• Šobrīd

    weather img

    Rīga +20°C

    Publicists Ēriks Hānbergs: Varu pateikties Dievam, ka viņš devis man iespēju rakstīt, un dakteriem, kas…

    Intervija
    Edgars Orlovs
    Edgars Orlovs
    22. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Mārcis Gaujenietis
    Publicistu, kurš nule izdevis autobiogrāfisku stāstu par bijušo Saeimas priekšsēdētāju Alfrēdu Čepāni, sastopam Rakstnieku mājā Jūrmalā, kur viņš ar sievu Velgu atpūšas no Rīgas akmeņiem. «Es runāšu gan nopietni, gan ar zināmu omulības devu. Tāds esmu, un piedodiet, ja kaut kas ne tā,» pirms intervijas smej Ēriks.

    – Kas ir mainījies Jūrmalā kopš laika, kad te vairs nenotiek Jaunais vilnis un turīgie krievi šurp nebrauc?

    – Neesmu iedzimtais, man grūti teikt. Es te braucu kā kūrortnieks. Vienīgais, ko esmu konstatējis, – tagad pludmalē un uz ielas daudz vairāk dzird latviešu valodu.

    – Tava jaunākā grāmata ir par neviennozīmīgi vērtētu politiķi Alfrēdu Čepāni Vaļsirdībās. Kāpēc tieši tagad rakstīji par bijušo Saeimas priekšsēdētāju?

    – Čepānis Latvijā ir ārkārtīgi būtiska personība, kas labi raksturo pēdējos 30, pat 50 gadus. Viņa ceļš no kolhoza komjaunatnes šūniņas sekretāra līdz Saeimas priekšsēdētājam, no ideālista, sākumā Latvijas Tautas frontes noliedzēja, līdz Tautas frontes deputāta amata kandidātam un balsotājam par Latvijas neatkarību. Tās ir lielas, aprakstīšanas vērtas pārvērtības.

    Impulss grāmatai radās no viņa bijušajiem kolēģiem Liepājā, LPSR laikā. Partijas šūniņu vadītāji, kolhozu saimnieciskie darbinieki ik pa laikam sapulcējas, iedzer kādu šņabi, ieēd šašliku, parunā, atceras pagājušo. Un kādā tikšanās reizē viens no padomju laika Liepājas rajona galvenajiem lauksaimniecības koordinatoriem Juris Janeks, nu jau jaunievēlētais Dienvidkurzemes novada priekšsēdētājs Aivars Priedols, kas Čepāņa valdīšanas laikā bija fermas pārzinis un ar Alfrēda gādību kļuva par kolhoza priekšsēdētāju, izdomāja – vajag grāmatu, lai caur Čepāņa prizmu parādītu, kā veidojās neatkarīga Latvija.

    Zinādami, ka mans žurnālistikas sākums bija Liepājā un draudzējos ar Čepāņa ģimeni, viņi teica, lai es rakstot. Biju ar mieru.

    Alfrēdam jau nemaz nebija teikuši, ka par viņu jāraksta grāmata. Nācās domāt, kā man viņam to pateikt.

    Ar sievu Velgu, Alfrēdu un viņa tagadējo līdzgaitnieci Ariandu esam šad tad bijuši kopā. Nolēmu uzaicināt viņus uz pusdienām. Izstāstīju, ka ir doma par grāmatu, un Alfrēds sākumā bija ļoti satraucies. Teica: «Par mani grāmatu? Es taču neesmu pelnījis.» Par laimi, Arianda palīdzēja viņu pierunāt.

    – Kā bija rakstīt par Alfrēdu?

    – Ar viņu strādāt bija viegli, jo esam seni paziņas. Savulaik kā žurnālists esmu bijis pie viņa, kad Alfrēds vēl bija Preiļu rajonā partijas pirmais sekretārs. Abi bijām arī partijas 19. konferences delegāti, un cilvēciski vienmēr esam bijuši ļoti atklāti. Varu pat izstāstīt vienu gadījumu no sadzīves. No Rīgas, kad vēl veidoju materiālus par laukiem, nelielā kompānijā devāmies komandējumā uz Preiļiem pie Čepāņa.

