Māris Gailis ar katamarānu šķērso Atlantijas okeānu, triju mēnešu laikā zaudē abus vecākus

Privātā Dzīve
Edgars Orlovs
Edgars Orlovs
20. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No privātā arhīva
Liktenis ir nepielūdzams – ekspremjera mamma mūžībā devās īsi pirms viņa tālā ceļojuma, bet tētis – drīz pēc dēla atgriešanās no sešu nedēļu ilgas burāšanas.

Vecāki no šīs pasaules aiziet viens pēc otra

Gada nogale ekspremjeram Mārim Gailim bija skumju pilna – 26. septembrī Jaunciema baznīcā ekspremjers atvadījās no savas mammas Elzas Gailes. 28. decembrī mūžībā aizgāja viņa tēvs Valentīns Gailis, un 2. janvārī atvadas notika Rīgas Krematorijā.

«Mamma un tētis nodzīvoja ilgu mūžu un aizgāja drīz viens pēc otra. Mamma – 93 gadu vecumā, tēvs – sasniedzis 92 gadus. Nebija pat slimības. Smagi, skumji, sāpīgi, bet tāda ir dzīve. Mums, palikušajiem, jāturpina dzīvot, uz Zemes jau nekas neapstājas,» PDz saka Māris Gailis. Daudz laika pārdomām par dzīvi viņam bija nejaušības piespēlētā jūras ceļojumā, kad gada beigās nepilnu sešu nedēļu laikā ar katamarānu šķērsoja Atlantijas okeānu un nonāca līdz bijušajai Kurzemes kolonijai – Tobāgo.

Pievienojas kompānijai, kas nebija burājusi okeānā

Ceļojumā uz Tobāgo un tai tuvējām Karību jūras salām Māris devās kompānijā, ar kuru līdz šim tikpat kā nemaz nebija pazīstams.

«Savā ziņā tas bija spontāns burājums. Kā tagad zinu teikt, jau vairākus gadus kopā ir viena tāda kompānija, kurai patīk burāt. Vienam no tās biedriem ir burāšanas skola Pāvilostā, un viņi pārsvarā bija burājuši pa Vidusjūru. Tie ir tādi izklaides braucieni, kur dienā burā, bet vakarā piestāj kādā ostā, palīksmo, lai nākamajā dienā vai vēl pēc dienas varētu atkal doties tālāk. Bet nu šī kompānija bija izdomājusi iekarot lielākus ūdeņus – okeānu,» stāsta Māris.

Vasaras sākumā ekspremjeram piezvanīja kāds cilvēks un gribēja parunāties par braucienu pāri okeānam.

«Man šī tēma bija interesanta, satikāmies. Izrādījās, ka viņiem nedod laivu, ja komandā nav pieredzējuša burātāja, kurš kādreiz jau būtu šķērsojis okeānu. Vienojāmies, ka es varētu kļūt par šīs komandas dalībnieku ar okeānu šķērsošanas pieredzi. Uzreiz gan teicu – kapteiņa pienākumi ceļojumā jāuzņemas jau esošās komandas līderim, bet es būtu rezerves kapteinis, tāds kā kārklu ģenerālis, kurš lietas pārņemtu tikai tad, kad kaut kas ietu pavisam greizi vai kļūtu bīstami,» atminas Gailis.

Okeāns miermīlīgāks par jūru

Ceļojums izvērties diezgan mierīgs, un viņam vadības grožus pārņemt nevajadzēja. «Bija jau daži brīži, kad es būtu pieņēmis citādu lēmumu, bet tas bija ne tik būtisks – par papildu buru uzvilkšanu, motoru iedarbināšanas brīžiem un tamlīdzīgi,» atzīst Gailis. Ceļojumā uz Tobāgo četru vīru un vienas sievietes kompānija devās ar 50 pēdu (aptuveni 14 metri) garo Laguna tipa katamarānu, kurš sver 15 tonnas.

