Rīga +9°C 
Gana bieži esam dzirdējuši teicienu par pāri kā viena ābola divām pusītēm, taču tas nav veselīgs modelis. Gluži otrādi – tas ir stāsts par divu atkarīgu cilvēku attiecībām. Protams, attiecību sākumā lielākoties visi pāri it kā saplūst, bet, kad rozā briļļu periods pāriet, arvien vairāk pamanām otrā citādo.
Nobriedušu cilvēku neuztrauc otra atšķirīgums: abiem sakrīt noteiktas vērtības un intereses, respektīvi, ir kāda kopīga saskarsmes daļa, bet tāpat abi apzinās, ka ir vēlmes un vaļasprieki, kurus dalīt nevar. Tieši tāpēc katram ir arī savi draugi un intereses, kuras realizēt vienatnē vai citā kompānijā.
Katram cilvēkam ir arī individuālie plāni, piemēram, karjerā, savas iekšējās šaubas un arī idejas, kā risināt to vai citu jautājumu.
Nespējot pieņemt kādu lēmumu, nereti ir vēlme aprunāties ar otru: runāšanas procesā precīzāk formulējas dažādi jautājumi un skaidrāk tiek identificēta problēma.
Un tomēr – lai pieņemtu gala lēmumu, informācija jāapstrādā vienatnē. Tas tāpēc, ka tikai klusumā, paliekot ar sevi, saslēdzas prāts un izjūtas, ierunājas intuīcija. Tādēļ dabiski, ka ir brīži, kad negribas runāt ne ar vienu. Un nevis tāpēc, ka vēlētos no otra kaut ko slēpt, bet tāpēc, ka nepieciešams klusums, lai tiktu skaidrībā ar sevi.
Tāpat ir jautājumi, par kuriem saproti – šos apspriest ar partneri ir lieki. Piemēram, tev ir ļoti svarīga vide, kādā dzīvo, bet partnerim – ne. Viņš šos jautājumus ir atstājis tavā ziņā. Tāpēc, ja būs vajadzīgs padoms interjera lietās, to jautāsi kādam, kas šīs lietas pārzina, nevis konsultēsies ar mīļoto cilvēku. Tāpat arī viņš, visticamāk, neapspriedīs ar tevi, kā tieši mājoklī pārvilkt elektrības instalāciju.
Kas ir sievietes noslēpums?
Ir skaidrs, ka, arī dzīvojot kopā, nekur nepazūd katram savi individuāli risināmi jautājumi. Taču – kas ir domāts ar apgalvojumu, ka sievietei attiecībās ir jāsaglabā noslēpums? Parasti šajā teicienā tiek paslēpta vēlme otru kontrolēt. Tās dziļākais motīvs ir šāds: ja tu par mani visu nezināsi, es varēšu manipulēt ar to. Šo un to paturēšu noslēpumā, lai varu brīvi rīkoties un darīt, kā man gribas, nevis kā tev būtu labāk, bet par tevi gan centīšos izzondēt visu, lai varu ietekmēt tavu rīcību.
Otrs motīvs ir ideja par to, ka noslēpumainība var palīdzēt attiecībās saglabāt mūžīgu valdzinājumu. Bet tā ir ilūzija.
No dabas mūsos ir ielikti noteikti psihofizioloģijas procesi, kas ietekmē arī iemīlēšanās un mīlestības gaitu, – laimes hormoni serotonīns un dopamīns mūsu organismā otra cilvēka iespaidā pastiprināti izstrādājas tik ilgi, kamēr mēs pierodam pie viņa. Pētījumu dati liecina, ka tie ir 2–5 gadi.
Vēlāk fizioloģiski vairāk izstrādājas hormons oksitocīns, kas ir saistīts ar emocionālās tuvības un mīļuma izjūtu, bet ne ar seksuālu uzbudinājumu. Psihofizioloģiskie procesi, kas ietekmē arī attiecības, palīdz pārim kļūt par labiem draugiem. Ne velti, ilgstoši dzīvojot kopā, starp cilvēkiem pieaug atklātības līmenis: jūs abi viens ar otru varat runāt arī par tādiem jautājumiem, par kuriem attiecību sākumā trīsreiz padomātu, un tā ir labu draugu pazīme.
Pieskaņošanās
Nav tādu partnerattiecību, kurās nekaitinātu otra cilvēka noteikti ieradumi, īpašības vai rīcība. Taču, ja starp jums abiem ir izveidojusies draudzība, tad pieņem otru ar viņa blusām un arī pati jūties pieņemta.
Tā ir attiecību vislielākā vērtība: tev nav visu laiku jādzīvo sasprindzinājumā un jādomā, ko otrs par tevi nodomās.
It kā šķiet vienkārši, vai ne? Taču realitātē var būt pavisam citādi.