    Uz vairākām dienām. Pirmajā – vakarējām, bet tā kārtīgi, es pat teiktu – sātīgi. Kā jau Latgalē un ar Alfrēdu pieņemts – ja dara, tad pilnvērtīgi.

    Nākamajā dienā man agri no rīta bija jābūt kolhozā, turklāt bija sarunāts, ka mani aizvedīs ar partijas komitejas mašīnu. Es, nabaga cilvēks, pēc tās vakarēšanas miru nost. Čepānim akna stipra, un jau no paša rīta viņš mierīgi bija darbos, bet es mocījos. Aizveda mani uz kolhozu, biju galīgi saburzīts. Bet Čepānis taču bija piezvanījis priekšsēdētājam, lai viņš uzklāj galdu un lai goda vietā tur ir riktīgs paģiru lāpītājs. Tāds ir Čepānis.

    – Vai grāmatā ir rakstīts par Alfrēda slavenāko frāzi TV, kad viņš, turoties pie Saeimas nama kāpnēm, taujāts par skurbuli, lielmanīgi pauda: «Skaidrs kā bāre(i)ņa asara?» Kā viņš skaidro viesošanos pie bāriņa Saeimas sēdes laikā?

    – Viņš grāmatā atceras šo gadījumu. Alfrēds arī vaļsirdīgi stāsta par lietām, ko var panākt un izdarīt, ja pareizajā laikā un vietā saskandina. Dod arī padomus, no kā jāuzmanās, lai saskandināšana neaiziet par tālu.

    – Kas prasa lielāko laiku – materiāla vākšana vai rakstīšana?

    – Pat kauns atzīties, esmu tik senils. Man ir tā, kā savulaik teica Māra Zālīte – informāciju atrod datorā, bet dzejoļus raksta ar roku. Es tikai nerakstu dzejoļus, bet stāstus. Man ir sadarbības partnere, kas tekstus ievada datorā. Vispār rakstot neko nesasteidzu, jo man nav, kur skriet. Esmu no tiem, kurš daudz staigā. Ja dienā neesmu vismaz divas stundas staigājis, nejūtos labi. Ejot daudz domāju, kā un ko labāk uzrakstīt. Kad nākamās dienas priekšpusdienā piesēžos pie papīra lapas, teikumi rindojas raiti, nosaukumi jau galvā ir iznēsāti. Tāda ir mana tehnoloģija.

    – Skaiti, cik grāmatu esi sarakstījis?

    – Esmu to jau savulaik teicis – darbs, proti, rakstīšana, man ir prieka tēvs, bet teātris – prieka māte. Tikai tāpēc savos 88 gados vēl rakstu. Varu pateikties Dievam, ka viņš devis man tādu iespēju, un dakteriem, kas to iespēju notur dzīvu. Arī izdevējiem, kuri vēl drukā, un sabiedrībai, kas lasa. Tieši vakar, kad sarunājām interviju, papētīju, ko esmu izdarījis grāmatniecībā. Esmu sarakstījis 45 grāmatas, un divas ir atkārtoti izdotas. Divas vēl ir tulkotas krievu valodā. Kopā ar līdzautoriem esmu sarakstījis 13 grāmatas. Manā kontā ir arī četri bukleti. Tātad kopā 62 iespieddarbi.

    – Vēl jau tikai 88 gadi. Līdz simts grāmatām vajadzētu aizvilkt!

    – Nē, nē… Varbūt līdz 65 tikšu. Es gribu kā Zigmunds Skujiņš. Viņš vienā brīdī pateica – viss, cik esmu uzrakstījis, tik ir, vairs nerakstīšu! Man tas laiks tuvojas. Padomā ir vēl divas grāmatas: viena – nenopietni nopietnā par meliorācijas attīstību Latvijā, sākot no pirmās drenas. Otra – par manu runci Tinti, kas jau devies uz citiem medību laukiem, un viņa aprūpētāju dakteri Brici. Tinte bija baigais kaķis, biju viņam aiz gara laika dažādus cirka trikus samācījis, par viņu gan avīzēs rakstīja, gan TV rādīja.

    – Un kura grāmata pašam šķiet pati labākā?

