Rīga +7°C 
Viedoklis:
Linda Balode, arhitekte, arhitektūras un dizaina studijas Jupka vadītāja.
Pilsēta nav dekorācija
Domājot par Rīgas ielām un nepārtrauktajām progresīvajām reformām, kas arvien biežāk rīdziniekiem diktē, kā ir pareizi dzīvot un pārvietoties, rodas sajūta, ka kustības riteņos tiek iesprausti ne tikai stabiņi, bet arī loģika. It kā kāds no malas labāk zinātu, kā jāuzvedas cilvēkam, kas pilsētu piedzīvo katru dienu.
Rīga nav romantizēta ilustrācija par «cilvēkam draudzīgu pilsētu».
Tā ir sarežģīta struktūra, kas radusies nevis relaksācijai, bet nepieciešamībai. Tā ir ekonomikas, kustības, ideju un cilvēku koncentrācijas vieta. Atpūta un miers urbānā vidē ir nepieciešami, taču tie nekad nav bijuši tās primārā funkcija.
Paradoksāli, ka pilsētu cenšamies padarīt arvien līdzīgāku parkam, kamēr laukus un mežus pārvēršam industriālās ainavās – saules paneļu pļavās, vēja parkos un izcirstās teritorijās. Mēs zaudējam īstās rekreācijas telpas, bet pilsētā cenšamies izdzēst tās būtību. Pilsēta nav izaugusi no zaļuma. Tā ir izveidojusies no vajadzības. No kustības. No tirdzniecības. No apmaiņas. Nevis ainava, bet funkcija ir pilsētas kodols.
Tās ceļi nav maršruti starp kafejnīcām vai parkiem. Tie ir artērijas, pa kurām plūst preces, pakalpojumi, cilvēki un informācija.
Tie savieno darbavietas ar dzīvesvietām, noliktavas ar veikaliem, idejas ar rīcību. Ceļi, tilti, pieturas un pievedceļi kopā veido struktūru, kas ļauj pilsētai dzīvot. Arī automašīna ir viens no instrumentiem – kustība ir pilsētas eksistences priekšnoteikums.
Pēdējos gados arvien biežāk dzirdam salīdzinājumus ar Kopenhāgenu, Amsterdamu vai Londonu, taču Rīga nav Kopenhāgena vai Londona, un rīdzinieki nav ne kopenhāgenieši, ne londonieši.
Mums ir cits klimats, cita vēsture, cita ekonomika, cita telpiskā struktūra un cits ikdienas ritms.
Neviens arhitekts neprojektē ēku, vispirms neiepazīstot vietu, grunti, klimatu un kontekstu. Kāpēc mēs tik viegli pieņemam, ka citviet izmantotie risinājumi automātiski būs piemēroti arī mums? To kopēšana ir atteikšanās domāt.
Džeina Džeikobsa un Jans Gēls mūsdienās tiek citēti teju kā pilsētplānošanas svētie raksti. Taču jūtu, ka no viņu darbiem ir paņemti tikai viegli reproducējami simboli – stabiņi, velojoslas, satiksmes ierobežošana. Sarežģīta domāšana tiek reducēta līdz vienkāršiem risinājumiem, aizmirstot būtiskāko.
Būtu kļūdaini domāt, ka šis ir stāsts par funkcijas pretstatīšanu estētikai.
Kā arhitektei un dizainerei man estētiskie pamatprincipi ir tikpat būtiski kā funkcionālie. Taču estētika izaug no vietas, proporcijām, materiāla, vēstures un funkcijas. Tieši tāpēc mani mulsina, ka pārmaiņu procesā tiek ignorēta pilsētas mantotā telpa: ielu tīkls, skatu ass, mērogs, iedibinātās kustības trajektorijas, pilsētas ritms, paradumi un kolektīvā atmiņa. Tā ir telpiska un mentāla pieredze, kas veidojusies paaudžu gaitā. Pilsēta nepieder tikai šodienas politiķiem vai projektētājiem. Tā ir gadsimtu laikā veidota struktūra.
Ironiski, ka tik bieži tiek piesaukts Bauhaus, aizmirstot svarīgāko – tas nebija stils, bet domāšanas metode. Forma sekoja funkcijai. Šodien bieži redzam pretējo – funkcijai tiek uzspiesta iepriekš izvēlēta forma un ideoloģija. Jautājums nav par stabiņiem. Tie ir tikai simptoms. Jautājums ir, vai mēs pilsētu joprojām uztveram kā dzīvu sistēmu, kas kalpo cilvēka kustībai un ekonomikai, vai arī pārvēršam to par ideoloģisku projektu, kurā cilvēkam atliek vien pielāgoties.
Pilsēta ir vairāku paaudžu kopdarbs. Katrai ir tiesības to papildināt, bet nevienai nav tiesību uzskatīt, ka tās vēsture sākas ar viņiem. Jo pilsēta nav dekorācija. Tā ir civilizācijas infrastruktūra.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
