• Rēzija Kalniņa: Man toreiz bija jāizvēlas – mīļotais cilvēks vai teātris

    Slavenības
    Evija Kalnbērza
    18. novembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ģirts Ozoliņš (F64) un no privātā arhīva
    Kad oktobra pēdējās sestdienas vakarā aizvadīti beidzamie pirmizrādes Tagad un tad viesi, mūzikas un drāmas telpas OratoriO saimnieki PDz atzīst – arī pandēmijas laikā sapņus ir iespējams realizēt.

    – Šovasar Rēzija PDz minēja, ka pandēmijas dēļ izbauda sievas un vīra kopābūšanu, jo Covid-19 dēļ bija apstājies Aināra darbs Berlīnes Komiskajā operā. Tagad kopābūšana rezultējusies ar jūsu izveidotu mūzikas un drāmas telpu. Kā līdz tam nonācāt?

    Ainārs: Pirms kādiem desmit mēnešiem sēdējām un saskatījāmies ar Rēziju. Sapratām, ka gribam dalīties ar to, kas mūsos kūsā. Tā bija pamatdoma – radīt kaut ko savu. Esam par to sapņojuši  un runājuši. Pateicoties situācijai pasaulē, varējām šo sapni realizēt.

    Rēzija:  Būtībā jau doma par savu teātri radās pirms sešiem gadiem Novosibirskā, kad biju aizgājusi no Dailes teātra un braucu Aināram līdzi, kur kopā strādājām. Man toreiz bija jāizvēlas – mīļotais cilvēks vai teātris.

    Man zvanīja Māra Zālīte un teica: «Tu traka esi! Kā tu vari iet prom no teātra!» Es atbildēju: «Nē, es neesmu traka! Es vienkārši mīlu cilvēku!»

    Un tieši Novosibirskā es sapratu – mūsu kopā radīšanas prieks ir tik piepildīts. Tajā pašā laikā arī pilns stresa. Tu atdod no sevis un reizē arī uzpildies. Atgriežoties bija tā, ka ne viss, kam atdod sevi, uzpilda. Ar Aināru esam tādi pagājušā gadsimta 20., 30. gadu cilvēki, kuriem ir svarīgs skaistums, atmosfēra… Svarīgi, ka cilvēki šeit jūtas neikdienišķi, vēlas te palikt. Šīs ir mūsu otrās mājas! Esam viesmīlīgi gan Mārupē, gan šeit, un cilvēki jūtas gaidīti un neapdraudēti. To mēs arī gribam piedāvāt. Mēs esam utopisti un ideālisti, gribam, lai ļaudis jūtas labi mūsu iedomātajā laikā un vidē.

    – Viss jau nav tik vienkārši, jums kā radošo profesiju pārstāvjiem tagad nākas tikt galā ar saimnieciskām lietām?

    Rēzija: Ģimenes draudzene Elita Moiseja teica: «Ir telpas! Radiet!» Tā mēs nonācām bijušajās saldumu fabrikas Uzvara telpās. Ieskaitot aktierus, mums tagad ir mīlestības komanda, kura neuzdod jautājumus, cik un kas par to būs. Viņi ir traki un grib trakajiem lidot līdzi.

    Ainārs: Ļoti daudz ir palīdzējuši telpu pārvaldnieki. Man pašam sev bija ātrie grāmatvedības kursi. Bija laiks un nepieciešamība – izpētīju Latvijas likumus un nodokļu sistēmu. Visu darīju patstāvīgi. Meklēju, mācījos, lasīju. Ja būtu pilnībā noslogots, diez vai ķertos kam tādam klāt. Taču tagad, pa retam aizbraucot uz Berlīni, ātrāk gribas būt atpakaļ mājās.

    – Izrādē Tagad un tad aktieru sastāvs ir no dažādiem teātriem. Ko tā?

    Rēzija: Liepājas teātra aktrises Ilzes Trukšānes meitai Rēzijai esmu krustmāte. Turklāt viņa mani savulaik ēnoja, un es viņai teicu – jāiet studēt uz aktieriem. Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms bija mans dēls filmā Dvēseļu putenis. Maksims Busels ir vienkārši blagorodnij čelovek, Juris Kalniņš – aktieris, kuru apbrīnoju, bet Jānis Skanis ir spēlējis kopā ar mani Kaislību spēlēs. Un vēl, kad biju mazs bērns, viņš turēja mani klēpī izrādē Emīls un Berlīnes zēni.

    – Rēzij, vai mūzikas un drāmas telpas OratoriO projektam ir kāda saistība ar Dailes teātra vadības maiņu un tur veiktajām reformām?

    Rēzija: Ir darbavieta, un ir sirdsvieta. Man vienmēr dzīvē būtiskākais bijis – tur, kur ir mana sirds, ir arī mana darbavieta. Bet ne vienmēr saskan būšana darbavietā ar būšanu sirdsvietā. Šobrīd man ir brīnišķīga sadarbība ar režisoru un Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu pie izrādes Smiļģis. Lai gan esam vienaudži, līdz šim nebijām īsti pazīstami. Izrādās, mums ir līdzīga gan mākslas, gan humora izjūta.

    Rēzija un Ainārs arī dārza darbus mājās nedala. Šobrīd aktuāla ir cīnīšanās ar kurmju rakumiem.

    – Vai Ainārs piedalījās izrādes tapšanas procesā?

    Ainārs: Vienā brīdī biju tā patālāk. Taču, kad izrāde jau bija fināla izgājienā, tas bija jau kopdarbs. Mēs vispār tā dzīvojam – neko nenodalām. Rēzija man ir palīdzējusi arī pie mūzikas iestudēšanas, dramaturģijas saprašanas. Tas ir ļoti svarīgi.

    Es nāku pie Rēzijas kā režisores ar kādu savu domu, viņai ir tiesības to akceptēt vai noraidīt.

    – Ko jūs darāt, kad esat savās mājās Mārupē?

    Rēzija: Staigājam pa dārzu un bīdām kurmja rakumus. Mums laikam ir kurmju paradīze.

    – Dailes teātrī decembrī paredzēts Rēzijas 50. jubilejas koncerts, kādas vēl aktivitātes plānojas?

    Rēzija: Man vienīgais plāns jubilejas reizē būs atrasties kopā ar savu ģimeni. Jo īpaši ar dvīņubrāli Kristu. Viņš savā dzimšanas dienā izdos dzejas grāmatu.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē