Rīga +9°C 
Kad cilvēks jau ir lielākā vecumā un pie ārstiem ir biežs klients, viņš tiek uzpasēts, līdz ar to viņam blakusslimības, kas var sekmēt insulta rašanos, tiek novērstas. Insulta rašanos sekmē augsts asinsspiediens, holesterīns, liekais svars, smēķēšana, mazkustīgs dzīvesveids, neveselīgs uzturs, kā arī dažādas citas slimības, piemēram, mirdzaritmija (tā insulta risku palielina par piecām reizēm), jebkura sirds vārstuļu slimība, ateroskleroze.
Insults sievietēm notiek retāk.
Bet, tā kā mūsu sabiedrībā vīrieši mirst agrāk, lielākā daļa pacientu ar insultu tomēr ir sievietes. Latvijā insults ir apmēram 6–7 tūkstošiem pacientu katru gadu. Tiem, kuri par savu veselību rūpējas un atbildīgi lieto medikamentus, kad tie nepieciešami, insulta risks ir nesalīdzināmi zemāks nekā cilvēkiem, kas nelieto zāles, kad tās vajadzīgas, un par savu veselību vispār neinteresējas. Insults nav pat īsti slimība pati par sevi, drīzāk komplikācija kādai citai slimībai, kas nav laicīgi diagnosticēta vai atbilstoši ārstēta. Pavisam veselam cilvēkam insults principā nevar notikt.
Kā saprast, ka tas ir insults?
Pirmkārt, svarīgi saprast, ka insults sākas pēkšņi. Līdzko asinsvads saplīst vai aizdambējas ar trombu, parādās simptomi. Līdz tam cilvēks šajā ziņā ir pilnīgi vesels un ne par ko nesūdzas. Viņam nav nekādas priekšnojautas, ka varētu notikt insults.
Otrkārt, insulta simptomi galvenokārt ir vienpusēji. Tie ir – šķība, asimetriska seja. Vienpusējs vājums vienā rokā un tajā pašā kājā.
Notirpums un nejutīgums vienā ķermeņa pusē. Runas traucējumi, runas saprašanas traucējumi. Brīdī, kad rodas aizdomas par insultu, uzreiz jāveic ĀTRI tests. Ā – atsmaidi: lūdz cilvēku pasmaidīt un novērtē, vai viena sejas puse, mēģinot smaidīt, noslīd un neklausa. T – turi: pārbaudi, vai cilvēks spēj vienlaikus pacelt un patstāvīgi noturēt abas rokas. R – runā: pārbaudi, vai cilvēks spēj runāt un pateikt vai atkārtot vienkāršu teikumu. I – izsauc: ja cilvēks kaut ko no tā nespēj izdarīt, tad nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, zvani 112 vai 113.
Ko darīt pārējiem?
Jā, ko darīt ģimenei, kolēģiem, kamēr atbrauc ātrie? Pirmkārt, neatliekamā palīdzība ir jāsauc, līdzko insulta simptomi parādās. Nekādā gadījumā nevajadzētu gaidīt, kad tie pāries. Jo ātrāk izsauksiet, jo ātrāk NMPD brigāde atbrauks, jo ātrāk šis pacients tiks līdz ārstēšanai, jo lielāka iespēja uz labāku rezultātu. Savukārt, ja tas laiks būs nokavēts, tad diemžēl būs jau izveidojies smadzeņu bojājums, kuru, iespējams, ārstēt nekādā veidā nevarēs.
Tad, kad ir izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, tuviniekiem neko specifisku darīt nevajag.
Būtu labi cilvēku novietot stabilā guļus stāvoklī, nedot ne dzert, ne ēst – to nedrīkst, jo cilvēks var aizrīties. Tad jāsameklē viņa vecie izraksti no slimnīcas, medikamenti, ko viņš regulāri lieto. Jāpiefiksē saslimšanas laiks un kad lietoti pēdējie medikamenti. Jo laiks ir tas, kas izteiks to, vai ārsti šim cilvēkam vispār varēs palīdzēt.
Palīdz insulta vienības
Insulta vienības atrodas abās universitātes slimnīcās, tātad Stradiņos un Austrumu slimnīcā – stacionārā Gaiļezers. Un arī visās septiņās reģionālajās slimnīcās – Valmierā, Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Jēkabpilī. Tas nozīmē, ka valstī kopā ir deviņas insulta vienības.
Kopējais pieņēmums ir tāds, ka pacientu ved uz tuvāko viņam pieejamo slimnīcu, kurā ir šī insulta vienība.
