Smarža, kas atgrieza pagātnē – Laura atceras vasaru, kurā pirmoreiz kļuva par sievieti

Remonts piespiedis izdarīt to, ko Laura gadiem atlikusi. Cik gan daudz nevajadzīgu lietu cilvēks glabā! Brūna koka kastīte. Pazīstama. Laura noceļ vāku, un no tās izbirst pagātne: sena kinobiļete, veca e-pasta vēstule, izdrukāta uz plāna papīra, aploksnē sabiruši jūras smilšu graudiņi. Piejūras neļķītes – gandrīz sabirzušas. Laura pasmaida. No sadzeltējušas aploksnes izslīd smaržu pudelīte – Laura no Laura Biagiotti. Tās reiz caurspīdīgais saturs iekrāsojies. Viņa pieliek to pie deguna. Sākumā – nekā. Tad pēkšņi no dziļuma uzpeld tikko jaušama atblāzma. Tik vāja, ka varbūt vairs ne smarža, drīzāk pašas atmiņa par reiz tik populāro sapņaino aromātu. Un par Kristapu, kurš to dāvināja.

Slaidais stikla flakons atgādina ūdens lāsi. Augšpusē to noslēdz maza debeszila lodīte ar zeltainu maliņu. Nekā lieka, vien caurspīdīgs stikls, un uz tā sievišķīgā rokrakstā uzrakstīts Laura. Pēkšņi Laura sajūt Lāņu pludmali un jūras vēju. Un acumirklī visu atceras. To vasaru pirms divdesmit gadiem. Un sevi tajā laikā – tikko trīsdesmit nosvinējušu gaišmati. Viņš bija brīvs, Laura – jau ieskrējusi laulībā. Uz papīra – sen pieaugusi, dzīvē – joprojām ne. Cik dīvaini to tagad atzīt!

Laura par Kristapu nav domājusi gadiem. Nu viss ataust acu priekšā.

Kā viņa auto vienmēr mazliet par strauju bremzēja, kā viņš smejoties aizvēra vienu aci, kā pirms nopietna sakāmā parasti noņēma pulksteni un turēja plaukstā…