Rīga +1°C 
Savulaik diriģents un koncertmeistare uzticēja savu stāstu žurnālam _IEVA_. Normunds Šnē atzinās, ka personīgā dzīve pirms Gunas viņam bija gājusi garām, jo prioritāte bija mūzika. Taču, iespējams, viņš vienkārši nebija saticis savu īsto cilvēku. «Tā ir liela veiksme, kad, divu cilvēku dzīves ceļiem un pavedieniem krustojoties, notiek satikšanās,» sacīja Normunds.
Guna pirmo reizi Normundu ieraudzīja laikā, kad mācījās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un spēlēja klasiskās mūzikas Eirovīzijas finālā kopā ar Normunda vadīto orķestri Rīgas kamermūziķi.
«Es biju vēl pusaudze, un
man tajā laikā pret Normundu bija ļoti liels respekts.
Tāds tas bija arī, kad nācu uz orķestri Sinfonietta Rīga un spēlēju konkursā, kas bija izsludināts uz čella grupas koncertmeistares vietu,» viņa atminējās.
Normunds pat nevarēja iedomāties, ka viņam ar Gunu varētu izveidoties tuvas attiecības. «Sākot strādāt ar orķestri, viens no noteikumiem, ko es pats sev pieņēmu, bija stingrs aizliegums darba romāniem. Visas mūziķes man bija vienlīdzīgā situācijā, bet dzīve reizēm lauž noteikumus un principus, piedāvājot savējos,» savus principus atklāja diriģents.
Attiecības ar Gunu neizveidojās acumirklī. «Es arī atceros to pirmo tikšanos ar Gunu, kad viņa spēlēja Eirovīzijas nacionālajā atlasē, kas bija ļoti sen. (…) Atceros šo Haidna koncertu, un man palika prātā meitene ar savu domu un ideju, kura skaidri zināja, ko viņa grib, kas tajā vecumā negadās tik bieži. Pēc konkursa mēs ik pa laikam tikāmies kopīgos mūzikas projektos.
Es novērtēju Gunas talantu un redzēju lielo darbu, ko viņa tajā ielika,» atminējās Normunds.
To, ka abiem radušās simpātijas, pirmie ievēroja kolēģi: «Jautāja, kas mums ar Normundu veidojas, bet apzināti pat tādu domu nebiju pieļāvusi. Mēs ar Normundu tikai pēc tam paši sapratām, ka starp mums kaut kas notiek,» stāsta Guna. «Ne visu varam ar prātu analizēt un kontrolēt. Zemapziņa strādā neatkarīgi no mūsu gribas, un tas notiek ne tikai jūtās un attiecībās. Tā notiek arī ar daudziem muzikāliem meklējumiem, kad šķiet – vienā brīdī tas labais un vērtīgais, kas radies, nokrīt kā no gaisa. Taču tā ir tikai šķietamība. Lai tas notiktu un sāktos šī apzinātā fāze, pirms tam izdarīts milzīgs darbs un svarīgais lēmums jau bijis pieņemts zemapziņā,» sievu papildināja Normunds.
Guna arī neesot domājusi par abu gadu starpību, kas ir 23 gadi. Normunds viņu uzrunāja kā personība, kā lielisks cilvēks, un viņa gadiem nebija nekādas nozīmes. «Normunds ar savu dzīvesveidu, domāšanu un pasaules uztveri ir jauneklīgāks par daudziem jauniešiem. Gadi absolūti nenosaka to, kādas garīgas aktivitātes fāzē cilvēks atrodas,» viņa pastāstīja.
Arī Normunds ir pārliecināts, ka skaitļi neko neizšķir: «Es to nesaku kā glābšanas riņķi sev, bet esmu pārliecināts: cilvēks var nodzīvot aktīvu un pilnasinīgu dzīvi līdz ilga mūža pēdējai minūtei.
Ārkārtīgi lielu daļu savā dzīvē mēs nosakām paši.
To, cik esam ieinteresēti tajā, kas notiek apkārt, cik esam gatavi aptvert un apgūt jaunas lietas.»
Guna neslēpa - pirms satika Normundu, viņa par ģimeni nedomāja. «Radošā dzīve un mūzika man bija vissvarīgākās. Viss pārmainījās, kad satiku Normundu.
Viņš man reiz jautāja, vai kādreiz mēs gribētu bērniņu,
un arī es par to biju jau iedomājusies. Zināju, ka gribu viņu tieši ar Normundu. Kas attiecas uz mūsu gadiem, domāju: ja es Normundu satiktu viņa jaunībā (lai gan tas nav iespējams, bet teorētiski), šaubos, vai mums šādas attiecības būtu izveidojušās,» viņa neslēpj.
