⚠️ Tikai 2 dienas – SANTA+ par 1 €! ⚠️ 
Rīga +8°C 
Šo stāstu varētu sākt dažādos punktos. Vispirms – pagrabtelpās toreizējā Maskavas ielā. Te ir krāsns, kas kurinot mazliet dūmo, un jāuzmanās, lai nesaindētos ar tvana gāzi. Ir 1991. gada sākums, un te rosās cilvēki, kuri grib izdot intelektuālas grāmatas, viņu vidū arī jauns filozofs, vārdā Uldis T. Viņš vēl nezina, ka reiz kļūs par kulta figūru kā žurnāla Rīgas Laiks redaktors. Un nezina arī to, ka tas, kas blakus telpā izskatās pēc jauniešu tusiņa, patiesībā ir redakcija, kur top līdz šim nebijis žurnāls, kas kļūs par revolūciju mediju tirgū. Tobrīd to vēl nezina arī jaunieši paši.
Bet varbūt vajadzētu sākt mazliet agrāk. Kad divas pēdējā kursa žurnālistikas studentes izdomā, ka gribētu strādāt žurnālā, kuru pašas vēlētos lasīt. Tāda vēl nav. Toties gaisā ir pārmaiņu laiks, mainās karogi un dziesmas, un tas, kas vēl vakar likās neiespējams, šodien jau notiek – un kāpēc gan šādu žurnālu nevaram izdot mēs? Un kad tad, ja ne tagad?
Bet varbūt stāsts tomēr jāsāk citā vietā. Latvijas Universitātes studentu ēdnīcā. Vietā, kur sarunātas tikšanās un kārtotas ieskaites, kur kādam dzimst mīlestība, bet cits to apraud pie tases kafijas ar cepurīti. Santa te satiek kādu studentu, kurš ir ar mieru piedalīties mazliet neparastajā pasākumā un kārtot tajā biznesa pusi. Viņš piekrīt, jo arī – kāpēc ne? To, ka viņš kļūs par žurnāla izdevēju un pēc tam izdevniecības līdzīpašnieku, students Ivars Zariņš pats vēl nenojauš. Nē, varbūt tomēr jāsāk vēl citā vietā, pat ne Rīgā, bet Liepājā. Tā laika mežģīņu karalienes, veļas ražotnes Lauma direktores Zigrīdas Rusiņas kabinetā.
Kaut kas viņai liek noticēt tikko augstskolu beigušas meitenes Santas Dansbergas dedzīgajai idejai un piešķirt sākuma kredītu žurnāla izdošanai – 100 tūkstošus rubļu. «Tobrīd šāds žurnāls bija ļoti vajadzīgs sievietes pašapziņai,» tā viņa teiks vēlāk. Bet varbūt jāsāk ar šādu mizanscēnu. Tā risinās pie Mākslas akadēmijas kāpnēm. Vēl viena studente, topoša māksliniece, iznāk pa akadēmijas durvīm, jo tur viņu gaidot kāda būtne. «Vai tu esi Ārija?» viņai jautā. Kad studente to apstiprina, būtne saka: «Man saka – tu esot traka?» – «Nu, laikam…» māksliniece piekrīt. «Es esmu Santa. Man ir ideja taisīt žurnālu – vai gribi piedalīties?» viņa jautā. «Es neprotu,» atbild Ārija. «Es arī ne.» Un, iespējams, tieši šī aina par pašu sākumu pasaka visvairāk. Īstajā laikā un īstajā vietā satikās daži trakie. Kuriem, kā zināms, pieder pasaule.