    – Pati pirmā – Pirmā grēka līcis. Tā visu manu mūžu ir dzīvojusi. Divas reizes pārizdota. Kārlis Auškāps šo stāstu iestudēja Dailes teātrī, ir bijis arī radio iestudējums. Tātad kaut kas tajā darbā cilvēkus ir aizķēris.

    – Kā tagad Latvijā ir ar grāmatu lasīšanu?

    – Skaidrs, ka lasa mazāk. Pa kluso man teikuši – ja tagad grāmatas metiens ir 1000 eksemplāru, tas skaitās solīdi. Pag, paskatīšos, kādā metienā izdeva manu pirmo grāmatu. Tolaik vēl uzrādīja, tagad slēpj. Mjā, 15 000 eksemplāru! Tolaik mani vēl tikpat kā neviens nezināja.

    – Tagad jau modē esot erotiskā literatūrā. Lasi tādu? Karīna Račko ar saviem darbiem tur topā turas.

    – Es viņas pirmo darbu izlasīju. Tālāk mani šī literatūra neinteresē, nogurdina ar vienveidību. Račko es liktu plusu, salīdzinot ar visiem pārējiem erotisko tekstu tehnologiem, par to, ka viņa prot erotismus iepīt spraigā sižetā. Es cenšos aptaustīt visu veidu literatūru. Man jāredz, ko dara konkurenti. Ar sievu Velgu viens otram priekšā lasām dažādus dzejoļu krājumus, kas mūsdienās ir pavisam savdabīgi – pavisam attālināti no tās dzejas buķetes, kas mūsu laikos bija skolā.

    – Kur ņem tos pareizos vārdus, kas uzrunā lasītāju?

    – Kā kurā gadījumā. Par Čepāņa grāmatu – ja ieklausās, cik bagāti un sulīgi viņš runā! Viņš ar savu tekstu mani – rakstītāju – uzmundrina. Un tad vārdi paši nāk, prasās tikt uzrakstīti. Kad sāku strādāt žurnālistikas druvā, bija noteikts standarts, ar kādiem vārdiem vajadzēja rakstīt par partiju, kolhozu, fermu… Atzīšos, tajā laikā pieliku daudz spēka un laika, lai sameklētu vārdus, kas atšķīrās no standarta. Jo man vienmēr gribējies būt mazliet citādākam, lai manos rakstu darbos ir vārdi ar rozīnīti.

    Pamazām izkopu hānberģismu, kā es to dēvēju, un nu jau daudzus gadus rakstu savā stilā, par kuru valodniekiem ir savs sakāmais. Pirms gadiem 20 bija pat gadījums – uzrakstīju grāmatu, un redaktore visu bija saraibinājusi sarkanu – pēc valodas likumiem, lai teikuma priekšmets un izteicējs ir pareizās vietās. Viņas vārdu neteikšu, mums ir labas attiecības, bet toreiz izdevniecības vadībai teicu – piedodiet, bet tas vairs nav Hānbergs. Man iedeva citu redaktori.

    – Vai mūsu alfabētā ir pietiekami daudz burtu?

    – Mūsu alfabēts ir pilnvērtīgs, un latviešu valoda ir kupla. Ar šiem burtiņiem brīnumus var uzrakstīt. Palasiet Zigmundu Skujiņu, tas ir paraugs, cik mūsu valoda ir kupla. Esmu pret mīksto ŗ un ch, bet dažkārt sulīgumam šķiet, ka, piemēram, jūŗju, ja dzied Zdzislavs Romanovskis, varētu arī mīkstināt.

    – Latvijas literatūras vēsturē esi iegāji ar stāstiem par lauku dzīvi. Kāpēc tai savos darbos esi pievērsies tik daudz?

    – Es būtībā esmu lauku zēns. Dīvaini, bet dzīvoju tagad uz akmeņiem, un laukos vairs negribētu. Tēvs man nomira, kad gāju 11. klasē. Viņš mani mācēja pieradināt pie lauku darbiem, iesaistot lauku sakopšanā. Vienmēr man bija savs grābeklis, bet mazāks nekā tēvam. Sava izkapts, arī mazāka nekā tēvam. Savs arkls, arī mazāks nekā tēvam. Tā viņš mani viltīgi sadraudzināja ar lauku darbiem. Pēc tam jau man sākās sava dzīve pilsētā, bet lauku izjūta tāpat ir.