Jo jāveic izmeklējumi, lai saprastu, kāda veida insults ir un kāda veida ārstēšana nepieciešama. Tātad jāveic datortomogrāfija, un pēc tam vai nu var turpināt pacientu ārstēt šajā slimnīcā (ja ir neliels insults – ne lielo asinsvadu insults), vai arī viņš tiek pārvests uz universitātes slimnīcu – ja nepieciešama ārstēšanas metode, kas konkrētajā slimnīcā nav pieejama.
Kas ir kas?
Ja ir neliels insults, cilvēks saņems intervento trombolīzi jeb trombu šķīdināšanu, kas ir visplašāk lietotā insulta ārstēšanas metode. Savukārt, ja konstatē, ka viņam ir lielo asinsvadu oklūzija jeb liels trombs aizdambējis lielu asinsvadu, kad nepieciešama trombektomija, cilvēkam uzsāks tromba šķīdināšanu un paralēli veiks pārvešanu uz Stradiņiem vai Austrumu slimnīcu, lai varētu izvilkt šo lielo trombu.
Savukārt hemorāģiskais insults ir asinsizplūdums galvas smadzeņu audos, kad asinsvads ir plīsis. Bet klīniski, pēc izpausmēm, nav iespējams atšķirt asins izplūdumu no smadzeņu infarkta. Hemorāģiskais insults izpaužas tieši tāpat – ar šķību, asimetrisku seju, ar vienpusēju kustību, jušanas traucējumu, ar runas traucējumiem. Un, kamēr nav veikta datortomogrāfija, tikmēr nevar pateikt, kura veida insults cilvēkam ir.
Tāpēc ir svarīgi vispirms tikt līdz izmeklējumam, un tikai pēc tam var pieņemt lēmumus, ko vajag darīt.
Hemorāģiskajam insultam ir sliktāka prognoze un ārstēšana ir ierobežota. Asinsvads galvas smadzenēs pēkšņi plīst galvenokārt no augsta, nekontrolēta asinsspiediena. Ja augšējais asinsspiediens iet pāri 200 mmHg, tas ir ļoti liels risks piedzīvot hemorāģisko insultu.
Kāpēc no insulta mirst?
Trešā daļa cilvēku ar insultu nomirst. Pirmkārt, cilvēks var nomirt no paša insulta. Ja ir liela izmēra insults vai asinsizplūdums, galvas smadzenes noķīlēsies un no tām pārstās nākt signāli. Dzīvībai svarīgie orgāni signālus vairs nesaņems, un tie apstāsies, cilvēks ies bojā. Otrs iemesls savukārt ir saistīts ar insulta radīto nespēju. Tie ir izgulējumi, aspirācijas pneimonija, urīnceļu infekcijas, kas cilvēku apdraud pēc insulta un ir ļoti liels risks ne tikai slimnīcas periodā, bet arī pēc slimnīcas. Savukārt labvēlīgos gadījumos nākamais posms ir rehabilitācija. Lielākais uzlabojums pēc insulta parasti ir pirmajos sešos mēnešos, tajā laikā rehabilitācija ir ļoti svarīga. Bojā gājušās smadzeņu šūnas, saprotams, neatjaunojas, un jaunas vietā arī neizaug, bet rehabilitācija stimulē jaunu savienojumu veidošanos starp neironiem, tādā veidā smadzenes cenšas kompensēt bojāto smadzeņu daļu funkcijas vai tās aizvietot.
Šādi tiek kompensēti neiroloģiskie traucējumi. To sauc par neiroplasticitāti.
Dzīve pēc insulta
Svarīgi ir atbildīgi lietot nozīmētos medikamentus, regulāri doties pie ārsta novēroties. Tas ir arī insulta vienību darbs: pēc tam, kad insulta aktīvā ārstēšana pabeigta, uzdevums ir noskaidrot insulta iemeslu. Līdz ar to jāuzsāk lietot medikamentus, lai cilvēks ar insultu nesaslimst vēlreiz. Savukārt pacienta uzdevums ir šīs rekomendācijas ievērot. Cilvēks, kurš iepriekš bijis gana aktīvs, speciāli nekādā veidā netiek ierobežots. Viņam nav nekādu aizliegumu, ka nedrīkst pārāk daudz staigāt vai pārāk daudz braukt ar riteni, adīt vai strādāt dārzā.
Ārsti bieži dzird jautājumu: «Dakter, vai ar galvu uz leju drīkstu ravēt?» Jā, saprāta robežās drīkst.
Cilvēkam vajag nodarboties ar to, kas viņam patīk, un tas sekmēs gan viņa atveseļošanos, gan viņa rehabilitāciju, gan visu pārējo. Alkoholu lietot un smēķēt gan nevajadzētu, ēst vajadzētu veselīgāk, būt fiziski aktīvam un kontrolēt savus riska faktorus, lai ar insultu vairs nesaslimtu.