Vajag ļauties
Protams, šo stāstu varētu sākt arī citādi. Iezīmējot laikmeta ainu pirms 35 gadiem, kurā līdz ar kapitālisma ienākšanu mainās preses tirgus, un tajā, protams, ir vieta arī pirmajam jauna tipa sieviešu žurnālam. Liktenim labpatīk, ka tas ir tieši žurnāls SANTA. Tas top no
ticības idejai, no pārgalvības un no sapņa par citādu dzīvi –
tādu, kas redzēta ārzemju žurnālos, filmās un tik ļoti atšķiras no padomju laika pieticības un pelēcības. Lai gan sieviešu žurnāli parasti tiek uzskatīti par apolitiskiem, patiesībā tie neuzkrītoši, tomēr zīmīgi ataino savu laiku. Ne velti tajos ir bijuši ne tikai modes skaistuma un mājas iekārtošanas padomi, te savas pēdas atstājis gan hipiju laika brīvdomīgais gars sešdesmitajos, gan feminisma dumpīgās noskaņas septiņdesmitajos, gan astoņdesmito gadu women power uzvaras gājiens. Uz deviņdesmito gadu robežas viss pasaulē jau notikušais, bet Latvijā nepiedzīvotais ienāk strauji un vienlaikus, itin kā beidzot būtu pārrauts dambis, un tagad ūdens, kas līdz šim tecēja kā mazs strautiņš, gāžas pāri ar milzīgu straumi. Mēs gribam visu uzreiz – jaunu dzīvesstilu un jaunu brīvību. Un te kā tiešs trāpījums mērķī ir SANTAS pirmā numura intervija ar aktrisi Raimondu Vazdiku – sievišķīga, jutekliska, mazliet izaicinoša. Intervija, kurā sieviete pirmo reiz tik atklāti stāsta par savu dzīvi un kurā sieviete parādās kā vērtība pati par sevi, nevis tikai kā laba slaucēja, izcila direktore, rūpīga māte vai aktīva sabiedriskā darbiniece. «Vajag ļauties,» toreiz intervijā saka Raimonda, un izrādās – tieši vārds ļauties ir tas, ko latviešu sievietes gaidījušas jau sen, iespējams, pašas par to pat nenojaušot.
Daudz vēlāk aktrise kādā intervijā atzīsies, ka intervijas iespaids bijis pārsteidzošs, – pēc publikācijas viņa iemantojusi noslēpumainas hetēras reputāciju.
Tāds ir medija spēks. SANTAS pirmais numurs jau kļuvis par bibliogrāfisku vērtību.
Šodienas acīm raugoties, tajā, protams, ir arī šis tas naivs vai pretrunīgs. Taču tas ir arī precīzs tā laika sievietes iekšējās dzīves un emocionālās pasaules nospiedums, viņas ilgas un sapņi. Naivi un drosmīgi vienlaikus. Līdz šim nezināma žurnāla pirmo numuru izpērk nedēļas laikā. Pēc trim gadiem SANTA sasniedz mēneša žurnālam rekordlielu izpirkto eksemplāru skaitu – 75 tūkstošus. Sabiedrība ir izslāpusi pēc brīvības, un sievietes ir izslāpušas pēc sievišķības.
Pirmais. Pirmā. Pirmoreiz
Tiem, kas deviņdesmitos neatceras no savas pieredzes, toties ir redzējuši filmu Tumšzilais evaņģēlijs vai lasījuši grāmatu Jelgava 94, varētu rasties priekšstats, ka šo laiku piepilda bandu kari, krievu lamuvārdi, lietotas vācu mašīnas un grunge stils apģērbā. Tā nav gluži patiesība. Deviņdesmitie patiesībā ir interesants laiks, kad daudz kas notiek pirmoreiz. Cilvēki daudz ko dara, izbaudot to ar iesācēju azartu un daudz nebēdājot, vai tā ir pareizi, politkorekti vai gaumīgi. Azarts – lūk, īstais deviņdesmito gadu atslēgas vārds! Pareizi un prātīgi mēs kļuvām vēlāk…
Viens no pirmajiem SANTAS numuriem ir veltīts kāzām. Līgaviņu žurnāli tolaik vēl nav ierasta lieta, un kāzu rīkošana nav kļuvusi par biznesu, katrs dara, kā māk, tāpēc padomi un pieredze lieti noder. Numura vāks izdodas revolucionārs – to rotā eksotiska izskata latviešu modele ar plīvuru uz puiciski īsa matu griezuma. Savukārt kāzu viesu lomai žurnāla māksliniece Ārija Lipska pierunā savus paziņas, tostarp arī glītu reketieri (tolaik nebūt ne reta nodarbošanās). Pošoties uz fotosesiju, vecmāmiņa puisim jautājusi – nu, ko tad šorīt uzvalkā, atkal kāds no jūsējiem nošauts?
