Rīga +11°C 
«Nekad neesmu to intervijās teicis, bet izstāstīšu. Gadu pirms dēla piedzimšanas piektajā sestajā grūtniecības mēnesī mēs zaudējām meitu. Man dzīvē sievietes pāris reižu ir samelojušas par to, ka zaudējušas manu bērnu, tāpēc jau biju apglabājis četrus savus bērnus – divus samuldētus un divus pa īstam. Šī bija piektā reize. Mani ielaida kabinetā paklausīties bērna sirdspukstus, bet blakus kabinetā pateica, ka bērna nebūs.
Dzīvē var zaudēt daudz ko, bet nekas nav trakāks par bērnu zaudēšanu, turklāt vairākas reizes. Tas ir ļoti smagi. Man uz krūtīm tagad ir tetovējums Amali – tas ir veltījums piecu mēnešu grūtniecībā mirušajai meitai. Viņai būtu bijis manas vecvecmāmiņas vārds, tikai nevis Amēlija, bet Amālija. Meitas pelnu saņemšana man gandrīz beidzās ar krimināllietu. Attieksme valsts iestādēs dažkārt ir drausmīga, taču labi – varbūt es visu uztvēru pārāk personīgi, bet viņiem tā ir norma. Meitas pelnus izkaisījām Daugavā pie ietekas jūrā.
Arī laiks pēc bērna zaudēšanas bija briesmīgs. Treniņu vidū gāju uz ģērbtuvi, uzliku dvieli uz galvas, izraudājos un gāju trenēties tālāk. Sāku domāt pat par pašnāvību. Paralēli kāpu cīņās, traumējoties un ejot cauri visādiem apmelojumiem par sieviešu sišanu. Tas bija manas dzīves smagākais laiks, kas Zuti pilnībā izmainīja. Abi ar sievu kaut kā tam tikām cauri,» intervijā IEVAI atklāj Zutis.
Pilnu interviju ar Kristapu lasi šeit:
