Rīga +8°C 
Dzīvoklis ar senatnes elpu
Pirms trim gadiem iegādāto dzīvokli-darbnīcu vēsturiskajā Avotu ielas namā māksliniece Iveta Vecenāne dēvē par savu privāto pasaulīti. Senās mēbeles un ķieģeļu siena dzīvoklim piešķir senatnes elpu, bet dažādu krāsu dzijas kamoli, kas ir teju visur, uzreiz liek saprast – te dzīvo rokdarbniece. Māksliniece atzīst, ka pati krāso dziju un to viņa iemācījusies no mammas, noskaidrojot, ka vispirms dzija jāizmazgā un tikai pēc tam jākrāso.
Kad Privātā Dzīve viesojas pie mākslinieces, viņa tikko bija pabeigusi darbu, izaužot Marka Rotko darbus. Tie glīti sarullēti gulēja uz grīdas, bija jāuzmanās, lai tiem neuzkāptu. «Aprīļa beigās tie būs redzami izstādē Rotko muzejā Daugavpilī. Rotko ģimene ir devusi licenci deviņiem izaustiem darbiem, bet izstādē būs redzami seši,» atklāj tekstilmāksliniece.
Pārceļoties vienmēr līdzi ņem senu bufeti un lādi
Ivetas nelielajā dzīvoklī mēbeļu nav daudz, taču pāris ir īpašas. 1887. gadā darināto lādi viņa nopirkusi padomju laikos Kurzemē, kad vēl mācījās akadēmijā. «Man vienkārši patika seni priekšmeti, jo nekādas jēgas un loģikas saistībā ar šo pirkumu nebija. Vēl tagad nesaprotu, kā mana māte inženiere akceptēja to, ka padomju laiku dzīvoklī ir šāda it kā neiederīga mēbele,» smaidot saka Iveta.
Bet tieši lāde ir viena nedaudzajām mēbelēm, kas Ivetai tagad ceļo līdzi no vienas dzīves telpas uz citu.
«Principā tā ir arī iespaidojusi manu radošo darbu garajā klātesamības ceļā,» filozofē māksliniece. Savukārt par seno bufeti viņa atzīst, ka to iegādājusies kā protestu pret skaidu plāksnēm darinātajām mēbelēm. «Bufete ražota 1929. gadā. To nopirku, jo šķiet, ka tā manā telpā dod īpašu laimi un piederību – negribas no mājas nekur skriet prom. To rada mēbeles liektās formas, ovālais spogulis, plūdlīnija,» spriež Vecenāne.
Aust sāka, iespaidojoties no vecmāmiņas
Kilogramu kultūras Iveta saņēma par izstādi Pļava un citiem viņas darbiem, ko tekstilmākslas cienītāji apjūsmojuši Romā, Zalcburgā un citur pasaulē. Šie darbi nu jau trīs gadus top mākslinieces guļamistabā, kur ir tikai gulta, dzija un milzu stelles. Tajās austas ugunspuķu, balto madaru, vīgriežu un citu augu pļavas no godalgotās izstādes.
Ciemos pie Ivetas Vecenānes
Stāstot, kas savulaik pamudināja sēsties tieši pie stellēm, viņa atceras bērnību laukos un vecmāmiņu Frančisku, kura bijusi čakla rokdarbniece. «Ziedošās pļavas viņa uzskatīja par savas dzīves telpas paplašinājumu, bet es tur vienmēr esmu jutusi brīvību. Tur gūstu mierinājumu, jūtos laimīga un ņemu spēku dzīvei,» tā māksliniece, kurai vislabāk patīk pļavas, kad tās ir pilnziedā. Lai gan pati dzimusi Rīgā, Iveta vasaras pavadījusi netālu no Krāslavas, vēlāk arī Gaiziņkalna tuvumā pie literatūrzinātnieces Saulcerītes Vieses, tur baudījusi lauku ikdienu un vērojusi dabas krāšņumu, bet tagad to visu ieliek savos mākslas darbos.
Cik laika nepieciešams, lai taptu liels darbs, māksliniece precīzi pateikt nemaz nevar, jo tas esot dažādi. «Piesēžos, aužu, gribu visu izdarīt, lai darbs ir pabeigts. Kad gatavs, pārgurums ir tāds, ka divas dienas no vietas varu gulēt,» atklāj Iveta un piebilst: «Veselu gadu nebiju ne grāmatas lasījusi, ne skatījusies televizoru. Tagad plānojam ar meitām aizbraukt uz Parīzi, vienkārši pavadīt laiku un izbaudīt kopābūšanu.»