«Īstais burājiens sākās 5. novembrī, kad Tenerifē kāpām uz katamarāna klāja, lai dotos uz Kaboverdi. Tur piestājām uzņemt pārtiku un visu nepieciešamo, lai tālāk mērotu ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Tobāgo,» stāsta Māris, kurš kompānijā bija gados vecākais vīrs. «Pārējie bija manu bērnu un, iespējams, pat mazbērnu vecumā,» nosmej ekspremjers.

Interesanti, ka nevis ceļojumā pāri okeānam, bet gan burājumā līdz Kaboverdei kompānija piedzīvoja lielāko vēju un augstākos viļņus.

«15 dienas, kurās šķērsojām okeānu, bija mierīgas un siltas. Temperatūra naktī bija ap plus 25 grādi, bet dienā pārsniedza 30 grādu atzīmi.

Bija pat dažas dienas gandrīz bez vēja. Savukārt ceļā no Kanāriju salām līdz Kaboverdei, kas prasīja aptuveni nedēļu, gan piedzīvojām četrus piecus metrus augstus viļņus un vēju vairāk par 30 metriem sekundē. Katamarāns ir bīstams ar to, ka liels vējš un viļņi to var apgāzt, un tad jau to atpakaļ dabūt tā vienkārši nemaz nevar. Burājumā līdz Kaboverdei pieredzējām arī burātājiem nepatīkamāko – kad tieši pirms laivas plīst vilnis. Tad ūdens gāžas tieši pāri, un pēc tādiem viļņiem laiva ir pilna ar ūdeni. Biju tieši uzvilcis tīras, sausas drēbes, kad tas notika. Atkal bija jāpārģērbjas, jo izžāvēt sālsūdeni nevar,» atklāj pieredzējušais ceļotājs.

Knapi pietiek degvielas

Viņš atzīstas – bez problēmām, protams, ceļotāji neiztika. Viens no diviem dzinējiem kļuva nelietojams, jo dzenskrūve uztina tīklu. «Toreiz vienkārši šo dzinēju izslēdzām. Viļņi bija ap divus metrus augsti, tāpēc nelīdām dzenskrūvi atsvabināt no tīkla. Pēc kāda laika, kad kļuva mierīgāks, apskatījām bojājumu un izvērtējām iespējas to novērst.

Ceļojumu turpinājām ar vienu dzinēju, jo izspriedām, ka neviens negrib riskēt ar dzīvību, lai okeāna vidū piņķerētos.

Apgriezām tik tīklu, cik iespējams, un turpinājām burāt.»

Pie Tobāgo ceļotājiem tas gandrīz atspēlējās. Katamarāns konstruēts tā, ka katram dzinējam ir sava bāka un nav iespējams degvielu no vienas pārliet otrā. Lai arī cik taupīgi darbinājuši atlikušo dzinēju, tuvojoties galamērķim, bāka bijusi faktiski tukša. «Vēl aizvien īsti neesmu sapratis, uz kādām degvielas putām mums izdevās pietauvoties Tobāgo,» jau ar smaidu atceras Māris.

Beidzot izlasa Ulisu

Taujāts, ko cilvēks var sadarīt, teju vai mēnesi atrodoties uz katamarāna, Gailis teic – laivas vadīšana bija sadalīta starp visiem ekspedīcijas dalībniekiem. «Mums bija dežūras gan dienā, gan naktī. Četras stundas esi uz vakts, bet četras vari pagulēt. Pēc tam astoņas stundas brīvs laiks, kuru katrs aizpilda, kā grib,» saka Māris.

Brīvajā laikā ceļotāji spēlējuši kauliņus, lasīja grāmatas. «Līdzi biju paņēmis daudz grāmatu, visas pat neizlasīju. Esmu lepns ar savu sasniegumu, jo ceļojuma laikā izlasīju Džeimsa Džoisa darbu Uliss. Ne katrs to spēj! Tā grāmata ir ģeniāla, bet zinu simtiem cilvēku, kuri nekādi nav spējuši to izlasīt. Es arī reizes sešas biju sācis, bet līdz galam netiku. Ceļojumā tas man beidzot izdevās. Tas notika tikai tāpēc, ka biju prom no ikdienas rutīnas, telefona zvaniem, darba, kas lasīšanai traucētu. Grāmatas pirmā trešdaļa bija grūti pievārējama, bet pēc tam aizgāja. Specifisks darbs, jo Džeimss Džoiss tomēr ir 20. gadsimta modernās literatūras viens no pamatlicējiem,» tā Gailis.