Nē, omīt, šoreiz kāzas, puisis atteicis… Kopumā kāzu numurs mazliet atgādina viegli holivudisku sapņu putukrējumu uz kārtīgas latviešu biskvīta kārtas. Tā iznākšana nav speciāli saskaņota ar pašas redaktores kāzām, taču tipogrāfija tik ilgi kavējas ar žurnāla drukāšanu (arī mūsdienās neiedomājams fakts), ka Santa pa to laiku paspēj apprecēties, uzvārdam Dansberga pievienot otru daļu – Anča – un pati iekļūt numura aprindu sadaļā. Kopumā
deviņdesmitajos ar žurnālu SANTA saistās daudzas lietas, ko var apzīmēt ar vārdiem pirmais vai pirmoreiz.
Pirmās skaistuma pārvērtības, kas vēlāk kļūs par raksturīgu televīzijas šovu elementu un arī skaistumkopšanas salonu pakalpojumu. Žurnāls kā dāvanu lasītājām izsludina iespēju ļauties vizāžistu rokām un mainīt savu stilu. Atsaucas vairāk nekā 1000 sieviešu. Pārvērtības uzbur nozares ikonas – kosmētiķe Baiba Jevdokimova, kura, kā zināms, ierindā ir joprojām, un tērpu māksliniece Baiba Puzina, kura diemžēl jau ir mūžībā. Tās dažas sievietes, kam paveicas piedalīties pašās pirmajās pārvērtībās, pārliecinās, ka skaistums patiesībā prasa nevis upurus, bet labus sava aroda meistarus.
Vai jūs zināt, kad Latvijā parādījās pirmais seksa skandāls, līdzīgs tiem, kas pēc gadiem divdesmit aizsāks MeToo kustību? Vienā no SANTAS numuriem deviņdesmito sākumā! Ar publikāciju, kas atmasko kādu konfliktu. Proti, tābrīža Latvijas Ārstu biedrība sāk izdot Latvijas žēlsirdīgo māsu žurnālu, un tajā papildus profesionālām publikācijām parādās arī raksts par… ārstu un māsiņu seksu – kā gluži dabisku profesijas elementu. Jūs tas šokē? Pagaidiet, būs vēl labāk! Tekstu papildina puskailu, māsu cepurītēs tērptu sieviešu foto, bet arī tas vēl nav viss. Vēl ir padomi, kur un kā slimnīcā to vislabāk darīt, īpaši izceļot ginekoloģiskā krēsla opciju. Profesionāli aizskaroša, gandrīz vai pornogrāfiska publikācija. Nez vai medicīnas māsas par to jutās priecīgas, taču gan jau viss tā arī beigtos, ja vien šo žurnālu nebūtu saņēmuši arī visi tobrīd notiekošā Pasaules ārstu kongresa dalībnieki, tostarp trimdas latvieši. Tas ir skandāls! Pateicoties vienai no kongresa dalībniecēm, tas nonāk arī SANTAS lappusēs, raisot pamatīgu rezonansi. Tāds, lūk, vietējā ražojuma MeToo 93!
Mazā Parīze, Lielā Rīga
Deviņdesmito gadu vidū SANTA pirmoreiz sāk publicēt reportāžas no augstās modes nedēļām Parīzē. Žurnālam ir sava oficiāli akreditēta žurnāliste Parīzē – Una Meistere. Divreiz gadā viņa dodas uz sezonas skatēm, kas tobrīd ir The Notikums ne tikai šaurām aprindām vien, jo Džordžo Armāni vai Džanni Versače ir vārdi, kurus zina ne tikai modes dāmas.