    – Kāds Hānbergs ir mājas dzīvē – saimniecisks vai, kā krāns pil, tā jāsauc meistars?

    – Ģimenē pienākumi ir savstarpēji jāveicina. Protams, lielākā slodze vienmēr ir sievām – pavarda uzturēšana. Es cenšos būt līdzdalīgs, ejot uz veikalu iepirkties. Kaut kādas elementārās lietas jau varu, bet labāk protu organizēt, lai kāds cits piesit to plauktu. Tas arī jāprot. Uz šo es atbildēšu ar praktisku omulību: Velgai ir dvīņumāsa Silva. Viņas vīrs ir Gunārs, viņi abi ir mūziķi. Un tad ir Velga, un viņai ir Ēriks. Esam konstatējuši, ka mums ar Gunāru nevis tikai pienākums liek, bet mēs ar prieku mazgājam traukus. Var teikt, ka Velga ar Silvu ir apprecējušas trauku mazgātājus.

    – Vēl Neatkarīgās Cīņas laikā kopā ar Andri Jakubānu bijāt intervētāju duets, kas pie dziesmas ņēma visus slavenākos cilvēkus. Andris jau daudzus gadus ir viņsaulē. Ja tagad tev piedāvātu sameklēt partneri intervētājām, kuru ņemtu Jakubāna vietā?

    – Ar Jakubānu bijām draudzīgi. Viņš sāka drukāt manus stāstus Literatūrā un Mākslā, kur tolaik bija prozas nodaļas vadītājs. Tā sapazināmies. Pirms neatkarības biju aizgājis no darba komunistiskās partijas laikrakstā Cīņa uz labu darbu kolhozā Padomju Latvija. Biju stipendiāts ar domu, ka rakstīšu tikai stāstus un prozas darbus. Jakubāns savukārt tajos pārmaiņu laikos kļuva par laikraksta galveno redaktoru. Tieši todien biju iebraucis Rīgā satikt vecos Cīņas kolēģus, un tur Jakubāns.

    Viņš teica, lai es nākot par galvenā redaktora vietnieku. Atbildēju, ka par vietnieku negribu, lai dod citu titulu.

    Iedzērām šņabi, un no rīta mums bija skaidrs – būšu galvenā redaktora biedrs.

    Ar Jakubānu bijām pilnīgi pretstati: viņš – haoss, kurš uzdrošinājās daudz ko darīt, es – pedants. Varbūt tāpēc izdevās tik labi sadarboties. Ja tagad man vajadzētu veidot dubultintervijas presei, es varbūt arī piekristu, bet tikai ar vienu cilvēku –ir tāds feļetonists Egils Līcītis. Viņā ir jakubānisks huligānisms un uzdrīkstēšanās.

    – Pirms pandēmijas kopā ar Jāni Ķuzuli veidoji Omulības klubiņu, kur pieredzes bagāti ļaudis stāstīja par savu dzīvi. Tagad, kad atkal ļauts tikties, jau ir ieplānota pirmā klubiņa atgriešanās sesija?

    – Mēs pielikām loģisku punktu. Pagājušā gada martā, pirms sākās pasaules pandēmija, mums bija kārtējā sesija, kas uzskatāma par pēdējo. Vismaz manā un Ķuzuļa interpretācijā. Tie bija 17 jauki gadi. Pēdējos varbūt bijām mazliet noguruši no klubiņa vadīšanas, tas nebija tik dinamisks arī mūsu veselības problēmu dēļ. Bet nu liktenis ir galīgi izlēmis, ka mēs to vairs neatjaunosim.

    – Tu esi elegances paraugs. Dzirdēju – valkā tikai melnus kreklus, reizēm arī kādu dzelteno. Kāpēc tā?

    – Dzeltenos ne, saulainos! Tāds vienkārši bija mans stils pirms Velgas. Tagad viņa mani pieradina pie citiem toņiem. Neuzkrītoši, bet ik pa laikam skapī parādās citu krāsu krekli. Nekas neatliek, man jāvelk…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+