – idejas autore, savukārt Uģa bizness saistīts ar kamerām, filmēšanas tehnikas īri. Varētu teikt, ka nozare un profesionālais cilvēku loks mums ir viens un tas pats. Tutas sērijas, starp citu, arī filmējam pie mums mājās. Nezinu gan, cik ilgi vēl tā varēsim, – māja dažreiz pārvēršas par noliktavu. Varbūt būs jāpārvācas uz citām telpām.

– Vēl viena ideja, uz ko Gusts tevi iedvesmojis, ir jauns raidījumu cikls Literatūre, ko rādīs Latvijas televīzijā. Pa kuru laiku tu vēl arī to paspēji?

– Gustiņš bija pavisam mazs, kad aizbraucām ceļojumā uz Korfu salu Grieķijā. Knuts ir liels lasītājs, un viņam līdzi bija Darela grāmata Mana ģimene un citi zvēri, kuras darbība notiek tieši tur. Knuts lasīja un smējās, mēs lasījām un smējāmies, un beigās sanāca, ka ceļojām pēc grāmatas – apmeklējām tajā aprakstītās vietas. Tā man radās ideja, ka šis būtu lielisks televīzijas raidījuma formāts. Uzrakstīju projektu Kultūrkapitāla fondam, un to uzreiz atbalstīja.

– Vai sajūtas, gaidot un sagaidot Gustu, atšķīrās no tām, kas savulaik bija ar pirmo puiku?

– Ļoti daudz kas bija aizmirsies, bet daudz ko neatcerējāmies. Kad Gusts piedzima, bija tāda kā neizpratne – kā, viņi tiešām pa naktīm taurē? (Smejas.)

Mums ir arī tāda nenovērtējama vērtība kā mana jaunākā māsa Katrīna Selecka, kura pa šo laiku ir kļuvusi par brīnišķīgu, gudru pediatri. Jebkurā diennakts stundā varam viņai piezvanīt, un viņa mūs bieži arī nomierina, kad par kaut ko pārmēru satraucamies.

Vēl atceros – kamēr Gusts nebija piedzimis, nesapratu, cik Knuts patiesībā jau ir liels. Biju par to pat mazliet šokā. Viņš pats jau visu var!

Savukārt, ja runājam par gaidīšanas laiku, tad gan varu teikt, ka pirmā grūtniecība man ne visai patika. Laikam tāpēc, ka ar mani notika procesi, kurus nevarēju kontrolēt, un psiholoģiski varbūt pat nebiju tam gatava. Citas mammas stāstīja, ka tas ir skaistākais brīdis viņu dzīvē, bet es jutos pretēji – nu, nē. Biju tik laimīga, kad Knuts piedzima!

Pēc gandrīz desmit gadiem, gaidot Gustu, sajūtas bija mainījušās. Biju mierīgāka, priecīgāka. Sajutu to kā laiku sev, kad nekur nav jāskrien un jāapgrūtina sevi ar lietām, kas varbūt nemaz nav nepieciešamas. Arī Gusts ir tāds – ārkārtīgi saulains, smaidīgs bērns un nes mums daudz prieka.

– Tev abi bērni dzima ar ķeizargriezienu. Pastāstīsi?

– Pirmajā reizē likās, ka vispār negribu iesaistīties dzemdību procesā, ka mani tas it nemaz neinteresē. Gribēju tā – čik, čik un gatavs, maksimāli bez manas piedalīšanās. Un tieši tā tas arī bija.

– Laikā, kad tik daudz runā par dabiskām dzemdībām, tas nav visai populārs lēmums. Vai tev nav bijis tas nemitīgi jāpaskaidro?

– Pirmais ķeizargrieziens man bija privātā iestādē, un tur vispār neviens neko nekomentēja. Tikai pēc tam uzzināju, ka man tāpat būtu bijis akūts ķeizargrieziens, jo kaut kas nebija kārtībā ar dzemdību ceļiem. Iespējams, jau intuitīvi zināju, ka šis man nav paredzēts. Un, tā kā pirmais man bija ķeizargrieziens, arī otrreiz automātiski bija skaidrs, ka darīšu tāpat. Pirmā pieredze bija palikusi prātā kā ļoti pozitīva.

– Nenožēlo, ka tomēr nepamēģināji dzemdēt pati?

– Nē, nekādā gadījumā. Man tas ir milzīgs atvieglojums, ka varu sausām kājām iziet cauri šai situācijai. Bērniņš piedzimst tāds nesaņurcīts, mīļš, apaļš, svaigs un tīrs. Nekas viņam nekaiš. Man liekas, tas ir vienkārši ideāls variants.

Arī Uģis abas reizes bija klāt operāciju zālē. Uzreiz varēja puikas paņemt rokās. Pirmajā reizē gan viņam bija mazliet šoks, jo Knutam bija rudi mati (smejas). Tonis gan pēc tam ātri mainījās.

– Kā jūsu puikas sadzīvo? Atrod kādus saskares punktus?

– Es teiktu, ka tie ir tādi džeku punkti. Viņi dauzās, kaujas, ārdās. Kā saka Uģis, vecākais brālis trenē jaunākā izturību, lai pēc tam nebūtu problēmu.

Kad piedzima Gusts, nekas daudz mūsu ikdienā nemainījās. Skaidrs, ka visu mūsu uzmanība, ieskaitot Knuta, pārlikās uz mazo, visi fokusējāmies uz viņu. Bet domāju, lielais īpaši nejuta, ka viņam tagad kaut kā būtu mazāk. Tas, ko es pati visvairāk jutu, bija ārkārtīgi lielā puiku enerģija. Jutu, ka ir pienācis klāt vēl viens spēlētājs viņu komandā.

Esmu domājusi, ka gribētu, lai mūsu ģimenē būtu arī kāda meitenīte, lai mēs būtu vairāk līdzvērtīgās pozīcijās.

Jo tagad brīžiem sajūta ir kā futbola komandā. Ir, ko turēt! Puikām tomēr ir cita enerģija – tāda maskulīna enerģijas bumba.

– Un kā Uģis jūtas šajā komandā?

– Viņš ir tur iekšā! Tā ir viņa komanda! (Smejas.) Uģis kā vīrietis pats ir ļoti vīrišķīgs. Tas izpaužas lēmumos un spriedumos, tajā, kā viņš izturas dažādās dzīves situācijās. Dažreiz man varbūt gribētos, lai reakcijas kaut kādās situācijās nebūtu tik skarbas. Un mūsu dēli iet tajā pašā virzienā, tur ir tāda stipruma enerģija.

Dažreiz mums ir domstarpības, jo man savukārt ir svarīgi, lai vide bērniem būtu maksimāli droša, lai nekas slikts nenotiek. Bet Uģis domā tieši otrādi – ja tu brauc ar laivu, tad vari arī iegāzties tai upē. Viņš uzskata, ka nevar bērnu aplauzt, sakot: «Nekāp, jo nokritīsi!» Jāļauj nokrist, sasisties, lai viņš to saprot.

Uģis puikas audzina tiešām kā puikas. Māca, ka jābūt atbildīgiem, drosmīgiem. Domāju, ka mūsdienās zēnu audzināšanā tā dažreiz trūkst.

Un, lai gan esmu tāda, kam patīk bērnus sargāt, man tas šķiet forši. Domāju, ka mūsdienās zēnu audzināšanā tā dažreiz trūkst.

Uģis ir foršs tētis, reizēm foršāks, nekā, piemēram, Knuts ļaujas. Uģim ir visādas idejas, ko viņi varētu darīt kopā, bet Knuts, kurš jau gandrīz pusaudzis, saka – es negribu. Varbūt Uģis varēs tās īstenot ar Gustu.

– Jūs abi esat kopā kopš skolas laikiem, jau gandrīz divdesmit gadu. Apprecējāties gan neilgi pirms Gusta piedzimšanas. Nostiprinājāt savienību uz mūžu?

– Mums ar Uģi ir vienošanās – lai cik grūti kādreiz būs, mēs vienkārši nešķirsimies. Jo izšķirties jau var jebkurā dienā, bet saglabāt attiecības – tas ir pilnīgi cits jautājums.

Apbrīnoju cilvēkus, kas var tā vienkārši izšķirties, atrast nākamos partnerus un tad vēl nākamos. Kā tas vispār ir iespējams?

Tiklīdz sāc kaut ko saprast par otru, jau atkal viss jāmaina. Ieradums jau arī veido attiecības – tu pierodi ne tikai pie otra cilvēka, bet pie visas kopīgās dzīves, sistēmas.

Kad divdesmit gadu esi kopā ar vienu, vairs pat nav iespējams pateikt, kas ir tavs, kas otra – tik ļoti cieši viss saaudzis vienā tīklā, tādā kā mudžeklī. Pašas attiecības, visas praktiskās lietas, radinieki, draugi, īpašumi. Viss ir savijies! Un šķiroties tas viss būtu jāārda vaļā. Man šķiet svarīgi saglabāt ģimeni arī bērnu dēļ. Jā, te varbūt nav rožu dārzs katru dienu, bet man tāpat liekas, ka bērniem ir labi izaugt pilnā ģimenē.

Vai jums ir kāda formula, kā tik ilgus gadus palikt kopā?

– Varbūt mēs to varam tāpēc, ka pārlieku neanalizējam savas attiecības. Ja sāktu tās vairāk analizēt, iespējams, būtu sajūta – ārprāts, kā mēs vispār kopā turamies! Citreiz analīze attiecībām nāk tikai par sliktu.

Svarīgs ir arī laiks vienam ar otru. Mums, piemēram, tagad līdz ar Tutas lietām ir vēl viens kopīgs projekts – nopirkām vecu māju Kuldīgā, ko gribam atjaunot un uztaisīt par brīvdienu māju, kur atbraukt pašiem, aicināt draugus. Kopā kaut ko būvēt un plānot. Iesaistīties kopīgos projektos, kas nav saistīti ar bērniem, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Nevis norobežoties katram savās lietās.

Mums ir paveicies, jo ir ļoti liels pulks atbalstošo cilvēku – abi nākam no plašām ģimenēm.

Kad piedzima Knuts, visi ļoti iesaistījās – vecvecāki, mana māsa, māsīca. Vesels auklīšu serviss! Tas ļoti palīdz. Visām mammām, kam ir pavisam mazi bērni, varu ieteikt ņemt palīgā auklītes, lai varētu iziet kaut kur ārā, kaut vai pavingrot vai kā citādi sevi palutināt. Manuprāt, arī attiecībām ar otru pusi tas nāks tikai par labu. Mūsu attiecībās šis laiks divatā ir ļoti svarīgs.

Kad Knuts bija maziņš, saucām tos par ģimenes stiprināšanas vakariem. Aizgājām ārpus mājas paēst vakariņas, uz teātri, varbūt ciemos pie draugiem, bet – bez bērniem. Šad un tad aizbraucam uz divām trim dienām uz ārzemēm. Tas tiešām ir atsvaidzinoši. Tikai pašiem pirms tam jāsaprot, ka varam droši atstāt bērnus un viņiem nekas slikts nenotiks.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs