Rīga +6°C 
Lienes pašas pļava, ko viņa kopj un lolo, ir Zemgalē. Īpašā vietā, jo turpat līdzās ir Tērvetes dabas parks un Brigaderes Sprīdīši. Taču auglīgajā Zemgalē ir arī Latvijas plašākās intensīvi apsaimniekotās lauksaimniecības zemes, un dabiska pļava starp tiem – kā brīnums, un tāpēc jo vērtīgāka. Savu pļavu viņa mantojusi no senčiem.
«Lai gan uzaugu laukos, mani vecāki bija skolotāji un mēs dzīvojām daudzdzīvokļu mājā netālu no Tērvetes, Lielplatonē.
Atmiņā palicis mirklis – man tad varēja būt gadi desmit –, kad uzgāju viensētu, kur cilvēkiem bija gotiņas un pļaviņā ziedēja gaiļbiksītes. Tik daudz un tik skaistas nekad nebiju redzējusi. Ieviesu kladīti un tajā pierakstīju datumu, mēnesi, vietu, kur tās uzgāju, lai nākamajā gadā varētu atnākt šurp un paskatīties. Pagāja daudzi gadi – studijas, darbs, ģimene pilsētā, urbānā vidē, kā jau lielākajai daļai no mums, kad mēģinām veidot sev drošu dzīvi.
Varbūt es sadegu, jo ikdienas ritms biznesa vidē un darbs ar cilvēkiem ir ļoti intensīvs, daudz ko prasa un paņem.
Man piederēja pļava, kas klasificējās kā bioloģiski vērtīgais zālājs. Bet man tam nebija laika…»
Īstā saslēgšanās ar to notika 2020. gadā, piedaloties Latvijas Lauku konsultāciju centra organizētajās mācībās bioloģiski vērtīgo zālāju saimniekiem. Mācībās par pļavu pasauli stāstīja viena no vadošajām šīs jomas pētniecēm, Latvijas Universitātes asociētā profesore Solvita Rūsiņa.
«Šķiet, ka, viņā klausoties, es sajuku prātā,» atzīstas Liene. Sapratu, ka man pieder tik milzīga vērtība, kas man patīk, bet reizē ir arī apdraudēta. Un nākamie gadi pagāja, cenšoties iepazīt augus, jo, nepazīstot augus, jau pļavu saprast nevar. Daudz uzzināju, tieši pateicoties Solvitai. Viņa bija izveidojusi WhatsApp grupu. Tajā varēja ievietot auga fotogrāfiju, un Solvita nevis vienkārši pateica, ka tā ir sārmene vai ancītis, bet mudināja pievērst uzmanību, kāds ir stublājs, kādas uz tā pūciņas. Vai arī sūtīja nofotografēt ne tikai ziedu, bet arī lapas – gan no virsas, gan apakšpuses.»
Solvita Rūsiņa ir arī viena no autorēm Vadlīnijām aizsargājamo biotopu saglabāšanā Latvijā. Dabiskās pļavas un ganības, ko 2019. gadā sagatavoja Dabas aizsardzības pārvalde. Tās izdotas arī 432 lappuses biezā grāmatā ar ļoti bagātu un pamatīgu informāciju, tajā ir arī dabiskas pļavas indikatorsugas ar fotogrāfijām un pamācībām, kā tās atšķirt no citām līdzīgām, piemēram, ziemeļu madaru no purva vai baltās madaras, stepes timotiņu no pļavas timotiņa, vidējo ceļteku no citām ceļtekām un dzegužpirkstīti no dzegužpuķes.
«Šo grāmatu esmu šķirstījusi simtiem reižu,» teic Liene.
Pļavas vilinājums bija tik liels, ka Liene pameta savu personāla vadītājas profesiju un karjeru. Tagad jau pati Facebook ir izveidojusi izglītojošu tīmekļa vietni Mūsu dabiskās pļavas, kur dalās savās zināšanās un priekā.
«Varbūt šķiet paradoksāli, bet dabiskā pļava nevar ilgstoši pastāvēt, ja netiek kopta. Lai dabiskumu varētu uzturēt, vajadzīga ganāmpulka klātbūtne vai cilvēka rūpes. Ļaujot aizaugt ar krūmiem, pļava aiziet bojā. Arī manai pļavai sākumā neklājās labi.
Pirmajos gados arī zālājus, kas atzīti par bioloģiski vērtīgiem, drīkstēja mulčēt – nopļauto zāli sasmalcināt un atstāt turpat, un arī mēs to darījām. Neviens neiedomājās, ka tā augsne bagātinās ar slāpekli, un to pārņem ēdelīgie augi, kam tas patīk – nātres, usnes, suņuburkšķi, kamolzāle, gārsa. Bet mazie, skaistie, retie un vērtīgie augi atkāpjas.
Tomēr pārsteidzošā kārtā brīdī, kad man atvērās acis, daži no tiem vēl bija saglabājušies.
Arī ļoti reti un aizsargājami augi, tādi kā krustlapu drudzene (Gentiana cruciata), villainā gundega (Ranunculus lanuginosus) un pat lielā zvaigznīte (Astrantia major), kas Latvijā vispār ir sastopama tikai Lietuvas robežas tuvumā, jo te ir šī Eiropas auga izplatības ziemeļaustrumu robeža. Man tā ir gan pļavā, gan mežmalās.
Sāku audzēt lielos zvaguļus (Rhinanthus serotinus) – pusparazītiskus augus, kas daļēji barojas no citiem, tā attīrot aizlaistu pļavu no lielajiem, ēdelīgajiem augiem un atbrīvojot tajā vietu bioloģiski vērtīgajām sugām. Zvaguļu manā pļavā nebija. Kad Latvijas Dabas fonds Rīgā sāka veidot pilsētas pļavas, pieteicos kā cilvēks, kas ir gatavs ievākt sēklas un ziedot tās pļavām. Izveidojās sēklu vācēju WhatsApp grupa, un es tajā uzrunāju saimnieces, vai kādai pļavā ir zvaguļi un es drīkstētu ievākt sēklas. Pirmajā gadā devos uz Limbažu pusi un savācu tikai mazu saujiņu, lai vispār saprastu, kā tas būs.
Pļavas augu sēšana atšķiras no tā, kā dārzā sēj dillītes vai redīsus, kam jāizveido vadziņa un jāuzber zemīte.
Pļavas augu sēklām zemi virsū neber, tās paliek augsnes virspusē, jo tām vajag sauli. Nākamajā gadā jau ievācu vairāk zvaguļu. Pļavu ārstēju ar zvaguļiem jau četrus gadus, un nu jau man pietiek ar sēklām, ko ievācu pati savā pļavā.
Līdz ar zvaguli sēju arī citas sugas, bet lielākoties tām stādus audzēju podiņos un pļavā iestādu jau paaugušos. Sēju rudenī, oktobra beigās un novembra sākumā, jo daudzu pļavas augu sēklas nogatavojas ļoti vēlu. Zemi sēšanai ievācu no kurmju rakumiem, un pļavu augi tajā dīgst ļoti labi, varbūt tāpēc, ka augsne ņemta tepat no dabiskās pļavas, un tajā ir viss tieši tas, kas tiem vajadzīgs.
Audzēju apmēram 40 sugas. Ļoti mīļa man ir indikatorsuga pļavas vilkmēle (Succisa pratensis), un tai bijusi bagātīga sēklu raža. Esmu saņēmusi arī Dabas aizsardzības pārvaldes atļauju pavairot un pat pārdot arī aizsargājamo augu dēstus, taču jāatzīst, ka interese par tiem pagaidām nav bijusi. Taču es saprotu, ka tā nevar rasties uz burvju mājienu.
Cilvēki lielākoties zina, ka aizsargājamos augus dabā plūkt vai izrakt un pārstādīt ir aizliegts. Bet nezina, ka iespēja tikt pie stādiem var būt arī pilnīgi legāla.
Jāpaiet laikam, lai šī ideja iedzīvotos. Un paies laiks, līdz cilvēki sapratīs, ka šī ir vērtība, par kuru vērts maksāt naudu.