Tiesa, arī modes skates deviņdesmitajos ir kas vairāk nekā apģērbu parāde uz tievu sieviešu augumiem (ļoti tievu, jo ir taču tā sauktais heroīna šika laikmets, modelēm jābūt pagalam izdēdējušām, vēlams ar zilganām ēnām zem acīm – kā Keitai Mosai). Tie ir vareni šovi, un esenci no skatēm var redzēt arī SANTAS lappusēs. 1998. gadā žurnāla komanda dodas veidot stila lappuses uz Itāliju, uz nelielu piejūras pilsētiņu Maiori.
Pasaules glancētajai presei tā ir ierasta lieta – fotografēt, piemēram, nākamās vasaras kolekciju ziemas vidū, dodoties uz tropu pludmalēm vai, vēl labāk, tuksnesi (jo stilīgāk). Tas nav lēts prieks, un ne katrs žurnāls to var atļauties, jo stila bildes ir komandas darbs – fotogrāfi, grimētāji, stilisti, asistenti. SANTAS komanda ir daudz kompaktāka, piemēram, grimētājas vienlaikus ir arī modeles, taču rezultāts izdodas tikpat lielisks.
Un ir vēl viens pirmoreiz. SANTA aizsāk nebijušu žanru Latvijas medijos – fotoseriālu. Tobrīd seriālu kultūra jau ieņēmusi stabilu vietu sabiedrības apziņā – sievietes ir gan jutušas līdzi verdzenei Izaurai, gan solidāri raudājušas kopā ar bagātajiem, gan ļāvušās kaislei kopā ar Donu Beižu. Taču latvieši šim žanram vēl nav ķērušies klāt. Tātad – jāmēģina! Fotoseriāls ar zīmīgu nosaukumu SANTA Simplicitas ir stāsts par jaunu, mūsdienīgu, taču arī romantisku un mazliet sapņainu meiteni.
Fotoseriāls turpinās piecos numuros, un tā īpašais pārsteigums – seriāla varoņus tēlo Latvijas slavenības. Magones lomā iejūtas kādreizējā Jaunatnes teātra aktrise Inguna Zemzare, viņas vecākus tēlo žurnāliste Elita Veidemane un TV diktors Juris Lapiņš, vēl piedalās žurnālists un redaktors Ēriks Hānbergs, māksliniece Ieva Iltnere, Fredis un daudzi citi tobrīd populāri cilvēki. Magones sapņu vīrieša lomā – Misters Foto 95 Didzis Krauze. Tagad šķiet neiedomājami, taču vairākums dalībnieku fotoseriālā piedalās bez maksas, ieguldot savu laiku, enerģiju un dažkārt pat savus rekvizītus. Droši vien tas nebija ne prātīgi, ne pareizi, raugoties no šodienas viedokļa, kad viss ir izcenots un klasificēts, taču – tas bija vienkārši skaisti!
Vai vīrietim ir dvēsele?
Katrs sieviešu žurnāls agri vai vēlu nonāk pie jautājuma, kāds vīrieša tēls interesē tās auditoriju. SANTĀ to ir grūti ietilpināt vienā kastītē: žurnāla lappusēs ir gan spoži miljonāri, gan brīvdomīgi mākslinieki, gan priekšzīmīgi vīri, gan rūdīti vecpuiši un labi zināmi donžuāni. Šajā komplektā netrūkst ne testosterona, ne romantikas, jo parasti tieši to ietilpina šobrīd jau mazliet piemirstais apzīmējums – sekssimbols.
Un tā nu SANTĀ parādās pirmais latviešu vīriešu sekssimbolu tops.
Hot! – kā šādos gadījumos rakstītu tipisks ārzemju sieviešu žurnāls.
Lai viss būtu nopietni, sekssimbolu noteikšanai tiek pieaicināta īpaša žūrija, kurā piedalās, piemēram, Agnese Zeltiņa un Dita Rietuma. Un zināt, kas uzvar? Mūziķis Ainars Mielavs! Tolaik vēl jauns un pievilcīgs, viņš tā dzied Tu saviļņoji mani, ka saviļņo pat ārēji nepieejamo žūrijas dāmu dziļi romantiskās sirdis. Zelta desmitniekā vēl ir tādi kungi kā Renārs Kaupers un Jānis Šipkēvics (seniors), ar holivudisku ārieni apveltītais un no publiskās dzīves jau pazudušais Privatizācijas aģentūras šefs Jānis Naglis un ļoti talantīgais aktieris Armands Reinfelds, kurš nu jau arī spēlē mūžības teātrī. Taču gandrīz visi šie kungi ir laulāti vai vismaz stipri aizņemti, ar tiem kā muzejos dāmas, ar rokām neaiztikt! Tāpēcturpmāk gandrīz ik gadu top Latvijas visvairāk iekārojamo brīvo vīriešu topi.