Mēs katrs esam savas audzināšanas rezultāts: katram bērnībā ir izveidojies iekšējais cenzors par to, kādam ir jābūt, lai patiktu citiem. Jo vecāki ir bijuši kritiskāki, jo bērns pieaugot mazāk ļauj sev būt tādam, kāds viņš ir. Vēl vairāk – viņš sāk konstruēt savu tēlu un kādā brīdī vēlamo uzdot par esošo. Cilvēks sāk ticēt, ka viņš ir tāds, par kādu vēlētos kļūt. Un tad var gadīties, ka attiecībās kaut ko nestāsta nevis tāpēc, ka vēlas no otra to slēpt, bet tāpēc, ka pats sevī to noliedz.
Piemēram, tevi kaitina vīra brāļi un māsas, bet tev ir iemācīts: ja tu mīli otru, tad bez nosacījumiem un komplektā ar visu viņa ģimeni. Un kas notiek?
Bloķētas un uzkrātas dusmas liek pieaugt spriedzei, bet neatreaģētas jūtas ar laiku sāk izpausties kā naidīgums.
Vispirms pret tiem, kuri nav sevišķi svarīgi, – svešiniekiem, kaimiņiem, attāliem paziņām. Taču brīdī, kad sašūpojas attiecības ar partneri, bloķētās jūtas pilnā mērā tiek izgāztas pār viņu: partneris dabū dzirdēt nevis par konkrēto jautājumu, bet par visu, kas klusētājam uzkrājies. Atzīties sev negatīvajās jūtās – tas prasa diezgan lielu drosmi.
Un vēl – dažkārt pieskaņošanās citiem jau tik ļoti kļuvusi par cilvēka otru dabu, ka šķiet: tev patīk tas, kas patīk otram. Tad tu piedalies partnera hobijos, lai gan tevi pašu tie neaizrauj. Taču, ja neapzinies savas vēlmes un vajadzības, neapmierinātība pieaug, un kādā brīdī jutīsies aizvainota – man vienmēr jādara tas, ko tu gribi!
Patiesībā otrs tev pat nav lūdzis viņam piebiedroties! Tu pati pēc brīva prāta esi pieskaņojusies, lai justos otram vajadzīga.
Šie ir grābekļi, kas, līdzīgi kā vēlme saglabāt noslēpumainību, attiecībām nenāk par labu. Gluži otrādi – veselīgās attiecībās partneri spēj priecāties par to, ka otram ir savi hobiji, kas sagādā prieku. Ja cilvēki ir pašpietiekami, viņiem nevajag otru kā piedēkli nemitīgi vilkt sev līdzi.
Vai attiecībās ir tādi sīkie meli?
Ja būtu jāatrod kāda attiecību zelta formula, īsā atbilde būtu šāda: jums abiem ir gan kopīgi, gan katram savi pienākumi un hobiji. Jūs varat brīvi runāt par to, kas notiek jūsu dzīvē, un jums nav nekas speciāli jānoklusē vai jāslēpj. Uzticēšanās ir fundamentāls attiecību pamats.
Tomēr dažkārt attiecībās ienāk it kā nenozīmīgi meli.
Piemēram, pāris kopā krāj naudu kādam mērķim, vienojoties, ka citi tēriņi tiks ierobežoti, bet sieviete noskata jaunu kleitu un to nopērk, partnerim samelojot, ka tā izmaksājusi uz pusi mazāk. It kā nieks – nav taču viņam viss akurāt jāzina… Un tomēr šis gadījums stāsta par neuzticēšanos. Sieviete varētu pateikt: es zinu, ka tas nebija prātīgi, bet man tik ļoti to kleitu gribējās! Ja pārī ir mīļas, draudzīgas attiecības, partneris teiks: ir jau smuka tev tā kleita! Tieši izjūta, ka otrs mūs sapratīs, palīdz attiecībās neienākt arī sīkiem meliem. Ja kaut kas tiek slēpts, visticamāk, jau ir pieredze, ka noteiktās situācijās otrs nosodīs.
Lai cilvēks būtu labestīgs pret citu vājībām, viņa paša pagātnē ir jābūt šādai pieredzei – no vecākiem saņemtai saprotošai, piedodošai un mīļai attieksmei situācijās, kad bērns atļāvis sev to, ko ļoti gribējies. Ja šādas pieredzes nav, pieaugot cilvēks nereti pats sev daudz ko aizliedz un dusmojas, ja citi atļaujas piepildīt savas vēlmes.
Nebūtiskie meli attiecībās mēdz parādīties arī situācijās, kad vienam no partneriem nepatīk kādi konkrēti darbi, bet nav drosmes to pateikt tieši.
Tad tiek meklētas dažādas atrunas – es aizmirsu, man nesanāca. Partneris tieši nepasaka – lūdzu, neliec man mazgāt traukus, man tas riebjas –, bet aiz bailēm būt nesaprastam sāk mānīties. Bērnišķīgi, taču tā rīkojas arī pieauguši cilvēki, kuri nav raduši runāt atklātu valodu. Labi, ja laika gaitā to izdodas mainīt, jo arī tā attiecībās izpaužas mīļums, – tu vari atzīties tajā, ko tev ļoti negribas, un neprasi arī no otra to, kas viņam nepadodas vai ļoti nepatīk.
