Rīga +21°C 
Vēl pavisam nesen viņš dzīvespriecīgi skraidīja pa Rīgas ielām, gulēja saimnieces azotē, devās līdzi uz teātri un ar savu dzīvesprieku lika smaidīt ikvienam, kas viņu sastapa. Taču tagad no mazā, zeltaini brūnā toiterjera Rainīša palikušas vien atmiņas, fotogrāfijas un neizmērojamas ilgas.
Tas bija parasts rīts, kas vienā mirklī pārvērtās par murgu. «Dzīve pagriezās vakar,» ar asarām acīs TV3 raidījumā Laimīgie laiku(s) neskaita stāsta aktrise Lelde Dreimane. Gatavojoties prombraukšanai, viņa nav spējusi sasaukt savu mīluli. Sākumā šķitis, ka sunītis vienkārši paslēpies vai aizklīdis pagalmā. Taču tad sekojis brīdis, kuru Lelde nespēs aizmirst nekad. «Pieeju pie vārtiņiem un skatos – pie vārtiņiem kreisajā pusē mans puika guļ,» viņa atceras. Rainītis gulējis asins peļķē. Bija redzams, ka viņš sakosts. Vēlāk veterinārārstu slēdziens izrādījies nežēlīgs – rentgens parādījis, ka sunītim pārkosts mugurkauls. Tā bija trauma, no kuras atgūties vairs nebija iespējams. Lelde bija blakus savam draugam līdz pēdējam. «Noliku blakus galvu Rainītim.
«Es biju ar viņu kontaktā līdz pēdējam elpas vilcienam. Es biju viņa acu priekšā,»
Un būtībā viņam bija sajūta, ka viņš vienkārši aizmieg miedziņā,» Rainīša dzīves pēdējos mirkļus atminas Lelde. Tie ir vārdi, kas atklāj saikni, kāda veidojas starp cilvēku un dzīvnieku. Saikni, kuru nesaprot tie, kas nekad nav mīlējuši savu četrkājaino draugu kā ģimenes locekli. Rainītis Leldei nebija tikai suns. Viņš bija uzticams draugs, sabiedrotais ikdienā un piepildīja māju ar prieku. Mazais toiterjers Leldei savā īsajā mūžiņā bija līdzās gan ikdienas gaitās, gan īpašos dzīves notikumos. Viņš pavadīja saimnieci uz darbu, apmeklēja pasākumus un pat bija paguvis uzkāpt uz skatuves dēļiem.
Kad suņuks tikko bija ienācis aktrises dzīvē, viņa neslēpa – viņas dienas kļuvušas gaišākas. Toreiz Rainītis bija vien dažus mēnešus vecs kucēns. Viņa pilnais vārds bija Rainis Buberts Diors. Vārdu Diors viņš bija saņēmis jau audzētavā, bet latvisko vārdu Rainis aktrise izvēlējās pati – par godu dižajam dzejniekam, kura lugā pirmoreiz parādījies arī vārds Lelde.
Mazais aristokrāts ātri kļuva par īstu zvaigzni. Cilvēki uz ielas viņu atpazina, vēlējās samīļot un iepazīties. Taču visvairāk viņš bija vajadzīgs savai saimniecei. «Raini cilvēki ļoti mīl. Viņš neatstāj vienaldzīgu nevienu, jo īpaši mani,» toreiz sacīja aktrise.
Tagad šī mīlestība pārvērtusies sērās. Smagajā laikā Leldi atbalsta viņas mīļotais Artūrs. Abi kopā pieņēmuši aizkustinošu lēmumu – Rainīša mantas nogādāt dzīvnieku patversmē. Lai rotaļlietas, guļvietas un citas lietas, kas reiz piederējušas viņu mīlulim, turpinātu nest prieku citiem suņiem, kuri vēl tikai gaida savus cilvēkus. Ar savu rīcību Lelde pierāda, ka mīlestība nepazūd līdz ar aiziešanu. Tā maina formu un turpina dzīvot. Varbūt tieši tādēļ atvadas no dzīvnieka ir tik sāpīgas. Viņi ienāk mūsu dzīvē uz pārāk īsu brīdi, taču paspēj ieņemt vietu, kuru neviens cits vairs nevar aizpildīt. Rainītis bija tikai divarpus gadus vecs, taču šajā īsajā laikā viņš atstāja pēdas daudzās sirdīs. Un visdziļākās – savas saimnieces sirdī.