Pavisam cita lieta! Tā kā pretēji laulības apliecībai nav tādas vecpuiša apliecības, lai iekļūtu topā, pie bikts sava brīvība nav jāapzvēr, pietiek ar publisko tēlu. Tā nu pašā pirmajā izlasē 1999. gadā iekļūst, piemēram, polittehnologs Jurģis Liepnieks, baņķieris Vilis Dambiņš un muzikologs Klāss Vāvere. Jurģa privātā dzīve pa šiem gadiem metusi asus līkločus, Vilis tagad vairāk zināms kā Bērnu slimnīcas fonda bijušās vadītājas Liene Dambiņas vīrs, bet Klāss… Klāsa dvēsele šogad uz mūžu palikusi Meksikas kalnos. Kādā brīdī slavenību izlase transformējas nebijušā projektā: žurnāls izsludina konkursu SANTAS iekārojamākais vīrietis, kuram var pieteikties jebkurš pilngadīgs Latvijas vīrietis neatkarīgi no profesijas, vecuma un aizņemtības pakāpes (jā, savus sirdsmīļotos var pieteikt arī sievas un draudzenes, un viņas to arī labprāt dara).
Galu galā izvēlētais pievilcīgāko un interesantāko vīriešu tops pierāda, ka mūsu vidū dzīvo gan bredi piti, gan džoniji depi. Vajag tikai viņus saģērbt (vai izģērbt), uzlikt pareizās gaismas un – mazlietiņ iedvesmot. 35 gadu laikā žurnāls ir intervējis vismaz 413 vīriešus – ja rēķina, ka katrā numurā ir bijusi intervija vismaz ar vienu. Intervijas ir dažādas – nopietnākas un vieglprātīgas, šokējoši atklātas un vīrišķīgi ieturētas.
Bet tas vienmēr ir mēģinājums pieskarties vīrieša dvēselei. Jo tas ir visgrūtāk un tāpēc visaizraujošāk.
Mēs domājam, ka sieviete ir kas vairāk!
Protams, SANTA vispirms ir stāsts par sievieti, un uz jaunās tūkstošgades robežas žurnāls tieši uzdod jautājumu – kas īsti ir mūsdienu Latvijas sieviete? Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, valstī sākas gāzi grīdā posms, patērnieciskuma un ārējā spožuma laiks. Kāda šajā jaunajā pasaulē ir sievietes vieta? Mēs domājam, ka sieviete ir kas vairāk! – tieši tik izaicinošu saukli krūšu implanti. Latvijas dzīvesstila presē tā ir vēl nebijusi iecere – sieviešu žurnāla reklāma kā sociāla kampaņa. Reklāmas plakātā līdzās simboliskam sievietes šķērsgriezumam blakus nostājas galvenā redaktore Santa Anča, apliecinot žurnāla pozīciju sabiedrības vērtību jaunajā sistēmā.
Arī skaistumkonkursi palēnām piedzīvo norietu, toties sievietes aizvien pārliecinošāk iekaro savu vietu biznesa, politikas un vadošo darbinieku pasaulē. SANTA ar prominentu ekspertu palīdzību izveido un piesaka pirmo Latvijas ietekmīgāko sieviešu topu. Par līderi tajā tiek atzīta laikraksta Diena redaktore Sarmīte Ēlerte (atkal jau mediju spēks!). Starp citu, viņa ir arī pirmā, kas saņem īpašu SANTAS jubilejas rotu komplektu, kuru veidojis mākslinieks Valdis Štrāls. Vēl šādu komplektu par aktīvu sabiedrisko un radošo darbību vēlāk saņems arī pētnieciskā žurnāliste Ilze Jaunalksne un aktrise Rēzija Kalniņa.
