Kad ūdens mājās atstāj pēdas: kā atbrīvoties no dzelzs un kaļķa?
Ūdens, kas sākumā šķitis tīrs, pēc ilgākas kopdzīves tomēr atklājis savu īsto dabu – izlietnē parādījušies rūsgani plankumi, baltās drēbes neviļus ieguvušas dzeltenīgāku toni, bet dušas stikls zaudējis caurspīdīgumu. Bet ūdens taču ir no dziļurbuma, tam vajadzētu būt labam – tā nereti nodomā mājas saimnieks. Te arī slēpjas āķis – ūdens smarža un garša ne vienmēr atklāj pilno ainu. Skaidrojam, kas ūdenim visbiežāk liek šādi uzvesties un kā to risināt!
Foto: Shutterstock
Konsultē Sandis Dejus, RTU Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta asociētais profesors un Ieva Krauja, uzņēmuma Ūdens enerģija eksperte.
Dzelžains ūdens Latvijā nav retums, uzsver profesors Dejus. Un dzelzij dzeramajā ūdenī ir noteikts maksimāli pieļaujamās koncentrācijas robežlielums (200 μg/l), turpretī kalcijam un magnijam jeb ūdens kaļķainumam šādu noteiktu robežlielumu nav. Taču problēmas lauku māju īpašniekiem mājsaimniecībā nereti rada kā viens, tā otrs. Kā viņš skaidro, izņemot atsevišķas vietas Rīgā, Latvijā galvenais dzeramā ūdens avots ir pazemes ūdeņi. Un ir jāpriecājas, ka mūsu zemes slāņos neslēpjas veselībai bīstami elementi, kā, piemēram, zelts, nafta vai dimanti. Latvijas ūdens resursi ir ļoti tīri. Taču vienlaikus augsne ir pārbagāta ar dzelzi, un nereti augsta dzelzs koncentrācija sastopama arī pazemes ūdens slāņos. «Tipisks stāsts lauku mājās: iegūstot ūdeni no pazemes, tas sākotnēji ir dzidrs, bet ar laiku kļūst brūns un dzelžains. Kāpēc? Jo pazemē dzelzs ūdenī ir izšķīdušā stāvoklī, savukārt brīdī, kad ūdens tiek izsūknēts virszemē un saskaras ar gaisu, oksidējas – gluži tāpat kā riteņa ķēde, kas neieeļļota sarūsē, arī ūdens sarūsē, kļūst relatīvi oranžs un, iespējams, sāk arī smakot,» paskaidro Dejus.
Jāsaprot – dzelzs koncentrācija ūdenī nav saistīta ar veselības riskiem, taču ar patīkamu lietošanu gan.
