Rīga +8°C 
Viedoklis
Viesturs Celmiņš, pilsētplānotājs, atvērto inovāciju kustības VEFRESH izpilddirektors.
Kam domāta pilsēta 21. gadsimtā?
Iedomājieties pilsētu, uz kuru nesen devāties ceļojumā vai kura vēl atrodas jūsu sarakstā. Kas noteica izvēli? Ko vēlējāties apskatīt un piedzīvot? Iespējams, tā bija arhitektūra. Iespējams, daudzveidīgas kultūras piedāvājums. Vai atpūtas, mākslas un sporta infrastruktūra. Iespējams, iepirkšanās. Varbūt viss iepriekšminētais kopā ņemts. Daļa no šiem galamērķiem ir domāta tūristiem. Tie atrodas pilsētas centrā.
Citus apmeklē vietējie, un tie ir nostāk no centra. Mazāk komerciāli, grūtāk atrodami, bet tieši tādēļ pūliņu vērti.
Kas šos galamērķus apvieno? Gan vieni, gan otri ir ērti un ātri sasniedzami – ar sabiedrisko transportu, kājām, velosipēdu.
Pilsētvide veidota tā, lai vairākums satiksmes dalībnieku jūtas droši. Viss kaut kā strādā pats no sevis. Ja pievērš uzmanību, uz ielām var redzēt ģimenes ar bērniem, pārvietojas seniori, iedzīvotāji ar kustību vai redzes traucējumiem. Sabiedriskajā transportā ir gan skolēni, gan jaunie profesionāļi, gan tūristi. Kad plānojāt, kā nokļūt no lidostas uz centru, pastāvēja reāla iespēja, ka ar sabiedrisko transportu būs ne tikai lētāk, bet arī krietni ātrāk nekā ar īres auto vai taksometru.
Vai šajās pilsētās notiek arī ražošanas, pārstrādes, lauksaimniecības, loģistikas pakalpojumi? Protams.
Tie veido fundamentālu tautsaimniecības pamatu. Nodarbina desmitiem tūkstošu cilvēku un ienes prāvus nodokļus. Bet vai jūs pamanījāt šo infrastruktūru pilsētas centrā vai tā apkārtnē? Diez vai. Drīzāk tā bija izvietota perifērijā, lidostas tuvumā. Vai šādai infrastruktūrai nepieciešami liela mēroga transporta mezgli, pārvadi un stāvparki? Iespējams. Bet tie vairs nav centrāli. Ne tiešā, ne pārnestā nozīmē.
Tie nebija nedz jūsu, nedz miljoniem citu cilvēku, nedz investoru redzeslokā. Pilsētas, kas aug, piesaista investīcijas un starptautiskas kompānijas, vienlaikus ieguldot arī dzīves kvalitātē. Tā ir vide, kuru gan iedzīvotāji, gan viesi var baudīt visās tās dimensijās.
Pilsētas kļūst zaļākas, lauki pilsētnieciskāki. «Un kā ar ekonomiku?» jūs jautāsiet. Šobrīd divas trešdaļas Rietumu pilsētu tautsaimniecības veido pakalpojumu nozare.
Vairākums iedzīvotāju ir nodarbināti izglītības, telekomunikācijas, IT, medicīnas, finanšu, drošības, viesmīlības, poligrāfijas un citos sektoros. Jo lielāka šo pakalpojumu koncentrācija, jo augstāks pieprasījums pēc jauniem A klases biroju centriem, lielākas algas un karjeras iespējas darbiniekiem privātajā sektorā. Attiecīgi arī vairāk rocības ģimenēm un naudas ekonomikā.
Viļņa mērķtiecīgi strādājusi un jau kļuvusi par Austrumeiropas finanšu pakalpojumu centru. Tallina jau pirms 25 gadiem sevi pieteica kā digitālo pakalpojumu citadeli, un kopš tā laika ir piesaistījusi ievērojamu vietējo un ārvalstu investoru kapitālu. Helsinki ir globāli zināmi veselības aprūpes, spēļu un lietotņu jomā. Ja esat bijuši šajās pilsētās, būsiet pamanījuši, ka tās ir ērti sasniedzamas.
Centrs nav gājis bojā stāvvietu deficīta dēļ. Centrā ir ielas, piepilsētās – šosejas. Katram savs.
Bet kā ir Rīgā? Kādu ekonomikas stāstu pilsēta piedāvā esošajam un topošajam iedzīvotājam? Ja vēlamies pelnīt, ar ko mēs piesaistīsim profesionāļus?
Un ko 21. gadsimtā vēlas Rīgas iedzīvotājs? Uz dažiem no šiem jautājumiem vēl jāatbild. Bet mums būtu jātiek pāri stāvvietas vai stabiņi epopejai. Pilsētas, kuru centrā ir izveidoti divlīmeņu šķērsojumi un atļauts pa tiem traukties ar ātrumu 60–70 kilometru stundā, ir tās, kurās jūs savu kāju nespertu. Tas ir līdzīgi kā Brīvības ielas posmos, kuros neturas veikali un izvācas iedzīvotāji – ar vai bez stāvvietām.
Pēdējos gadus Rīga gājusi Rietumu virzienā. Ne vienmēr skaidri, saprotami un konsekventi. Bet sabiedriskā transporta izmantošanas īpatsvars paaugstinās – gan pilsētas, gan dzelzceļa tīklā Pierīgā. Un labas ziņas – divsimt gadus pēc velosipēda izgudrošanas izskatās, ka arī Rīgā varēs ar to pārvietoties, neriskējot ar savu dzīvību.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