Taču jaunā gadsimta pirmās desmitgades nes līdzi arī pamatīgus turbulences virpuļus, pasauli pāršalkusī finanšu krīze sabiedrībai atkal liek meklēt jaunus pieturpunktus. Sieviešu žurnālus sāk apdzīvot ne tikai jaunas, skaistas un nevainojami slaidas sievietes, pat glancētā prese spiesta atzīt, ka sievietēm mēdz būt krunciņas un celulīts, un tas nav apkaunojums, bet dabiska lietu kārtība.
Mīli savus gadus! – kādā no numuriem aicina SANTA,
un trīs sabiedrībā pazīstamas sievietes atklāti stāsta par sadzīvošanu ar laika zūdamības likumu. «Mani gadi man vairāk devuši nekā ņēmuši,» toreiz atzīstas viena no viņām – psihoterapeite Aina Poiša.
Un Aina joprojām ir lielisks paraugs, kā skaisti novecot. Savukārt fotoprojektā Kailā patiesība sešām lieliskām sievietēm ir drosme nostāties kameras priekšā tādām, kādas viņas ir dzīvē. Vecākajai dalībniecei tobrīd ir 69 gadi, jaunākajai – 25, turklāt viņa gaida bērniņu. Projekta veidotāja ir žurnāliste Inita Sila: «Tolaik vēl vārdi mīli sevi nebija tik novazāti, tos tik plaši nelietoja, bet mēs gribējām parādīt, ka ir sievietes, kas sevi mīl tādas, kādas ir.» Šobrīd, pēc body positivity viļņa, tas nešķiet nekas īpašs, taču tas ir tieši tāpēc, ka mazas revolūcijas aizspriedumu graušanā notikušas ik pa brīdim. Un žurnāls ne tikai sekojis tām līdzi – SANTA pati šīs revolūcijas ir radījusi.
Post scriptum
Ja sapulcinātu vienkopus visus, kas īsāku vai ilgāku laiku piedalījušies žurnāla veidošanā, būtu vajadzīgs neticami milzīgs redakcijas galds. Lūk, tikai daži vārdi, turklāt pilnīgi nejaušā secībā. Sandra Zaiceva (tagad slavenās zirgu vietas Zirgzandales īpašniece un senu māju atjaunotāja), Ieva Raiskuma (tagad žurnāliste interneta medijā Apollo), Una Meistere (tagad kultūras un mākslas portāla Arterritory direktore un autore), Anda Rožukalne (tagad RSU profesore, mediju eksperte), Signe Šēnfelde (tagad žurnālu grupas Mezgls galvenā redaktore), Laura Dumbere (tagad žurnāliste laikrakstā Ir), Ieva Broka (žurnāla Ievas Stāsti galvenā redaktore), Inita Sila (grāmatu autore un aktīva sociālo kustību dalībniece), Gundega Roze (grāmatu un žurnāla Roze autore, raidījumu vadītāja), žurnāla māksliniece Ineta Berkmane (vēlāk vairāku žurnālu un grāmatu mākslinieciskā redaktore un izstāžu autore), un SANTĀ joprojām darbu turpina ilggadējā māksliniece Ieva Briede un žurnāliste un grāmatu autore Ineta Meimane.
Protams, pie šī iedomātā galda būtu arī daudz citu cilvēku, kam ir bijusi un ir saistība ar mediju leģendu, vārdā SANTA… Kad pirms gadiem preses tirgū ienāca vēl viens sieviešu žurnāls, tas izvēlējās visai asprātīgu saukli: «Man ir cits!» Sauklim bija zīmīgs zemteksts, proti, sieviete aiziet pie cita – jaunāka, interesantāka. Taču gribot negribot šis sauklis pateica vēl ko. Vienmēr var būt kāds cits. Varbūt pat ne viens vien. Taču tas vienmēr būs vismaz otrais. Vai piektais. Pirmais vienmēr ir un paliek tikai viens. Jo – pirmais.
