Rīga +6°C 
Jūrmalniecei Veronikai Petinai dalība šovā bija pirmā šāda veida pieredze, un solis nezināmajā nāca ar lielu iekšēju cīņu. «Bija smagi, grūti. Stress bija pamatīgs,» viņa atzīst. Turklāt šovam viņa nemaz nepieteicās pati. «To izdarīja Jūrmalas mafijas kluba vadītāja. Man nebija ne jausmas par šo avantūru. Kad uzzināju, diez ko nepriecājos un nedēļu lauzos.» Veronika sevi raksturo kā cilvēku, kuram patīk palikt maliņā – būt uzmanības centrā nav viņas dabā. «Man pat TikTok nav,» viņa piebilst ar smaidu. Tomēr lielā balva – automašīna – kļuva par izšķirošo faktoru. «Tas bija galvenais iemesls, kāpēc piekritu. Un, protams, tāpēc, ka pēc rakstura esmu avantūriste.»
Veronika ne mirkli neticēja, ka varētu uzvarēt. «Domāju, labākajā gadījumā tikšu līdz spēles vidum un tikšu izbalsota.» Tomēr viņa ne tikai izdzīvoja, bet arī uzvarēja. Šova varone uzskata, ka panākumus deva viņas spēja būt patiesai un vienlaikus ļoti vērīgai. «Sākumā vairāk klausījos, lai saprastu, kas kurš ir par putnu.»
Viņas pieredze stratēģijas spēlē Mafija izrādījās negaidīts trumpis. «Esmu iemācījusies nenodot sevi ar žestiem, mīmiku, uzvedību, jo pat acu skatiens var nodot.»
Uzvaras brīdis bijis neaprakstāms. «Tas bija emociju sprādziens! Triumfu nebiju gaidījusi,» saka viņa. Tagad Veronika ar trīsām gaida mirkli, kad varēs izbraukt no autosalona, un šis brīdis sakritīs ar autovadītāja tiesību iegūšanu. Ironiski, bet viņa vēl nedrīkst stūrēt: «Palikušas pāris braukšanas un eksāmens.» Petina nolēmusi jauno auto nekādā gadījumā netirgot tālāk.
Bērnunamā visi turēja īkšķus
TV skatītājiem Veronika asociējas ar košas un draiskas meitenes tēlu, taču aiz ārējā viegluma slēpjas stāsts, kas aizkustina. Veronikas bērnība aizritējusi bērnunamā – tur viņa nonāca pusotra gada vecumā, kad mammai atņēma vecāku tiesības. Ar bioloģisko ģimeni Veronika kontaktus neuztur. «Zinu, kas viņi ir, bet tas arī viss. Es dzīvoju savu dzīvi.» Šajos vārdos nav rūgtuma, drīzāk pieņemšana un skaidra robeža starp pagātni un tagadni. Tā ir pieredze, kas veidojusi viņas raksturu. «Esmu izaugusi par stipru cilvēku. Visu esmu paveikusi un sasniegusi saviem spēkiem.» Taču cena par dvēseles stiprību nav maza. «Diemžēl arī tādus spēcīgus cilvēkus kā mani var salauzt,» viņa saka un atklāj, ka pēc šova vajadzēja meklēt psihologa palīdzību. Nemitīgā spriedze un emocionālā slodze šovā bijusi pārāk liela. Grūtajos brīžos tieši cilvēki no bērnunama kļuvuši par lielāko atbalstu. «Visi turēja īkšķus, audzinātāja un skolotāja uzmundrināja.»
Par uzvaru viņa vispirms pastāstīja tikai saviem bērniem. «Es viņiem uzticos, viņi prot turēt mēli aiz zobiem, īpaši, ja par to samaksā,» smejas Veronika. Pat vīrs par sievas triumfu neko nezināja. «Mēs skatījāmies šovu kopā, un es ne reizi nenodevu sevi. Lūk, tā ir jāprot spēlēt Mafija!»
Veronikas stāsts nav tikai par uzvaru spēlē. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš spēj pats veidot savu dzīvi, riskēt un tomēr saglabāt cilvēciskumu. Un varbūt tieši tāpēc šis limuzīns ir vairāk nekā balva – tas ir simbols ceļam, kas no bērnunama vedis līdz pašas izcīnītai uzvarai.
