Rīga +8°C 
Uz Rīgu atvilina sieviete
«Jā, pirmo reizi esmu nonācis uz šī slidenā ceļa,» par grāmatas Ceļš. Atmiņu stāstījums izdošanu saka Kivičs seniors. Viņa dēls sarakstījis vairākas grāmatas, taču tēvam iedvesma nākusi īsi pēc 77. dzimšanas dienas. «Savu tēvu nezinu, savukārt mamma nomira, kad viņai bija tikai 25 gadi, man – pieci. Mamma slimoja ar tuberkulozi, visu laiku dzīvojās pa slimnīcām. Es viņu mājās tikpat kā neredzēju. Mani uzaudzināja vecvecāki,» atklāj Andris, kurš apjautis: grāmatu lappuses spēj atdzīvināt un piešķirt nemirstību tiem, kas jau sen devušies mūžībā.
«Jutos kā parādnieks. Sapratu, ka man jāuzraksta grāmata par vecvecākiem, lai viņi neaizietu nebūtībā. Tagad jūtos šo parādu atdevis. Grāmata ir par laiku no 1953. gada līdz 1976. gadam, kad no Kuldīgas pārcēlos uz Rīgu. Mani aizvilināja sieviete,» smaidot atminas Kivičs. Tā bijusi dēla Andra māte Daina. Kivičam senioram ir divu laulību pieredze. «Pirmo reizi apprecējos 18 gadu vecumā, tas bija mans pilotprojekts. Izšķīrāmies, kad man bija 20 gadi ar astīti,» saka Andris. Otrā laulība ar Dainu ilga septiņus gadus un tika svētīta ar Kiviča vienīgo dēlu. No pirmās laulības Andrim ir meita.
Misēklis ar uzvārdu un divi Andri Kiviči
«Daudzi vecāki domā, ka atvase ir kā atzars no viņu koka, taču bērns ir individuāla personība. Godīgi sakot, es gribētu, lai arī mani uztver kā atsevišķu cilvēku,» uzsver Andris. Nosaukt dēlu par Andri gan bijis paša un sievas kopējs lēmums. «Tajā brīdī mēs nepadomājām, ka tas varētu radīt kaut kādus sajukumus. Tā bija kļūda,» tagad saka Kivičs un atzīst – dzīve ar tādu pašu vārdu un uzvārdu kā vienam no skandalozākajiem pašmāju mūziķiem ir piedzīvojumu pilna. «Laikā, kad vēl nebija mobilo telefonu, uz mājas numuru piezvanīja kāda meitene un izlamāja mani, ka nebiju atnācis uz solīto randiņu. Pat nepaguvu neko iebilst, meitene sarunu nocirta.
Man tā bija, kā tagad mēdz sacīt, morāla trauma,» par piedzīvojumiem ar dēla pielūdzējām smaidot saka viņš.
Izrādās, arī Kiviču uzvārds ieviesies kļūdas dēļ. «Līdz 16 gadu vecumam mans uzvārds bija Ķīvītis. Bet Kuldīgas pasu galdā strādāja cilvēki, kas acīmredzami vāji orientējās latviešu pareizrakstībā. Kad saņēmu jaunu pasi, tajā pat nepaskatījos. Tolaik man bija citas prioritātes. Mana galva bija pilna ar vēju, tādēļ tikai vēlāk atklāju, ka Ķīvīša vietā pasē ierakstīts Kivičs.
Tā kā biju pamanījies pazaudēt savu dzimšanas apliecību, dzīvoju ar šo krustu visu savu mūžu,» nosmej Andris, kurš uz savas grāmatas vāka īpaši uzsvēris – tās autors ir Andris Kivičs seniors.
Mazliet žēl dēla
«Mēs ik pa brīdim sazvanāmies un satiekamies.