Par to, cik veiksmīgi var pavairot aizsargājamos augus, man ir reāls pierādījums – krustlapu drudzenes (Gentiana cruciata). Tās manā pļavā šur tur auga, stublāji 30–40, bet ziedēja tikai kādas četras. No šiem četriem stublājiem ir savāktas sēklas, podiņos izaudzēti dēsti, un vienā gadā izaudzētas 700 jaunas drudzenes. Taču drudzenes augumā pieņemas lēnām, vēl ir pavisam sīciņas un droši vien uzziedēs tikai pēc vairākiem gadiem. Varbūt tur arī slēpjas atbilde, kāpēc šis augs savvaļā ir tik reti sastopams.»
Kas ir dabiska pļava, un kāpēc tā ir tik vērtīga?
Dabiska pļava jeb dabisks zālājs ir ilglaicīga, pastāvīga ekosistēma. Tā meklējama vietās, kur nekad vai ilgu liku nav arts un sēts, un mēslots, piemēram, mežā, kur ilgus gadus ganīti mājlopi, vai upes krastā, kur pļauts siens. Pirms 100 gadiem dabiskās pļavas klāja trešdaļu Latvijas. Tagad tās aizņem tikai nepilnu procentu no Latvijas teritorijas. Un tas vēl ir optimistiski rēķināts. Taču pēdējos gados pastiprinās interese par to atjaunošanu.
Dabisku pļavu var atpazīt pēc sugu sastāva.
Parasti sugu ir daudz. Redzot pļavā vairākas no indikatorsugām, piemēram, gaiļbiksītes, vidējās ceļtekas, spradzenes, dzirkstelītesun citas, jau var spriest, ka pļava vai nu nav zaudējusi, vai atgūst dabiskumu. Ja zālājā bieži sastopamas vismaz piecas indikatorsugas, to var uzskatīt par dabisku.
Dabiskai pļavai raksturīga milzīga sugu daudzveidība. Vienā kvadrātmetrā mīt pat 50 dažādu augu sugu – un tas ir pat vairāk nekā tropu mežā. Kur tad vēl citas dzīvas radības: gan dažādu sugu bezmugurkaulnieki – kamenes, zirnekļi, siseņi, tauriņi, vaboles –, gan pļavas dziedātājputni – mazais svilpis, pļavas čipste un dzeltenā cielava… Un, protams, grieze ar aizsmakušo, ne sevišķi muzikālo balsi. Daudziem no viņiem pļava ir vienīgā iespējamā dzīvesvieta.
Pļavas ir ļoti skaistas. Lai arī katra no pļavas puķītēm ir sīka, kopā tās veido vienreizēju, košu un krāsainu ainavu.
Pļavas augu dēstu audzēšana
1. Pļavas augu sēklas nereti sēj virs augsnes, lai tām klāt tiek saules gaisma. Šādi izskatās dīgt sācis brūnais āboliņš (Trifolium spadiceum).
2. Dzeltenās ilzītes (Anthemis tinctoria) pirms piķēšanas.
3. Kad parādās īstās lapiņas, dēstus izpiķē podiņos pa 4–5. Līdz vasaras vidum saknītes ir izaugušas pietiekami lielas, lai augus varētu stādīt pļavā.
4. Kalnu āboliņa (Trifolium montanum) dēsti visi kopā no podiņa vasaras vidū tiek pārstādīti pļavā.
5. Dažādu augu stādījums pļavā pirmajā gadā. Pirms stādīšanas noņemta velēna. Bet apkārt ir stiepļu sētiņa, lai pasargātu no stirnām, zaķiem un citiem meža kārumniekiem, kam arī ļoti garšo jauni, mīksti audziņi. Pie reizes šādi tiek iezīmēts jaunais stādījums, lai vēlāk to pļavā varētu atrast. Vēlāk jau stādījums vairs neizskatās kā dobe, bet gan kā īsta, mežonīga savvaļa un uzzied jau nākamajā vasarā. Tomēr sētiņu ap to saglabā vēl vairākus gadus. Augi jau tik un tā var iesēties arī ārpus nožogojuma.
6. Dēstu podiņi tepat, no pļavas atdalītā iežogojumā, arī pārziemo.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