Mielojas ar doradām

Komanda bija parūpējusies, lai nepietrūktu ne saldūdens, ne pārtikas. Līdzi bija daudz dārzeņu, no kuriem vismazāk izturīgie izrādījās gurķi – apēsta vien trešdaļa, jo pārējie sabojājušies. Līdzi bijuši 12 kukuļi rupjmaizes, 14 kārbas ar brieža gaļas konserviem, makaroni, turku zirņi, konservētas pupiņas.

Daudz pārtikas palicis pāris, jo, izmantojot speciālu uzparikti – auklu ar āķi galā – ekspedīcijas dalībnieki tikuši arī pie trim zeltainām doradām.

Pirmā bijusi 20 kilogramus smaga, otrā – 12, bet trešā – ap 5 kilogrami. Zivis ceptas, vārītas, jēlas taisīta karpačo. «Teju nedēļu no pirmās zivs pārtikām! Brangi gardas bija tās doradas,» stāsta Māris.

Līdzi divos bunduļos ņemta arī tonna ūdens. Tas bijis ne tikai dzeršanai, bet arī lai mazgātos. «Ar ūdeni vajadzēja taupīgi rīkoties. Pirmajā ceļojuma daļā, kas ilga nedēļu, iztērējām gandrīz 500 litru. Tad tika nolemts, ka turpmāk taupīsim. Braucienā pāri okeānam gandrīz pusi ūdens neiztērējām. Traukus, piemēram, mazgājām okeānā un noslaucījām dvielī, dušoties devāmies labi ja ik pēc trim dienām, un tad arī vienā dušas reizē iemanījāmies iztikt ar pieciem litriem ūdens. Zobus gan katru dienu mazgājām,» atceras ceļotājs.

Tobāgo tiek pie krējuma

Māris saka – vienmēr gribējis nokļūt Tobāgo, bet līdz šim viņa vadītās jahtas līdz turienei nebija nonākušas. «Nu tas notika. Bija interesanti, bet man jāsaka, ka Klusā okeāna salas ir pievilcīgākas. Te bija tikai tumšādainie iedzīvotāji. Nevar teikt, ka bija nedraudzīgi, bet viesmīlība no viņiem noteikti neizstaro. Infrastruktūra tur ir galīgi neattīstīta. Vispār bija derīgi būt tur, redzēt un izbaudīt.

Daudz kas mums tur šķita jocīgs. Šķiet, tūrisms līdz Tobāgo vispār nav nonācis.

Vieta ir ekoloģiski tīra, un tur ir lietusmeži, kas varētu cilvēkus interesēt, bet tas viss ir neattīstīts. Restorāni bija švaki, tirgū augļu tikpat kā nebija, bet suvenīru nebija nemaz. Pat gliemežvāciņus neviens netirgoja!» atceras Gailis.

«Esmu daudz ceļojis, un viena lieta Tobāgo mani patiešām pārsteidza,» tūdaļ gan piebilst viņš. «Proti, nekur citur tādās mazliet eksotiskās vietās veikalos nebiju atradis krējumu. Tobāgo tas bija! Nopirku un uztaisīju foršus tomātu salātiņus. Acīmredzot hercogs Jēkabs skābo krējumu tur savulaik ieviesa, un arī tagadējie iedzīvotāji turpina to ražot,» spriež ekspremjers. Latviešus bijušajā Kurzemes kolonijā viņš gan nav saticis. «Toties gaili gan tur redzēju. Viņš vienkārši bizenēja pa kafejnīcu!» smej Māris.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+